Iesaki rakstu: 
Beidzot labas vēstis! Žogs uz Baltkrievijas robežas būs, par spīti bezgala nopietniem ģeopolitiskiem kavēkļiem, klimata katastrofām un vēlēšanu rezultātiem!
Lasītājiem, kuri dzīvo naivās iedomās, ka Baltkrievijas robežas iekārtošana ir šī gada aktualitāte, atgādināšu: jautājums par austrumu robežas izbūves nepieciešamību ir skatīts valdības līmenī jau 2011. gadā, lēmums pieņemts 2014., un no 2015. līdz 2019. gadam budžeta naudiņa tika (pļekarēta) apgūta uz Krievijas robežas. Īsti pabeigts netika, jo izsprāga skandāli par daudzmiljonu nebūšanām. Tas arī apturēja darbu sākšanu uz Baltkrievijas robežas, par kuriem vispārēja vienošanās bija noslēgta jau 2018. gadā.
Tobrīd robežas josla esot lēsta 173 kilometrus gara, no tiem žogu vajagot 134 kilometriem. Tātad bez liekiem sīkumiem: lēmums principā pieņemts pirms desmit gadiem, “vispārīga vienošanās” – pirms trim, un vēl pēc trim gadiņiem no šī brīža viss būšot gatavs kā krāšņa līgava. Kopā trīspadsmit gadi no konceptuāla lēmuma, seši gadi – no darbošanās sākuma.
Nevaru izvairīties no salīdzināšanas ar citu robežbūvi – Apvienotās Karalistes izcilāko arhitektūras pieminekli Adriāna valni. Tas nosaukts Romas imperatora Adriāna vārdā (literatūrā atrodams kā Caesar Traianus Hadrianus), kurš palicis vēsturē kā impērijas robežu stiprinātājs. Vaļņa garums ir kādas 73 jūdzes jeb nepilni 118 kilometri.
Salīdzināsim ar mūsu gadījumu, un izrādīsies, ka, neraugoties uz gandrīz 2000 gadu attālumu, dažos parametros atšķirība nav liela. Adriāna valnis iecerēts ap 118. vai 119. gadu, celtniecība sākās 122. gadā, pamatā ar armijas spēkiem un tiem līdzi ceļojošiem speciālistiem, un darbi lielākoties pabeigti sešu gadu laikā. Ikurāt kā pie mums. Un mums tas gabals tak ir arī garāks, vai ne? Bet!
Adriāna valnis ir fundamentāla mūra būve, lielākoties trīsarpus metrus plata, nekur ne mazāk par divarpus, un vēl viduslaikos ir bijusi vismaz trīsarpus metrus augsta! Mūra būve uz pamatiem, ar fortiem un muitas punktiem, kas militāru nozīmi saglabājusi vairākus gadsimtus un stāv līdz šai dienai! Nākamgad varētu svinēt celtniecības uzsākšanas 1900. gadadienu.
Savukārt mūsu valdība, lepnumā izriestu krūti, ziņo par izpļautā krūmmalā (izmētātiem) standartiem atbilstoši izvietotiem pāris ruļļiem dzeloņdrāšu. Un šo te “fortifikāciju” kā līgot nolīgos termiņos, kuros romiešu leģioni ar mūra sienu šķērsoja visu Ziemeļangliju. Nāk prātā dzejas rindas par kretīnu dejošanu aiz loga, un vēl visādas citādas domas nāk prātā.
Tiem, kas šai vietā cer sākt lasīt mūsu robežatbildīgās ministres Marijas Golubevas kritiku, nāksies vilties. Nu kā var sunīt kādu par ministrijas vadīt nemācēšanu, ja šis cilvēks nekad, nekad dzīvē nav bijis kaut jele kāda kantorīša vadītājs! Itin nekāda!
Pašā krīzes karstumā – acīmredzot, lai ar savu nejēgšanu un neprašanu kaut ko nesačakarētu, – aizbrauc atpūsties kaut kur pie zilām jūrām. Un ieliek publiskai apskatei pa kādai bildītei pierādījumam. Nesen no amata izlidoja Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs, kurš Kabulas krīzes brīdī arī bijis kūrortā un nav gana žigli atbildējis uz telefona zvaniem.
Bet aiz Adriāna vaļņa viena kārtība, mums aiz pāris murskuļiem dzeloņdrāšu pavisam cita – droša un prognozējama. 30 miljonus izgrābt no budžeta nedrīkst bezatbildīgi un nervozi, tas jādara līgani un saskaņā ar iepirkuma procedūru. Citādi sabūvēs tur nezin ko, plēsīs bikses gan “bēgļiem”, gan vietējiem izpalīgiem.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
