Iesaki rakstu: 
Bieži sev esmu uzdevis jautājumu, kāpēc Latvijā tik izplatīts vienmēr ir bijis un ir kolaboracionisms un mankurtisms. Paskaidrošu, ko šie jēdzieni manā izpratnē nozīmē. Kolaboracionisms ir dzimtenes nodevēju sadarbība ar okupantiem, ar okupācijas režīmu. Mankurts savukārt ir vergs, kuram varmācīgi atņemta atmiņa, kurš neatceras savu pagātni, savu tautu un kurš tāpat kā kangars apzināti kaitē savas tautas interesēm. Tātad abi šie jēdzieni ir stipri identiski.
Latvija, sevišķi kopš padomju laikiem, kļuvusi par “daudznacionālu valsti”. Lielā mērā tas ir, pateicoties mūsu lielajam kaimiņam, imperiālistiski un agresīvi noskaņotajai Krievijai. Krievija vienmēr ir centusies iekarot, pakļaut un rusificēt apkārtējās mazās valstis, arī Latviju, iepludinot tajās savus daudznāciju iedzīvotājus… neskatoties uz to, ka tā nekad nav pratusi savest pati savu valsti kārtībā. Atcerēsimies kaut vai logu ciršanu uz Eiropu Ivana Bargā vai Pētera I, vai padomju laikā.
Krievija vienmēr un jo sevišķi padomju laikā savu mērķu realizēšanā centusies izmantot mankurtizētos latviešu kolaboracionistus. Tikai, salīdzinot ar Čingiza Aitmatova formulēto mankurta jēdzienu, daudzi latvieši pie šī negoda ir nonākuši ne tikai piespiedu brīvprātīgā ceļā (Stokholmas sindroms), bet arī padomju režīma ideoloģiskās apstrādes, tātad maldu ceļā vai labprātīgi.
Okupējot un anektējot Latviju 1940. gadā, Krievija (PSRS) centās latviešu tautu pārkrievot, nogalinot, apcietinot, deportējot latviešus un atklātā vai slēptā veidā to vietā iesūtot cittautiešus vai pārkrievotus Krievijas latviešus. Šie pārkrievotie latvieši un viņu pēcnācēji joprojām te ir, viņus dēvē par latviešiem, bet tie uzticīgi kalpo Krievijas, nevis Latvijas interesēm.
Latvijā palikušie latvieši, jau sākot no bērnudārza, tika ideoloģiski apstrādāti un veidoti par mankurtiem/kolaboracionistiem. Savu roku pielika arī VDK. Vienlaicīgi tā tika veidota jauna cilvēku kopība – padomju tauta. Šīs politikas sekas mēs jūtam vēl šodien.
Kolaboracionisma ziņā es neredzu lielu atšķirību starp Krievijas un Latvijas latviešiem. Vienīgi Krievijas latvieši atklātāk kalpo krievu un Krievijas interesēm. Un tad nu der ieklausīties V.I.Ļeņina teiktajā, ka pārkrievojušies nekrievi ir lielāki ģeržimordas par pašiem krieviem vai pārkrievojušies cittautieši vienmēr pārsāla īsti krievisko noskaņojumu. Par to mēs esam pārliecinājušies gan LPSR, gan tagad LR laikos.
Kas visvairāk iestājas par krievu un pret latviešu interesēm? Latvijā dzīvojoši nelojāli žīdi (piedošanu, pārkrievojušies ebreji) – giļmani, cilēviči, lindermani, girsi, ždanokas… un, protams, arī pārkrievojušies latvieši – piemēram, Elksniņš, Ameriks ar visu savu GKR & Co. Dievs ar ebrejiem, bet man nav saprotams, kā latvietis var kļūt par savas tautas ienaidnieku, kaut arī būtu nācis no Krievijas?
Kāpēc ir tik liela atšķirība starp Krievijas un Rietumu latviešiem? Kāpēc Rietumu latvieši centās saglabāt savu latvietību, bet Krievijas ne? Kaut gan, loģiski spriežot, vajadzēja būt otrādi, jo pirmo dzīve savās mītnes zemēs bija krietni labāka nekā otro. Vai nu Krievija prata labāk iedarboties uz cilvēku prātiem sev vēlamā virzienā, vai arī katrā no minētajām debesu pusēm nonāca atšķirīgi orientēti indivīdi.
Protams, arī starp Rietumu latviešiem atradās (bieži vien maskētā veidā) latviešu interešu nodevēji kā G.Meierovics, V.Vīķe-Freiberga, N.Muižnieks. Taču arī vietējo latviešu vidū ir plaši izplatīts kolaboracionisms. Manuprāt, kamēr Latvijā nav likvidētas okupācijas sekas, te pastāv okupācijas pazīmes. Tāpēc latvieši, kas atbalsta šīs okupācijas sekas un tātad de facto noliedz padomju okupācijas faktu, ir uzskatāmi par kolaboracionistiem. Un tādu ir papilnam – faktiski visās Latvijas partijās –, un tieši tie nosaka šodienas Latvijas politiku (naturalizāciju, t.s. sabiedrības integrāciju, iztapību vietējiem nelatviešiem, iztapību Austrumiem un Rietumiem).
Visu kolaboracionistu viedokli savā laikā izteica A.Čepānis, paužot, ka Krievijai nevajagot uztraukties par 1996. gada 22. augusta deklarāciju par Latvijas okupāciju, jo tas esot tikai iekšējās lietošanas dokuments. Un par tādu tas patiešām arī ir padarīts. Žēl, ka pretstatā likumiem un lēmumiem, kas aizsargā krievu (krievvalodīgo?!) minoritāti, likumi, kas aizsargā šo valsti vai latviešu tautu, bieži vien no pašu pieņēmēju puses tiek ignorēti. Diemžēl nekas neliecina, ka tuvākajā laikā mūsu mazajā valstiņā būtu sagaidāmas kādas pozitīvas pārmaiņas. Negribētu te vēlreiz izvērst jautājumu par latviešu nacionālo pašapziņu vai patriotismu.
Krievvalodīgo attieksme pret Latvijas pamattautu un šo valsti liecina, ka nepateicība ir pasaules alga. Latvieši pret krieviem un citiem krievvalodīgajiem, neskatoties uz to, ko okupanti mums ir nodarījuši, ir izturējušies ar pārlielu toleranci. Kaut gan valstī vajadzēja veikt DD, tā vietā latviešu varneši realizēja pretēju procesu – okupantu/kolonistu legalizāciju ar pakāpenisku varas nodošanu viņu rokās (NI politiku).
Valstī tika atstāta pat militāra piektā kolonna (ne)pensionēto krievu militāristu un čekistu personās. Ar to vēl mūsu bāleliņiem nepietika – vajadzēja piešķirt (pielīdzināt) minoritātes statusu, noteikt pasaules praksē nebijušu nepilsoņa jēdzienu. Lai atražotu okupācijas sekas un saglabātu Latvijā krievisko noskaņojumu, tika saglabātas krievu skolas un bērnudārzi. Tika radīti okupantiem/kolonistiem labvēlīgi kolaboracionistiski likumi, kā Pilsonības likums. Arī Valsts valodas likums kalpo tiem pašiem mērķiem, jo faktiski, pēc gara netiek ievērots. Varasvīriem bīstamāki šķiet Latvijas patrioti, nevis tās ienaidnieki (salīdziniet 16. marta ierobežojumus ar 9. maija neierobežojumiem!).
Visbīstamākā okupācijas seku sastāvdaļa ir nevis šeit palikušie okupanti/kolonisti, bet mankurtizētie latviešu kolaboracionisti – pateicoties viņiem, Latvijas valsts un latviešu tauta tiek bīdīta pa skuju taku.
Imanta joprojām apburts dus zem Zilā kalna un gaida, kad to kāds modinās.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
