Mans vīrs ar privātreisiem vizinājās un ikrus māgā ķepēja tikai Latvijas tautas interešu vārdā!
Anda Kariņa*18.03.2024.
Komentāri (219)
Iesaki rakstu: 
Lepojos ar savu vīru Arturu Krišjāni Kariņu! Paldies Ukrainas tautai par augsto apbalvojumu! Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Krišjānis darija visu, kas viņa spēkos, lai atmodinātu aizmigušo Eiropu un atvērtu Pasaules acis uz to, kas ir Krievija, cik svarīgi ir būt vienotiem, aktīviem un dāsniem, lai palīdzētu Ukrainai cīņā pret Orku zemi.
Aicinu neklausīties pareģos un miermīļos, kas aicina izkārt balto karogu Ukrainā. Tā ir arī mūsu dzīvība un mūsu brīvība, par ko lej asinis Ukrainas tauta. Es aprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem Pasaulē.
Krišjānis ir komandas spēlētājs. Viņa komanda visus šos gadus ir bijusi Latvijas tauta, es un mūsu ģimene. Man sāp, ka daļa viņa ģimenes šobrīd vēršās pret savu komandas biedru.
Krišjānis nav lidojis atpūsties, ēst vai dzert uz Latvijas tautas rēķina. Pie mana vīra rokām nav pielipis ne cents. Esmu pārliecināta, ka Krišjānis ir bīstams ierocis cīņā pret Krievijas izvērsto hibrīdkaru un Orki to zin.
Man kauns par mūsu presi, lētticīgiem, zaglīgiem un patmīlīgiem tautiešiem, kas šobrīd apmelo manu vīru. Tāpat esmu vīlusies mūsu Valsts prezidenta un Jaunās vienotības komandas atbalsta trūkumā. Es ticu Ukrainas uzvarai un ticu tam, ka taisnība nav pusceļā starp patiesību un meliem.
Nepadodamies, esam kritiski, esam vienoti! Tikai visi kopā mēs esam spēks, kas uzvarēs brutālo Krievijas diktatūru, atbrīvos Ukrainas un arī Krievijas tautu no Orku žņaugiem. Slava Ukrainai! Dievs svētī Latviju!
* Tekstā saglabāta autores izpratne par latviešu valodu
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
