Mans amerikāņu draugs man pastāstīja patiesību par Donaldu Trampu, kas bieži tiek aizmirsta
Riku Salmivuori18.03.2025.
Komentāri (78)
Iesaki rakstu: 
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Tā savas jūtas rezumēja mans amerikāņu draugs, kuram Tramps īpaši nepatīk. Viņa redzējums bija skaidrs: Tramps vada valsti, ko sauc par ASV, un viņa vēlētāji sagaida, ka viņš rīkosies tās interesēs. Trampam nav pienākuma veicināt citu valstu intereses, un neviens viņam šādu pienākumu nevar uzlikt. Var, protams, strīdēties, vai tāda lieta nāktu par labu viņa darbam, bet pats darbs nemainās.
Tas pats mana drauga padoms mums aiz okeāna bija tāds, ka tā vietā, lai brīnītos par Trampu, mums pirms gadiem vajadzēja koncentrēties uz citu lietu apbrīnošanu. Trampa rīcība mūs neizbēgami ietekmēs, taču mums nevajag un nevajag būt viņa žēlastībā.
Somijā Tramps iegūst neticami daudz mediju vietas. Runa vairs nav pat par "dienas Trampu", kā tas varēja būt viņa pirmajā pilnvaru termiņā. Drīzāk tagad viņa darbību uzraudzība notiek gandrīz reāllaikā. Pēc tam bieži vien seko ilgstoša vaimanāšana par to, kā tas viss atkārtojās un kā mēs, nabagi, tiekam ar to galā.
Tramps nav pasaules prezidents. Tramps pat nav mūsu prezidents. Trampa pārmērīgā zaimošana un viņa nākamās kaprīzes gaidīšana šajos grūtajos laikos novirza uzmanību.
Neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs drebētu un cik ļoti mēs censtos izdomāt jaunus, gudrus veidus, kā savās analīzēs un komentāros pateikt "Tramps ir stulbs", viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo.
Tomēr mēs varam izlemt, kā šī dzīvošana notiek.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
