Mans viedoklis: mūsdienu pasaka par vērdiņu – par ko Tev melo Ansis Pūpols
Pietiek lasītājs02.04.2024.
Komentāri (42)
Iesaki rakstu: 
“Žurnālists” Ansis Pūpols jau krietnu laiku Latvijas mediju vidē sevi piesaka kā kaismīgu visu mūsu valsts lielāko meļu un krāpnieku atmaskotāju. Ideja jau cēla bez gala, ja vien tam apakšā nebūtu visparastākā vēlme nopelnīt, turklāt vēlams – “aploksnē”.
Kurš gan no mums bērnībā nav lasījis Kārļa Skalbes pasaku par pirtnieku Ansi un viņa nezūdošo vērdiņu. Ak, kā tādu savā īpašumā gribētu iegūt mūsu galvenais stāsta varonis – apsviedīgais Ansis. Viņam diemžēl tādu atrast līdz galam nav paveicies, bet izskatās, ka naudiņas iegūšanai visi līdzekļi ir labi un diezgan labi vērdiņi ir Māra Martinsona silēs. Lieti noder arī mediju vidē apgūtās iemaņas un zināšanas par to, kā melnu padarīt par baltu un baltu par melnu, īsāk sakot, nodarboties ne ar ko citu kā propagandu pasūtītāja jeb maksātāja interesēs.
Tālajā 2017. gadā nedaudz glupais “žurnālists” Ansis Pūpols vadīja raidījumu “Melu teorija”[1]. Šķiet auditorijai par to nebija lielas intereses, jo no zilajiem ekrāniem tas pazuda diezgan ātri. Taču šāda raidījuma vadīšana “žurnālistam” Ansim nāca par labu. Viņš caur citu atmaskošanu varēja arī pats vēl pamācīties, kā pelnīt naudu ar meliem, tendencioziem materiāliem un nomelnošanu, sagrozot faktus. Un nebija jāgaida ilgs laiks, lai zināšanas liktu lietā, lai piepildītu savu lielo dzīves sapni par BMW5[2] iegādi. Taču par visu no sākuma.
Nespēja atdot parādus
Vēlme dzīvot pāri savām iespējām Ansim, visticamāk, bijusi jau sen. Taču pirms vairāk nekā desmit gadiem prāta un zināšanas, kā nopelnīt, nepietika. Tādēļ apsviedīgajam “žurnālistam” 2011. gadā bija jādodas uz tiesu kā atbildētājam, jo SIA “Aizdevumu centrs” bija cēlis prasību par parāda piedziņu.[3] Interesanti, ka šajā laikā kungs strādāja kā žurnālists vienā no galvenajiem televīzijas kanāliem, kur itin bieži bija dzirdami arī stāsti par ātro kredītu biznesu. Turpmākajos gados Ansim šādi parāda piedziņas aicinājumi pienāca ik pa laikam, ja var ticēt informācijai “Latvijas Vēstnesī”.
Lai gan publiski ir pieejama informācija tikai par vienu tiesas sēdes rezultātu, kurā prasība ir apmierināta daļēji, proti, kādu daļu no parāda viņš ir apmaksājis aizdevējam, faktu, ka Ansim ik pa laikam ir jādodas uz tiesu kā atbildētājam, jo nespēj atdot aizņemto paradu, ir vērts paturēt prātā, lai gan notikumi ir diezgan seni. Visticamāk, tam ir nozīme Latvijas taisnības cīnītāja tagadnes aktivitātēs un veidā, kā viņš organizē savas finanses, pareizāk sakot, kā tās slēpj no valsts, un, iespējams, arī no aizdevējiem un parādu piedzinējiem.
„Filma vaig”?
Līdzīgi kā citi laimes meklētāji arī apsviedīgais Ansis iešanu politikā saskatīja kā iespēju tikt pie naudas un, galvenais – kārotā BMX5 markas auto. Tautā mēļo, ka no „Nekā Personīga”[4] apsviedīgais puisis aizgājis tieši tāpēc, ka nav varējis gana daudz nopelnīt un meļu atmaskošanu gribējis pārvērst par privātu biznesu, piedāvājot jau uzfilmētus raidījumus nerādīt, bet „nerādāmus” - uzfilmēt.
Jau, tolaik kandidējot uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, vienīgā oficiālā darba vieta bija biedrība “Baltic Center of Visual Researches”[5]. Lai gan 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās lielo lozi un kāroto iespēju tik pie iespaidīgās deputāta algas un citiem labumiem izvilkt neizdevās, iespējams, tas bija labs pagrieziena punkts, lai tomēr tiktu pie pārticīgas dzīves. Kā liecina apsviedīgā Anša paša ieraksti sociālajos tīklos, pēdējos gados viņš ne reizi vien devies ceļojumos, un, kā ziņo manīgi pilsoņi, arī ilgi kārotā “beha” ir iegādāta. Īsāk sakot, viss gājis uz labo pusi. Ik pa laikam Ansis mūs iepriecina arī ar kādu jaunāko filmu, kur it kā cīnās par godīgumu un taisnību un aizstāv godīgos un labos.
Tā, piemēram, filmā “Krievijas armijas izvešana. Nezināmās lappuses.[6]” īpaši pozitīvā gaismā ir izcelts asiņainajam diktatoram Vladimiram Putinam tuvu stāvošais miljonārs Pjotrs (Pēteris) Avens, kurš pats reiz teicis, ka “viņam ļoti simpātisks ir prezidents Putins”[7]. Portālā Nemelo.lv (kuram nezin kādā sakarā ir pat plašsaziņas līdzekļa statuss) ir atrodami dažādi apsviedīgā Anša veikumi. Filmas, kuru uzņemšanai ir bijuši nepieciešami resursi. Bet tādu nav, vismaz oficiālajos resursos nekādi pierādāmi ienākumi, kas ļautu apmaksāt ikdienas tēriņus, kur nu vēl filmu uzņemšanu, neparādās.
Par kādu naudu?
Un tagad, draugi, sekos pats interesantākais! Kā jau minēts iepriekš, apsviedīgais Ansis, savulaik kandidējot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā vienīgo darba vietu norādīja biedrību “Baltic Center of Visual Researches”. Pirmkārt, tā ir nevalstiskā organizācija, kuras darbības pamata mērķis ir norādīta sabiedrības izglītošana. Mērķis ir cēls. Bet kā ar naudu? Ansim taču ir trīs bērni, “beha” un ceļojumos arī gribas braukt. Taču nekā! Biedrības gada pārskati rāda, ka naudas aprites šajā biedrībā vispār nav[8]. Ir apaļa nulle. Turklāt, nav nekādas informācijas par to, ka Ansis Pūpols pašlaik strādātu algotu darbu. Nav arī norādes par kapitāla daļām uzņēmumos vai citiem ienākumu gūšanas veidiem, piemēram, īpašuma izīrēšanas.
Darbavieta neparādās arī Eiropas Parlamenta deputāta kandidāta kartītē. Vai tas nozīmē, ka apsviedīgo Ansi un viņa bērnus no savas algas līzinga kompānijā uztur sieva? Vai arī viņš mums visiem melo, un gan viņa iztiku, gan izklaides filmu formātā nodrošina “aploksnes” no stāstu pasūtītājiem?
Ļoti apšaubāms, ka motivējošais kalendārs par 15.49 eiro gabalā, ko kā vienīgo preci var iegādāties viņa portālā Nemelo.lv, spēj ģenerēt pietiekamus ienākumus apsviedīgā Anša dzīvesveidam un filmām. Taču Rīgā runā, ka apsviedīgais Ansis kāda nomelnošanu, apmelošanu vai tieši otrādāk – nepamatotu slavināšanu sāk tikai, kad saņēmis jau konkrētu pasūtījumu un, protams, “vērdiņu”.
Un nobeigumā kāds ļoti zīmīgs fakts. Anša Pūpola sabiedriskā organizācija darbojas Rīgā, Kuldīgas ielā 50-2. Var jau būt, ka sakritība, ka pāri ielai atrodas arī bēdīgi slavenā un krāpšanā apsūdzētā Māra Martinsona birojs. Var jau būt, ka tiešām liela un tiešām nejauša sakritība ir arī tā, ka Anša pirmā filma bija tieši par Ilmāru Rimšēviču. Un kurš bija tajā iesaistīts? Ka tik ne jau pieminētais un Latvijā labi zināmais Māris Martinsons. Pilsētā runā, ka Martinsona savulaik ieceltā “Latvijas valsts mežu” valde Martinsona uzdevumā saslēgusi līgumus ar PR kompānijām, aiz kurām slēpjas Pūpols. Pūpols to tad arī atstrādā, laiku pa laikam uzņemot ‘filmiņas’ Martinsona interesēs.
Secinājumus izdariet paši. Ne velti viens no pasaules domas dižgariem Imanuels Kants rakstīja, ka apgaismība ir tad, kad lietojam paši savu prātu, nevis paļaujamies uz citu teikto! Skatoties Anša filmas, to arī visiem novēlu!
[1] https://zinas.tv3.lv/latvija/neka-personiga-projekts-melu-teorija-ka-rodas-meli-medijos-ka-tie-izplatas-un-kads-ir-to-merkis/
[2] https://zinas.tv3.lv/latvija/neka-personiga/ansis-pupols-sev-labprat-kadreiz-uzdavinat-bmw-x5/
[3] https://www.vestnesis.lv/ta/id/223081
[4] https://puaro.lv/cv/ansis-pupols/
[5] https://company.lursoft.lv/en/baltic-center-of-visual-researches/40008275575
[6] https://www.la.lv/dokumentala-filma-atklaj-petera-avena-dalibu-krievijas-armijas-izvesana-no-latvijas
[7] https://www.tvnet.lv/7735728/video-man-ir-loti-simpatisks-prezidents-putins-avens-sankciju-liste-parasts-bankieris-vai-putina-emisars
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
