Iesaki rakstu: 
Mediju vara ir bizness, un tā pamatprodukts ir Bailes. Mediju vara, lai gan jau tā ir ietekmīgāka par valstu varām, tomēr ir jauna varas forma, kura vēl attīstās un diemžēl visai prognozējamā, nekontrolētā virzienā sakarā ar banāliem iemesliem.
Kāpēc tā domāju? Mediji ir bizness, kas pakļauts biznesa pamatnosacījumiem, - tie atkarīgi no ziņu piedāvājumu pieprasījumu līdzsvara, diemžēl negatīvās ziņas vienmēr ir pieprasītākas nekā pozitīvās, un arī visai banāla iemesla dēļ – sakarā ar bailēm, kas ir cilvēka un cita starpā arī citu dzīvo radību dabiska īpašība. Citiem vārdiem, tas uz kā rēķina pašlaik pelna mediji, ir baiļu propaganda, kura rezonē šo pašu mediju dēļ.
Sekas tam visam mēs izjūtam, tajā skaitā ar COVID pasākumiem, un tam, lai mediji no mušām pūstu ziloņus vai otrādāk, nav nepieciešamas nekādas sazvērestību teorijas vai slepenās varas, tas viss notiek no biznesa un mediju sasniegtās varas viedokļa dabiskā veidā, jo mediju biznesa visvērtīgākais produkts ir Bailes.
Kāds, protams, teiks, ka valsts varas pārstāvji nav mediji, jo tie ir neatkarīgi, bet patiesībā valstu varas ar COVID pierāda vien to, ka mediju varas ir kļuvušas pat ietekmīgākas nekā valstu varas. Rodas iespaids, ka valsts varas sāk jukt prātā, un ne vien tikai COVID tam ir piemērs, - piemēri ir arī liberālisma formas, kas tiek uzspiestas kā normas (piemēram, ĻGMT vai kā viņu tur sauc), bet nav pieņemamas sabiedrības vairākumam. Tas viss patiesībā ir nevis varu, bet tieši mediju “nopelns”, ar ko arī pierādās mediju varas ietekmīgums pār valsts varu.
Mediju darbības rezultātā varai rodas ilūzija, ka tā neizskatīsies pievilcīgi, ja nebūs simpātiska medijiem, un tiek apmeklēti visādi kursi semināri un vēl sazin kādi pasākumi, kas izglīto varas pārstāvjus tā, lai tie simpatizētu mediju varai. Faktiski šie semināri ir zombiju pasākumi, kas nozombē šos pašus valsts varas pārstāvjus līdz līmenim, kurā viņi paši vairs nav spējīgi individuāli domāt. Pie kam tas viss, ko dara mediji, nenotiek apzināti, - tas ir neapzināts process, kurš vairojas pats, līdzīgi kā vīruss.
Lai valsts ierēdņiem pasniegto kursu pasniegšanas bizness attīstītos un temats taptu aktuāls pat tad, ja tas nav sabiedrībai vajadzīgs, bet kursanti par to maksātu, tiem tiek iezombēts tā nozīmīgums, pat šim nozīmīgumam nepastāvot, un tas ir ne vien COVID saistībā, - tas pats notiek ar ĻGMT, globālo sasilšanu un daudziem citiem tematiem, kuriem ir vien politiska nozīme, bet ne sabiedriska.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
