Maskas krīt, vārdi par brīvprātīgo vakcināciju bijuši klaji meli
Ainārs Ērglis28.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tātad esošā koalīcija nobalsojusi par piespiedu vakcināciju skolotājiem, mediķiem un sociālās aprūpes darbiniekiem. Nu, ko - maskas krīt, vārdi par brīvprātīgo vakcināciju bijuši klaji meli. Kādu izvēli tagad izdarīs Saeima, kurai šis vai nu jānorij, vai janoprotestē, redzēsim.
Kādu izvēli izdarīs tie, uz ko šis attiecas, - pamest darbu (vakcinācija jau brīvprātīga, jo var jau izvēlēties nestrādāt savā profesijā, saka politiskie liekuļi) vai protestēt ar streikiem, kā to darītu demokrātiskā valstī pilsoniskā sabiedrība situācijā, kad vakcinētais mazākums ar rupju spiedienu uzspiež savu gribu nevakcinētam vairākumam, aizbildinoties ar veciem naratīviem, redzēsim.
Līdz nākamajām vēlēšanām vēl gads. Varam slēgt derības, vai esošie mēģinās nograut savus reitingus līdz galam un turēsies pie saviem krēsliem līdz pēdējam, vai tomēr uzvarēs politiskais aprēķins un sāksies iekšējie cīniņi.
Opozīcija apvienojas 60 procentu vārdā (pat vairāk, jo daudzi no vakcinētajiem atzīst, ka savu izvēli vakcinēties izdarījuši nelabprāt), savukārt pozīcijas 5 partijām nu jācīnās par labi, ja 20 procentiem vēlētāju, kas atbalsta vai daļēji atbalsta valdību un pilnībā nepopulārāko prezidentu jaunās Latvijas valsts vēsturē.
Ko Dievs grib sodīt, tam viņš atņem prātu. Mazākums uzskata, ka prāts atņemts vairākumam, jo tauta, redz esot stulba. Nu, nu, mīļie.
Vēlēt dosies šī paša stulbā tauta, cita jums nebūs, un, ziniet, atklāšu noslēpumu - jūs nemīl.
Un vairs arī neiemīlēs, jo jūs pašlaik vēršaties pret demokrātijas pamatiem iedomātu, tikai Latvijai unikāli izdomātu apsvērumu dēļ. Protams, ir vēl dažas valstis, kas iet līdzīgu ceļu, bet pat valdības mīļie no ASV neiet šo ceļu.
Lai notiek viss, kā tam jānotiek, jo viss notiek uz labu, pat ja šobrīd daudziem tā nešķiet.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
