Iesaki rakstu: 
Rēgs klīst pa Latviju - Vecenes rēgs. Visi vecās Latvijas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu. Visi Latvijas spēki atzīst Veceni jau par spēku.
Tā, nedaudz pārfrazējot kādas senas partijas manifesta pirmās rindas un akcentējot relatīvi svaigā politiķa līdz šim lielāko sasniegumu uz Nacionālā teātra skatuves Vecenes lomā, var aprakstīt mēnesi pirms vēlēšanām elektorāta rindās valdošo atmosfēru.
Daži turpina sajūsmināties par boy benda stilā veidotajām publiskajām debatēm deju solī. Bet dažiem satraukumu rada Nākamā Premjera video uzrunas Facebooka vietnē, kur citreiz draudzīgāk, citreiz draudīgāk Premjera skats tiek vērsts uz skatītāja krekla apakšējo pogu vai ko nu tur vēl, sakot, ka tūlīt saskaitīšu, līdz jūs būsiet simts, un tad sākšu saukt vārdus. Varbūt uzrunu saturs ir attīstījies, jo nu jau mēnesi kā, sajūtot maģiskā skatiena radīto siltumu saules pinuma rajonā, ātri rullējos prom pie kaķiem un saulrietiem.
Taču, “kad dators izslēgts un telefons kluss”, nododos pārdomām - vai gan varēja būt citādāk? Šķiet, ka aizsākums rodams it kā nevainīgajā Vēlēšanu likuma normā, ka vēlēšanās var piedalīties partijas, kas reģistrētas gadu pirms vēlēšanām un kuru sastāvā ir vismaz 500 biedri.
Termiņa ierobežojums ir nesamērīgi garš laikā, kad pasaule mainās ne pa mēnešiem, bet pa nedēļām. Tur, kur pirms gada kāds sabiedriski mazaktīvs cilvēks steidza glābt aizlijušo ražu, šodien jau ir valsts pārvaldei nobriedis, vasaras saulē uzkarsis cīnītājs. Taču pulcēt ap sevi līdzīgos tam vairs nav lemts. Vai nu gatavojies nākošajam olimpiskajam gadam, vai arī nāc stājies savlaicīgi reģistrētā partijā, kuras biedru karšu vāciņi vēl pustukši kā savulaik dažu banku plauktos sareģistrēto ofšoru mapītēm.
Otra nianse nedaudz zinātniskāka, un to piedāvā slavens britu antropologs Robins Danbars, kas plašāk pazīstams ar saviem “Danbara skaitļiem”, t.i. aprēķināto cilvēku skaitu, ar kuriem vienlaicīgi var izveidoties stabilas attiecības. Ja, runājot par tuviem draugiem, šis skaitlis ir “pieci”, tad stabilas attiecības, kurās iespējams pavadīt laiku, sarunājoties pie bāra letes, neesot iespējamas ar vairāk nekā 150 cilvēkiem. Secinājums ir tāds, ka, pieprasot savākt partijā 500 cilvēkus, jau automātiski ir radīta iespējamā šīs grupas sašķelšanās, kā arī vajadzība piesaistīt neprognozējamas personas, kas nākotnē nodrošinās nepieciešamo problēmu skaitu.
Rezultātā, caurskatot partiju sarakstus, katrā no tiem ir atrodami kadri, kuru dēļ pietrūkst vēlēšanās balsot par konkrēto politspēku. Protams, pastāv kandidātu svītrošanas iespēja, taču tas mierinājums vien tiem, kas dosies balsot pirmo vai pēdējo reizi. Tāpēc visiem tiek piedāvāta iespēja samierināties un noteikti doties balsot, atdodot savu balsi mazākajam ļaunumam, jo pretējā gadījumā pāri visam pastāvošā Vēlēšanu Formula priekšējās rindās izvirzīšot Lielāko Ļaunumu.
Šai vietā atmiņā nāk padomju laika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas. Skaidrs bija tas, ka ievēlēti tiek personāži, no kuru sēdēšanas sesijās nekas reālo dzīvi neietekmēs. Taču iet uz vēlēšanām vajadzēja, atdodoties “mazākajam ļaunumam” - kompromisam ar sirdsapziņu, jo pretējā gadījumā varēja būt lielākas problēmas, kas beigu beigās var arī izraisīt imperiālistu uzbrukumu un sociālisma sabrukumu. Tā nu gandrīz visi devās pie vēlēšanu urnām, un, pateicoties tam, pasaulē gandrīz visur valdīja miers.
Šajos laikos ievēlētā “mazākā ļaunuma” prognozējamu darbību var nodrošināt saprātīga Prezidenta rīcība, uzticot valdības veidošanu “tevmūžamdzīvot” idejai uzticīgam politiķim. Tomēr daudziem kopš Dziesmu svētkiem par šo amatpersonu ir radies Viedoklis.
Bet pieņemsim, ka acīm redzamais ir bijis nepareizi saprasts. Tāpēc, lai izvairītos no māņiem, vērts paskatīties, kā tad mūsu Prezidents izskatās vēl lielākas auditorijas priekšā, t.i. pasaules piektajā apmeklētākajā weblapā – Vikipēdijā, vietnē, kur sava publiskās personas profila izveidošanu var veikt lēnām un apdomīgi.
Pieņemot, ka pārsvarā Vikipēdijā interese par Baltijas valstu līderiem varētu būt svešzemniekiem, veram angļu valodas lapu, vienlaicīgi paskatoties arī uz kaimiņienēm - Gribauskaiti un Kaljulaidi.
Atšķirībā no mūsu Prezidenta kaimiņienēm slejās nav nekādas informācijas par viņu veselības stāvokli. Mūsējam toties apraksts visnotaļ detalizēts – astoņos paplašinātos teikumos. Politiskā karjera gan aprakstīta tikai četros teikumos. Kaljulaidei savukārt karjeras apraksts veselās septiņās rindkopās. Gribauskaitei nav pat laika visas saskaitīt.
Katra no kaimiņienēm runā piecās valodās. Mūsējais runājot tekoši krieviski un “English in addition to Latvian”. Ej nu saproti, “kas tā ir par putru, kas tajā katlā vārās”.
Attiecībā uz personisko dzīvi tiek uzsvērts, ka Prezidents ir Baltijas pagāns.
Lai aina būtu pilnīgāka, var apmeklēt arī Prezidenta kancelejas mājas lapā ievietoto biogrāfiju, kur papildus jau minētajam angliski papildus lasošais var sabīties, redzot, ka Prezidenta hobijs ir uzspēlēt basketbolu dzimtās mazpilsētas 2. līgas komandā “Ogre Giants”, kas tulkojās kā “Milži Cilvēkēdāji”. Tas tad nu arī ir iespaidīgākais par mūsu varnesi.
Bet, lai apliecinātu uzticību “mazākā ļaunuma” teorijai, uzreiz pēc Jāņiem Baltijas pagāns, drošs paliek nedrošs, izsludināja tautai brīvdienu sakarā ar katoļu pāvesta pastorālo vizīti.
Ka tik lai tā Vecene ar spaiņiem pār ceļu nepārskrien.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
