Mazais terorists tevī

Jānis Straumītis droši vien ir pedantisks kāda tiesību aizstāvis, taču viņa piekoptā Satversmes oriģināla pieprasīšana ir pagalam bezjēdzīga un nekādu ieguldījumu kopīgajā labumā nesniedz. Vaina nav tieši vēlmē atrast “Satversmes oriģinālu” (par to te nerunāšu). Vaina ir kaite, ar kuru reizēm sirgst arī šo rindu autors un daudzi viņa lasītāji. Sauksim to par mazo terorismu.

Kāda ir Satversmes oriģināla meklējumu un citu kategorisko prasību būtība? Būtība ir pateikt, ka pašreiz mēs esam sasnieguši stāvokli, kad vara vairs nav leģitīma. Ka tiesiskais regulējums šajā zemē jāatgriež kaut kādā iepriekšējā punktā un teju viss pēc tā nolemtais nav saistošs. Ka varbūt visa valsts ir jāsāk pavisam no nulles (kā Kariņš uzskata, ka mēs to darījām pēc neatkarības atgūšanas).

Tāda pozīcija faktiski piemīt arī daudziem tiem, kas, būdami vismaz šajā ziņā adekvāti, par konstitūcijas pirmo izdruku iesmej. Vairums mazo teroristu vienkārši nav savu noskaņojumu tiktāl konkretizējuši. Tomēr attieksme ir gana daiļrunīga. Tā vēsta, ka, tā kā viss ir vienā laika punktā no tiesiski ideālā stāvokļa sagājis šķērsām un nepareizi, tad tagad es ne tikai neesmu atbildīgs par lietu stāvokli, bet arī nemaz ij netaisos sekot līdzi notiekošajam.

Es atslēgšos, kamēr lietas netiks savestas tādā kārtībā, kad būšu gatavs piedalīties. Vai nu atgriežamies iepriekšējā punktā, kad vara bija nevainīga un simtprocentīgi leģitīma (kad izglītības sistēma bija kārtībā, kad žurnālisti un deputāti bija inteliģenti cilvēki utt.), vai arī es neko nedarīšu un nerespektēšu nekādu faktisko varu!

Sistēmu nevar atgriezt iepriekšējā stāvoklī. Uz sistēmu nevar iedarboties, pieprasot, lai tā vispirms nonāk iepriekšējā stāvoklī. Ar sistēmu ir jāstrādā tās faktiskajā stāvoklī.

Pašreizējais stāvoklis ir tas, kurā katram pilsoniskajā darbībā iesaistīties gribošajam ir jārod savs pielikšanas punkts. Pilsoniskā izpratnē kopīgajam labumam nav lielas jēgas no tā, ka jūs mākat baudīt klusa mietpilsoņa ērtības relatīvi sakārtotā Rietumu valstī, Satversmi respektējošā tiesiskā sapņu Latvijā vai mācību grāmatā aprakstītā ideālajā zemē, ja tajā pašā laikā jūs nemākat pilsoniski iedarboties reālajā Latvijā.

Faktiskā Latvija ir gandrīz viss tas sliktais, ko savās grāmatās apraksta Indriķis Latvietis, bet pareizā reakcija uz to ir nevis, ka nekam nav jēgas, nevis tāpēc uzlikt neizpildāmus ultimātus varas turētājiem, pirms jūs pakustināsiet pirkstu, bet pareizā reakcija ir rīkoties tā, lai no tieši tā punkta bedrē, kurā Latvija tagad atrodas, kāptu vienu sprīdi tuvāk virszemei. Pilsoniski atbildīga pilsoņa pozīcija nevar būt “izmainiet sistēmu, un tad es pieslēgšos — tad es kļūšu adekvāts”.

Kad pusaudzis sāk dumpoties un varbūt salīdzināt savu ģimeni ar citām, viņam ir tūliņ pat jāatsakās no jebkādām ilūzijām par ideālo ģimeni, par ģimenes restartēšanu no kaut kāda iepriekšējā stāvokļa. Pašreizējais stāvoklis ir vienīgais, kas ir un var būt. Tas ir iepriekšējo stāvokļu likumsakarīgais iznākums.

Jūsu apgarotā izpratne par lietu bēdīgo stāvokli ir viens no likumsakarīgajiem rezultātiem. Jūs nevarētu tikt tik gudrs, ja nebūtu tik slikti, kā ir. Tāpat kā jūs nevarat izvēlēties ģimeni, tā jūs nevarat izvēlēties savas dzimtenes faktisko stāvokli. Ko jūs varat izvēlēties, ir savu nākamo mikroskopisko rīcību, kas ģimeni vai sistēmu vedīs gaišākā virzienā.

Kas ir jādara? Ir jāpieņem esošais, un jāstrādā ar to. Ja “sistēma” jeb “viņi” rīko diskusiju pasākumu, jūsu pienākums ir iet un piedalīties tajā ar turienes noteikumiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē runāt par tēmu. Runāt par klātesošos interesējošo un uzrunājošo. Ja jūs tas neinteresē, jūs jau pats esat sevi atskaitījis no pasākuma. Ko jūs tur meklējat? Vai jūs gribat, lai kāds nāk jūsu mājās neaicināts? Neejiet pie citiem tāds. Nevienam nav pienākuma mainīt tēmu, jo esat ieradies tieši jūs.

Ar pasākumu un tēmu ir jāsaprot arī ilgstoši diskursi, neklātienes procesi. Ar pasākumu ir jāsaprot arī raksti internetā, kurus komentējat. Piemēram, kad jūs neesat gatavs nevienu satikt viņu atrašanās vietā, bet gribat, lai viņi uzreiz teleportējas pie jums. Ja jūs komentējat ar vienu un to pašu repliku par savu ilgtermiņa sāpi zem kura katra raksta, tad nebrīnieties, ja kāds nodomā, ka jums nav visi mājās un tāpēc jūs ir jātur pa gabalu ne tikai privāti, bet arī no jebkādas politiskas varas pār citiem.

Iedarboties ar reālo Latviju nenozīmē pieņemt tos apstākļus, kas ir Latvijas strukturālās atpalicības pamatā. Jums nav jākļūst par daļu no “sistēmas”. Jums nav jāsāk krāpties, zagt, melot, dezinformēt, vai vienalga ko citu jūs saskatāt kā pelējumu, kas grauž mūs vai ar ko cīnāties. Jums ir jāsāk no tā punkta, kurā ar jums sarunājas un jūs par adekvātu cilvēku uzskata arī tie, kas, iespējams, paši visu to nevēlamo dara.

Jums ir jāsāk no punkta, kurā neeksistē “viņi”, bet eksistē tikai “mēs”, kas iekļauj gan viņus, gan jūs. Ja pieskaitāt sevi pie saprāta balss, bet neesat tajā punktā, kurā sarunājaties vienā valodā ar saviem sarunas partneriem, jums ir jākāpjas laukā no sava cēloņu izveduma tuvāk atpakaļ pie sabiedrības. Sabiedrība ir tur, kur ir cilvēki. Pilsoniskajā dimensijā tie ir cilvēki, kas realizē varu.

Jūs stipri pārvērtējat sevi, ja jums šķiet, ka jums nav nekā kopīga ar varas turētājiem. Varbūt pats esat tāds pats necilvēks, kādi viņi šķiet jums. Pamatā jūsu idealizētajai pozīcijai (un tādai ir jābūt katram, kas iesaistās pilsoniskajā sabiedrībā) ir pārliecības par cilvēcisko, par līdzāspastāvēšanu, kas ir svētas arī otram. Jūs abus atšķir vienīgi uz tām balstītie izvedumi. Nu tad atsakieties no dažiem nišas izvedumiem un atsāciet ar kopīgo, atsāciet ar faktisko.

Ja aizejat uz pasākumu un uzdodat tur aizvainojuma pilnu, ārpuskonteksta jautājumu vai pārmetumu, kam pievērsties nav pasākuma programmā, jūs esat sevi tikai attālinājis no reālās iedarbības. Jūs nevis tuvināt izmaiņas, bet nošķirat sevi. Es šeit nerunāju par Straumīti. Šeit es runāju par ikvienu sazvērnieku, par ikvienu sistēmas aizvainoto, par ikvienu mazo teroristu, kas savā retorikā un darbībā atsevišķos jautājumos, kamēr tas netraucē viņa iztikai, neatzīst faktisko stāvokli un sarunas tēmu.

Novērtē šo rakstu: