Maskavijas okupantu kodoldraudi: kad maskavieši jūtas vāji, tad biedē ar kodolieročiem
Andis Kudors15.10.2023.
Komentāri (213)
Iesaki rakstu: 
Visas pasaules uzmanība pašlaik pamatoti pievērsta teroristu masīvajam uzbrukumam Izraēlai. Lasu gan Toru, gan Jaunās derības Bībeles grāmatas un ticu, ka ebreju valsts nekur nepazudīs, tā pastāvēs un ienaidnieks tiks sakauts, lai ko arī Irānas radikālie islāmisti nerunātu. Šo rakstu sāku gatavot vēl pirms palestīniešu uzbrukuma, kas ir jauna aktualitāte drošības politikā. Esmu pārliecināts, ka mums (Rietumiem) ir jāpalīdz Izraēlai un vienlaikus ir svarīgi arī neaizmirst par Ukrainu, jo citādi tā būtu dāvana agresorvalstij Krievijai.
Maskava, kā jau ierasts, draud
Labi atceramies, kā Kremļa propagandists Dmitrijs Kiseļevs draudēja pārvērst ASV radioaktīvajos pelnos. Kad krievi sajūtas vāji un nespēcīgi, tad sāk lielīties ar kodolieročiem. Ziemeļkorejas diktators dara līdzīgi; ja trūkst uzmanības un pārtikas, tad bliež raķetes Japānas virzienā.
Maskavai neiet kaujas laukā, tāpēc meklē, kur varētu iet. Krievijas Valsts domes (fiktīvā Krievijas parlamenta) spīkers Vjačeslavs Volodins 6. oktobrī teica, ka Dome plāno atsaukt Krievijas Federācijas lēmumu ievērot Vispārējo līgumu par kodolizmēģinājumu aizliegšanu. Neilgi pirms Volodina paziņojuma Vladimirs Putins Valdaja kluba pasākumā teica, ka esot iespējams rīkoties “spoguliski” attiecībās ar ASV un atsaukt līguma ratifikāciju Krievijā.
Turklāt Putins palielījās, ka Krievija esot veiksmīgi izmēģinājusi tālās distances spārnoto raķeti “Burevestnik”, kas spēj nest kodolgalviņu. Pēdējo reizi kodolraķetes izmēģinājums notika vēl PSRS norieta laikā – 1990. gadā. Putins turpināja: “Mēs faktiski esam beiguši darbu pie smagās raķetes “Sarmat”.” Vārds “faktiski” nozīmē, ka nav beiguši.
Zaporižjas trauslums
Joprojām aktuāli ir riski, kas saistīti ar Zaporižjas atomelektrostacijas (AES) trauslumu. Līdz ar Ukrainas pretuzbrukuma sekmēm militārā situācija Zaporižjas apgabalā kļūst arvien saspringtāka. Krievijas okupanti pierādījuši, ka piedzīvojot zaudējumus, tie var atriebties, iznīcībai pakļaujot lielu skaitu cilvēku.
Septembra sākumā Starptautiskā kodolenerģijas aģentūra (IAEA) paziņoja, ka Krievijas okupētajā Zaporižjas atomelektrostacijā identificētas “paaugtsinātas miniltārās aktivitātes” pazīmes. Pēdējo nedēļu laikā spēkstacijas rajonā fiksēti vairāki sprādzieni. Tai tuvumā esošā Enerhodara piedzīvojusi Krievijas dronu uzbrukumus.
Šo apstākļu dēļ IAEA samazinājusi savu personālu Zaporižjas atomelektrostacijā līdz iespējami mazākajam skaitam. Turklāt IAEA novērotāji atzīmējuši, ka pie Zaporižjas AES apkaimes joprojām ir izvietotas mīnas.
Zināms, ka Zaporižjas AES saskaņā ar tehniskās drošības prasībām ir paredzēta aizsardzība pret ārējām ietekmēm, taču nebija paredzēts, ka Zaporižjas AES reaktori nonāks intensīvas karadarbības zonā. Pirmkārt, runa ir par nepietiekamu AES iekārtu dzesēšanu.
Pēc Kahovkas HES dambja uzspridzināšanas Zaporižjas AES dzesēšanai tiek izmantoti vairāki avoti: lielā dzesēšanas ūdenskrātuve, mazie dzesēšanas baseini, notekūdeņu kanāls. Zaporižjas AES dzesēšanai nepieciešamais ūdens tika ņemts arī no blakus esošās Zaporižjas termoelektrostacijas (TES) izplūdes kanāla, kas ir atdalīts no ūdenskrātuves. Kodolreaktoru normāla un droša darbība tiktu traucēta, ja notiktu sprādziens dzesēšanas ūdenskrātuvē.
Ja noraus lielo kloķi
Būtiskas briesmas radītu Zaporižjas AES reaktoru elektroapgādes pārtraukšana. Ja nebūs iespējams uzturēt infrastruktūras darbības efektivitāti, tiks iedarbināta virkne notikumu. Pašlaik Zaporižjas AES drošība ir atkarīga no vienas ārējās elektroapgādes līnijas, kas nepieciešama reaktora dzesēšanai un citām svarīgām kodoldrošības funkcijām, salīdzinot ar četrām līnijām pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Lai iedarbinātu jaunu, vēl aukstu energobloku, stacijās parasti ir speciālas katlumājas, kas apsilda aprīkojumu pirms darba uzsākšanas. Tomēr Zaporižjas AES šādu katlumāju nav, un siltumu tā iegūst no netālu esošās Zaporižjas TES, kas ir jaudīgākā TES Ukrainā. Ja reaktoram netiktu piegādāta elektroenerģija, tas nespētu uzturēt sūkņus, kas dzesē reaktora kodolu. Līdzīgs scenārijs notika Fukušimas-1 AES. Stacijā atradās sistēmas, kurām bija jānodrošina reaktora aktīvās zonas dzesēšana, taču spēcīga cunami dēļ tās tika iznīcinātas.
Sausais atlikums
Viena no Zaporižjas AES īpatnībām ir izlietotās kodoldegvielas sausā glabātuve. Izlietoto kodoldegvielu tur ievieto ik pēc pieciem gadiem, kad tā jau ir atdzisusi un tās aktivitāte ir samazinājusies. Sausā glabātuve ir liela izmēra konteineri, kas novietoti rindās atklātā laukumā AES teritorijā. Šādā veidā iespējams uzglabāt kodoldegvielu vairākas desmitgades.
Sausā glabātuve ir vēl viens potenciālais radioaktivitātes avots. Lai arī konteineriem ir zināma drošības rezerve, taču tiem nav hermētiska aizsarga, kāds ir reaktoriem. Zaporižjas AES reaktori tiek aizsargāti ar hermētisku apvalku, kas netika lietots Černobiļas AES.
2011. gadā Japānas Fukušima-1 AES notikušās avārijas laikā reaktora aizsargapvalks spēja aizturēt aptuveni 98% radioaktīvā satura, un gaisā nokļuva vien aptuveni 2% radioaktīvo vielu. Hermētiskajam apvalkam, ar kuru aprīkots Zaporižjas reaktors, ir jāabsorbē starojums energobloka iekšienē, un jāaizsargā tas no ārējām iedarbībām. Tas var būt gan dabas katastrofas, gan aviokatastrofas, teroristu uzbrukumi un sprādzieni.
Tā kā hermētiskais aizsargapvalks spēj izturēt aviokatastrofu vai sprādzienu blakus stacijai, paredzams, ka tas varētu izturēt arī raķetes vai bumbas triecienu. Lai sabojātu reaktoru, ir nepieciešams vairākas reizes trāpīt vienā un tajā pašā vietā ar augstas precizitātes lādiņiem. Pirmie divi lādiņi cauršautu hermētisko apvalku, un nākamie, trāpot tajā pašā vietā, spētu sabojāt reaktoru.
Kas būtu, ja būtu?
Lielākā radioaktīvā noplūde notiktu, ja tiktu iznīcināti visu Zaporižjas AES energobloku apvalki, tādējādi ietekmējot arī reaktorus. Minētās avārijas seku zona varētu sasniegt no 100 līdz 200 kilometru rādiusu. Savukārt neliels radiācijas fona pieaugums būtu novērojams arī lielākā attālumā, kas būtu atkarīgs no vēja virziena un stipruma. Ekspertu viedokļi par iespējamo avārijas scenāriju ir dažādi – no “nekas briesmīgs nenotiks” līdz “Černobiļa liksies sīkums”.
Saskaņā ar datiem, kas iegūti, veicot Zaporižjas AES avārijas simulāciju, pamatojoties uz modeli, kurā notiek zemestrīce, vēja paceltais radiācijas mākonis var izplatīties divu miljonu kvadrātkilometru platībā. Lieguma zona stacijas tuvumā var sasniegt 30 000 kvadrātkilometru. Ņemot vērā spēkstacijas atrašanās vietu, piesārņojums skartu lielu teritoriju Ukrainā, Krievija, Gruzijā, Turcijā un Bulgārijā. Pastāv iespēja, ka vējš pārnestu radioaktīvās daļiņas arī tālāk Eiropā.
Nobeigumā: Margarita “spridzina”
Ir jāuzsver, ka Zaporižjes AES ir droša, bet karš var izraisīt traģisku notikumu ķēdi. Putina un viņa biedru cinisms un nežēlība ir acīmredzama; cilvēku dzīvībai Krievijas varas vīru acīs nav lielas vērtības. Un šāds fenomens Maskavijā ir vērojams jau ilgus gadsimtus.
Lai draudi izskanētu plaši, Krievijas propagandiste Margarita Simonjana nesen ierosināja uzspridzināt kodolbumbu virs Sibīrijas, lai izslēgtu visus satelītus, radioelektroniku un, kā viņa teica, “vsju cifru” – visu tehniku, kas bāzēta ciparu tehnoloģijās. Simonjana prātoja, ka Krievijai nekas sevišķs nenotiktu, nebūs ne kodolziemas, no kā visi tā baidoties, ne arī paaugstinātas radiācijas. Armēņu izcelsmes militārā filozofe teica, ka mēs atgrieztos aptuveni 1993. gadā un zvanītu ar monētu telefoniem. Pajokoja…
Tā kā joks nepatika sibīriešiem, tad Putina runas vīram Dmitrijam Peskovam nācās taisnoties, ka Simonjana nepauž oficiālo valsts viedokli. Nu vispār jau pauž gan, jo aģentūra „Russia Today” ir Kremļa rupors un nekas cits. Kremļa skaļruņi turpina biedēt, jo paši baidās. Pasaule drošāka nepaliek, toties NATO paliek arvien stiprāka, jo tai nav citas izvēles.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
