Mans sapnis par neatkarīgu nacionālu valsti ir pārvērties ļaunā murgā

Mūsu problēma ir, ka mēs sekundāras lietas izvirzām kā primāras. Neskatāmies pēc darbiem, bet pēc tā, ko kāds ir pateicis vai kā vai kādā intonācijā. Tā ir liela daļa visas Latvijas problēmas, ka nespējam graudus atšķirt no pelavām, balsojam par Gorbunova frizūru, un galvenais, lai labi izskatās.

Zenta Mauriņa teica - “cilvēks, kam nav grēku, nav arī varoņdarbu”. Te ir tā mūsu problēma, ka augstos amatos saliekam tos remdenos vai tādus, kas ir nekādi, ne silts, ne auksts. Cilvēks visu rada pēc sava ģīmja un līdzības, tāpēc arī viņu darbi ir nekādi. Mums ir jāmācās viens otram piedot, un nebaidāmies no spilgtām personībām. Tikai personības var radīt kaut ko, Hermanis ir to pierādījis, viņš ir pasaules līmeņa režisors. Ko ir pierādījusi Kultūršoka meitene? Ka kopā ar teroristiskās krievijas žurnālistiem izplata vienus un tos pašus putina naratīvis.

Es gribēju uzbūvēt Neatkarības laukumu, iemūžinot nacionālos varoņus, arī mūsu novada Lāčplēšus, izveidot Brīvības ceļa muzeju, parādīt, kā mūsu tauta ir cīnījusies pret okupācijas varu. Un es jums pačukstēšu - šajā muzejā ir atspoguļotas personības, kurām varētu līdzināties mūsu jaunatne. Mēs centāmies nodot šo pretošanās garu tautai, un par katru soli, lai virzītos uz mērķi, es saņēmu uzbrukumu.

Slikti bija par skulptūrām, ne tāda forma, ne tās personības. Pat sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu „Latvija” tika pielīdzināts Georga lentītei, atspoguļotie notikumi arī kādam likās ne tādi, pakāpieni no okupācijas akmeņiem arī traucēja, mēģināja pat krimināllietu ierosināt, par to, ka gadiem vācām kara liecības, lai informētu sabiedrību, arī slikti.

Es saprotu, ka tāda cīņa varēja būt Atmodas sākumā, bet nevis mūsu neatkarīgajā Latvijā. Šīs visas lietas, ko es nosaucu, es darīju ar pārliecību, lai stiprinātu mūs kā nacionālu valsti, bet pret to cīnās tie, kas ir valsts maizē. Pat tagad, kad esmu uz slimības lapas, žurnālisti turpina mani nekaunīgi vajāt.

Es esmu par tādu Latviju, kur šādas lietas nav iespējamas. Nav iespējams, ka valsts televīzija kļūst par putina ruporu, nav iespējams, ka uzbrūk cilvēkam, kas palīdz Ukrainai, turklāt pārmet, ka pārāk daudz es viņai palīdzu. Par tādu valsti es nesapņoju Atmodas sākumā, un, kad gāju uz barikādēm, es neaizgāju aizstāvēt šādu valsti. Mans sapnis par neatkarīgu nacionālu valsti ir pārvērties ļaunā murgā.

Novērtē šo rakstu: