Mans viedoklis: prokurors Dzērvēns – pārliecinošs ģenerālkoruptora Stukāna „audzēknis”
Pietiek lasītāja29.04.2024.
Komentāri (68)
Iesaki rakstu: 
Nesenajā Pietiek publikācijā par notiekošo Liepājas policijā tika pieminēts, manuprāt, Liepājas policijā notiekošo nelikumību galvenais diriģents un pasūtījumu galda arhitekts Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras prokurors Atis Dzērvēns. Pats prokurors par savu lomu Liepājas pilsētas tiesiskās kārtības uzturēšanā esot izteicies, ka tā ir viņa pilsēta un viņš šeit ir šerifs, kurš noteiks, kā, kas un par cik notiks.
Šis prokurors veiksmīgi ir piedalījies vairāku skaļu lietu "būvēšanā", piemēram, "Liepājas metalurga", "Ventbunkera" lietās, kuras pēc vajadzīgo motivācijas līdzekļu saņemšanas atzītas par tālākai "būvniecībai" nederīgām.
Jāatzīst, ka krimināllietu "būvēšana" prokuroram un viņa dzīvesbiedrei Dacei Sležai (Liepājas policijas nodaļas priekšnieka vietniece) ir kopējs ģimenes bizness. Sieva piespēlē "būvobjektus" (klientus, pret kuriem VAJAG uzbūvēt lietu), un vīrs tik būvē.
Iespējams, šāda veiksmīga saspēle pārītim radusies vēl tālajā 2008. gadā (19.08.2008) kad abi iesnieguši Liepājas būvniecības padomei pieteikumu par dzīvojamās mājas rekonstrukciju (faktiski būvniecību) Ozolu ielā 29. No iesniegtā pieteikuma izriet, ka prokurors ar sievu māju būvēs saviem spēkiem bez citu palīdzības. Nav apšaubāmas abu personu prasmes un spējas "būvniecībā", tomēr konkrētais gadījums vedina uz domu par nelikumīgiem skaidras naudas darījumiem.
Paturot prātā minēto personu spējas un prasmes "būvniecībā", nemaz vairs neliekas dīvains prokurora dzīvesbiedres "būvnieka" policistes ādā Daces Sležas straujais algas pieaugums no 1168,23 € 2018. gada janvārī uz 4541,23 € 2019. gada janvārī (https://visasalgas.com/valsts-iestades/valsts-policija/atalgojums/15173-dace-sleza).
2023. gadā prokurora A. Dzērvēna pastiprinātā uzraudzībā tika uzsākta kriminālprocesa Nr. 12700004323 "būvniecība". Prokurors, apzinoties, ka nesanāk, kā gribētos, un ka šajā lietā iesaistītie ir skopi un egoistiski, t.i. nav tik dāsni uz motivējošo līdzekļu došanu, nolemj atriebties, un 2024. gada 8. aprīlī tiek aizturētas divas sievietes.
Viena ar smagu veselības stāvokli un invaliditāti tiek turēta ilgstoši policijas izolatorā un pēcāk cietumā, savukārt otra sieviete tiek "motivēta", neļaujot viņai tikt pie sava nesen dzimušā bērna. Prokurors saimnieciskā manierē policistiem un procesa virzītājai norādījis uz to, kā vajag pratināt abas aizturētās sievietes, piemēram, norādīts, ka gan "ieslēgsies" mātes instinkts sievietei ar nesen dzimušo bērnu un viņa parakstīs visu, ko vajag, tikai jāpratina tā ilgāk.
Abas sievietes tiek vainotas saistībā ar citas personas/u, iespējams, pastrādātu ekonomisku noziegumu. Turot sievieti ar smagu veselības stāvokli un invaliditāti kā ķīlnieci apcietinājumā, prokurors acīmredzot vēlas izspiest vēlamās liecības vai vismaz naudu. Iepriekš procesā iesaistītajām personām atklāti norādīts uz nepieciešamību iemaksāt "rokas naudu" 50 tūkstoši eiro apmērā.
"Prokuroram jābūt tādam, kas saskata nodarījuma pazīmes, reaģē, uztur apsūdzību, saskata noziegumus pat, ja nozieguma tur nav,” savulaik intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” sacīja Saeimas Juridiskās komisijas un Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs, krimināltiesību eksperts, partijas “Jaunā Vienotība” biedrs Andrejs Judins.
Šeit gan jāpiebilst, ka prokurors A. Dzērvēns spēj ne tikai saskatīt noziegumus pat, ja nozieguma tur nav, bet arī nesaskatīt noziegumus, pat ja noziegumi tur ir. Viss atkarīgs no prokurora vēlmēm, vajadzības un dzīvesbiedres noskaņojuma.
Minētajā kriminālprocesā procesa virzītāja Raisa Piļipenko, reaģējot uz prokurora A. Dzērvēna atklāti perverso likumu izpratni un interpretāciju, kā arī uzdevumiem veikt likumam neatbilstošas darbības, ir norādījusi, ka atteiksies veikt šo kriminālprocesu.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
