Mārtiņš Kossovičs stomīdamies piedalās sevi apkaunojošā farsā
Bens Latkovskis20.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Trešdienas pēcpusdienā Rīgas domes vestibilā notika kāds dīvains pasākums, kurš lepni tika nosaukts par preses konferenci. Dažu žurnālistu un domes darbinieku klātbūtnē frakcijas “Par!/Progresīvie” vadītājs Mārtiņš Kossovičs pavēstīja, ka viņam esot piedāvāts kukulis
Dīvains šis pasākums bija ne tikai tāpēc, ka pēc dažu teikumu pateikšanas un šī vēstījuma uzfilmēšanas tā saucamā preses konference beidzās bez iespējas uzdot kādus jautājumus, bet jo īpaši tādēļ, ka pēc Kossoviča īsās runas atskanēja aplausi no “preses konferences” dalībnieku puses.
Šie preses konferencei pilnīgi neiederīgie aplausi radīja iespaidu, ka nu jau pārāk rupji, kā ar cirvi tēšot koka kluci, sākuši strādāt sabiedrisko reklāmas kantoru (PR) darbinieki. Taču šis darba raupjums acīmredzot liecina tikai par vienu - tagad tā drīkst, un tas iet cauri.
“Jā, man tika piedāvāts kukulis. Ja man vai kādam citam politiķim piedāvā kukuli, tad pareizā rīcība ir tikai viena - uzreiz informēt par to KNAB, sadarboties un sniegt visu informāciju. Diemžēl man tiešām jāapbēdina, ka es nevaru atklāt visas šīs detaļas,” Kossovičs mazliet kaunīgi, stomīdamies, kā nogrēkojies skolnieks noskaitīja viņam priekšā sagatavoto pantiņu.
Neviens jau jums, Kossoviča kungs, neprasa atklāt “visas šīs detaļas”. Taču šajā gadījumā netika pateikts absolūti nekas, izņemot didaktisko vēstījumu - ja kādam tiek piedāvāts kukulis, tad viņa uzdevums ir par to informēt KNAB.
Acīmredzami viss šis priekšnesums pie Jaungada eglītes tika sarīkots ar citu domu - informēt medijus, ka ir tāda lieta. Tā kā jau pēc Kossoviča paziņojuma dažas “kukuļošanas” detaļas atklāja KNAB, tad izvirzās nākamie jautājumi.
Vienalga, kā mēs raugāmies uz notikušo, nevar noliegt, ka notikusi kārtējā “noplūde” no tiesībsargājošām iestādēm. Agrākos laikos tā visbiežāk notika caur pietuvinātiem “pētnieciskajiem” medijiem, bet šoreiz izvēlēts cits ceļš - pa tiešo caur lietā iesaistīto politiķi. Kas bija šīs “noplūdes” iniciatori - KNAB vai Rīgas domes politiskā vadība (sabiedrisko attiecību konsultanti)? Par ko šī “noplūde” liecina?
Uz pirmo jautājumu, visticamākā atbilde ir - noplūdes iniciatori bija Rīgas mēra Māriņa Staķa draugi no PR kantora “Deep White” ar mērķi pārbīdīt sabiedrības uzmanību no katastrofālās situācijas ar apledojošajām Rīgas ietvēm uz Kossoviča “varoņdarbu”. Jādomā, ar neafišētu KNAB svētību. Respektīvi, diez vai Kossovičs, Staķis un viņu draugi šo māņu “operāciju” būtu veikuši, nebrīdinot KNAB. No turienes tika pakratīts ar pirkstu - tikai bez jebkādām detaļām. To mēs paši.
Šī noplūde liecina, ka lieta uz priekšu neiet tik raiti un pārliecinoši, kā KNAB gribētos. Nepieciešama sabiedriskā “vagona stumšana” uz priekšu. Sprunguļa iebakstīšana skudru pūznī, lai lietas dalībnieki drudžaini sarosītos un pieļautu kādas kļūdas.
Tiktāl par lietas PR komponenti, taču arī pats kukuļošanas fakts izskatās visai dīvains. Pirmām kārtām jau summa - 2,1 miljons eiro. Neapaļā summa dod pamatu minējumiem, ka “kukulis” ir bijis nevis kukulis tradicionālās “kurpju kastes” veidolā, bet varbūt kāds izdevīgs darījums ar šādu iespējamā ieguvuma ekvivalentu.
Taču tam patiesībā nav nozīmes, jo kukulis jebkurā gadījumā ir kukulis. Ja vien tas patiešām ir kukulis. Sociālajos tīklos cilvēki jau sacenšas asprātībās, salīdzinot Kossoviča “kukuli” ar slavenajiem Nigērijas prinča milzu mantojuma piedāvājumiem, ar kuriem saskāries katrs, kuram ir elektroniskā pasta adrese.
Taču, atmetot jokus pie malas, rodas nopietnāki jautājumi, jo visā šajā stāstā trūkst paša galvenā - ticamības. Tieši tāpēc publiskajā telpā par šo faktiski milzīgo kukuli vairāk joko nekā runā nopietni. Un ne bez pamata. Divi miljoni eiro tomēr nav kaut kāda sīknauda pat lielam uzņēmumam. Tā ir nopietna nauda, ar kādu neviens apkārt nemētājas.
Iedomāsimies, ka viss ir tā, kā mums stāsta Kossovičs un draugu grupa. Liels uzņēmums izlēmis upurēt (ieguldīt) milzu summu, lai piekukuļotu kādu amatpersonu un šī amatpersona pieņemtu viņiem izdevīgu lēmumu. Izvēle - kam dot - kritusi uz Kossoviču, un viņam piedāvāts 2,1 miljons eiro. Tagad Kossovičs stomīdamies stāsta, ka “pareizā rīcība ir tikai viena - uzreiz informēt par to KNAB, sadarboties un sniegt visu informāciju”. Pilnīgi pareizi. Taču ejam tālāk.
Kāda šajā situācijā būtu pareizākā KNAB rīcība? Noķert noziedznieku nozieguma izdarīšanas brīdī. Tas ir, balstoties uz iegūto informāciju, turpināt spēli, Kossoviču aprīkot ar noklausīšanās aparatūru un brīdī, kad kukulis tiek nodots, saslēgt noziedzniekus roku dzelžos. Jau pēc šīs spīdošās operācijas pabeigšanas sasaukt preses konferenci un pavēstīt sabiedrībai par sekmīgo darbu.
Nekas tamlīdzīgs nesekoja. Tā vietā tukša PR kampaņa brīdī, kad simtiem cilvēku vēršas traumpunktos pēc smagiem kritieniem uz apledojušajām Rīgas ietvēm. Tas liecina par vienu no diviem. Vai nu KNAB sēž absolūti neprofesionāļi, vai arī Kossoviča stāstā kaut kas nav tīrs.
Taču turpināsim pieņemt, ka viss bija tieši tā, kā cenšas uzdot Kossoviča/Staķa klaķieri, - Kossovičs ir varonis, kurš atteicies no miljoniem. Rodas nākamais jautājums - kāpēc šī nauda dota Kossovičam?
Kā – kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir lielākās frakcijas vadītājs, atbild stāsta autori. Taču neaizmirsīsim, ka Kossovičs pārstāv partiju, kura pozicionējas kā pati progresīvākā, pati godīgākā un nevainīgākā. Šīs partijas pārstāvim dot kukuli var tikai vienā gadījumā. Ja potenciālais kukuļņēmējs ir labi pazīstams un ir gandrīz pilnīgi droša garantija, ka viņš šo kukuli paņems. Vislabāk, ja ir zināms, ka citā, iepriekšējā reizē (-ēs) jau ir ņēmis. Līdz ar to, kāpēc lai šoreiz neņemtu?
Taču vienalga, kas notika martā, šobrīd ir skaidrs, ka liela mēroga korumpantu aizturēšanas operācija faktiski tika norauta, jo, ja paša kukuļa nodošanas fakta nav, tad lietai ir mazas izredzes uz tās sekmīgu iznākumu.
KNAB un prokuratūrai par labu var nospēlēt vienīgi tas, ka aizdomās turētajiem nav ietekmīgas politiskās aizmugures. Drīzāk pat otrādi, tāpēc pastāv cerības, ka tiesa pareizi sapratīs “tekošo momentu” un zinās, kā Temīdai uz šo lietu jāskatās.
Jebkurā gadījumā viss šis notikums nav nekāds kompliments Kossovičam, kā to tagad cenšas parādīt viņa pīārščiki, bet gan šaubīgs traips viņa politiskajā biogrāfijā. Paša Kossoviča neveiklā stomīšanās “preses konferences” laikā liecina, ka to labi apzinās arī pats Kossovičs, lai kā pīārščiki viņam censtos iestāstīt, ka “nemīz, uztaisīsim tevi par varoni”. Kossovičs pēc varoņa šajā lietā galīgi neizskatās.
Tomēr jārunā par visiem šiem apmaksātajiem pīarščīkiem un brīvprātīgajiem politiskajiem ietekmeļiem, kuri korī cenšas translēt “lielo stāstu” - uzdot Kossoviču par nebijušu varoni - atteicies no diviem miljoniem!!! Kurš gan cits būtu spējīgs uz tik dižu varoņdarbu? Protams, ka neviens.
Tas, ka kukuļa noraidīšana ir politiķa pašsaprotama rīcība, kaut kā izslīd no šo ietekmeļu domu konstrukcijas. Tāpat kā tas, ka kuram katram kukuli, vēl jo vairāk tik apjomīgu, nedod. Tikai pārbaudītam kadram, kurš agrāk ne reizi nav licis vilties. Nozarē taču viens otru lieliski pazīst un diezgan nekļūdīgi zina, kuram var dot, bet kuram labāk ne.
Jebkurā gadījumā šī lieta ieguvusi visai duļķainu ietonējumu, un būtu tikai svētīgi, ja tā pēc iespējas ātrāk noskaidrotos, izgaismojot visas lietas neskaidrās puses, kuru šobrīd ir krietni vairāk nekā skaidro.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
