Mans sapnis par neatkarīgu nacionālu valsti ir pārvērties ļaunā murgā
Egils Helmanis30.10.2025.
Komentāri (46)
Iesaki rakstu: 
Lai būtu cieņa, tai jābūt abpusējai. Raidījums Kultūršoks 9.maijā šogad nodemonstrēja savu nostāju. Pārdzīvoja par okupanta, algotņa, slepkavas formu. Pēc tam krievijas TV to pārņēma. Patiesībā kultūršoks uzrīdīja man krievijas TV. Tad iedarbojās loģiskā ķēde, un saņēmu draudus no ļoti daudziem krievijas pilsoņiem, kas solījās iznīcināt mani un manu ģimeni. Ar tādiem draugiem kā Kultūršoks ienaidniekus nevajag.
Mūsu problēma ir, ka mēs sekundāras lietas izvirzām kā primāras. Neskatāmies pēc darbiem, bet pēc tā, ko kāds ir pateicis vai kā vai kādā intonācijā. Tā ir liela daļa visas Latvijas problēmas, ka nespējam graudus atšķirt no pelavām, balsojam par Gorbunova frizūru, un galvenais, lai labi izskatās.
Zenta Mauriņa teica - “cilvēks, kam nav grēku, nav arī varoņdarbu”. Te ir tā mūsu problēma, ka augstos amatos saliekam tos remdenos vai tādus, kas ir nekādi, ne silts, ne auksts. Cilvēks visu rada pēc sava ģīmja un līdzības, tāpēc arī viņu darbi ir nekādi. Mums ir jāmācās viens otram piedot, un nebaidāmies no spilgtām personībām. Tikai personības var radīt kaut ko, Hermanis ir to pierādījis, viņš ir pasaules līmeņa režisors. Ko ir pierādījusi Kultūršoka meitene? Ka kopā ar teroristiskās krievijas žurnālistiem izplata vienus un tos pašus putina naratīvis.
Es gribēju uzbūvēt Neatkarības laukumu, iemūžinot nacionālos varoņus, arī mūsu novada Lāčplēšus, izveidot Brīvības ceļa muzeju, parādīt, kā mūsu tauta ir cīnījusies pret okupācijas varu. Un es jums pačukstēšu - šajā muzejā ir atspoguļotas personības, kurām varētu līdzināties mūsu jaunatne. Mēs centāmies nodot šo pretošanās garu tautai, un par katru soli, lai virzītos uz mērķi, es saņēmu uzbrukumu.
Slikti bija par skulptūrām, ne tāda forma, ne tās personības. Pat sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu „Latvija” tika pielīdzināts Georga lentītei, atspoguļotie notikumi arī kādam likās ne tādi, pakāpieni no okupācijas akmeņiem arī traucēja, mēģināja pat krimināllietu ierosināt, par to, ka gadiem vācām kara liecības, lai informētu sabiedrību, arī slikti.
Es saprotu, ka tāda cīņa varēja būt Atmodas sākumā, bet nevis mūsu neatkarīgajā Latvijā. Šīs visas lietas, ko es nosaucu, es darīju ar pārliecību, lai stiprinātu mūs kā nacionālu valsti, bet pret to cīnās tie, kas ir valsts maizē. Pat tagad, kad esmu uz slimības lapas, žurnālisti turpina mani nekaunīgi vajāt.
Es esmu par tādu Latviju, kur šādas lietas nav iespējamas. Nav iespējams, ka valsts televīzija kļūst par putina ruporu, nav iespējams, ka uzbrūk cilvēkam, kas palīdz Ukrainai, turklāt pārmet, ka pārāk daudz es viņai palīdzu. Par tādu valsti es nesapņoju Atmodas sākumā, un, kad gāju uz barikādēm, es neaizgāju aizstāvēt šādu valsti. Mans sapnis par neatkarīgu nacionālu valsti ir pārvērties ļaunā murgā.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
