Mazvērtības kompleksa ideoloģija

Mazvērtības kompleksa impulsi noteikti ietekmēja pilnīgi nepiemērotu (pat garīgi slimu) tipu ievēlēšanu parlamentā. Neticība sev, nepilnvērtības sajūta ne reti izraisa atklātu ņirgāšanos, apzināti bezjēdzīgu un dusmīgu rīcību. Sena gudrība skaidro: jo ārēji dusmīgāks, jo iekšēji vairāk kompleksu.

Pārmetumi par mazvērtības kompleksu nevar būt bez noteiktas kompetences - ilglaicīgiem sociāli psiholoģiskajiem novērojumiem. Saprotams, latvieši ir kompetenti par savu tautu. Noteikta kompetence uzkrājas tautās, kuras gadsimtiem ilgi tuvplānā novēroja latviešus. Tas attiecas uz vāciešiem, ebrejiem, krieviem, poļiem, zviedriem.

Mazvērtības kompleksu drīkst uzskatīt par emocionāli psiholoģisko attieksmi pret sevi. Ikdienišķajā apziņā mazvērtības komplekss tiek uzskatīts par sliktu parādību. Bet tas nav pareizi. Zinātne pret mazvērtības kompleksu neizturas vienpusīgi. Zinātne mazvērtības kompleksā saskata negatīvas perspektīvas un pozitīvas perspektīvas.

Mazvērtības kompleksam var būt liela svētība. Tāds viedoklis nav nevajadzīgs paradokss. Vēloties atbrīvoties no mazvērtības kompleksa, var notikt radikāls pavērsiens cilvēkā un visā tautā. Mazvērtības kompleksa pārvarēšana var izvērsties konstruktīvā individuālajā projektā un konstruktīvā nacionālajā projektā, kad tauta formulē jaunas perspektīvas un mobilizējas to sasniegšanai. Šajā ziņā spilgts piemērs ir turku mobilizēšanās pēc Osmaņu impērijas sabrukuma. Turku tauta tās vitālās inteliģences ideoloģiskajā apgādībā neieslīga totālā apātijā un pēc impērijas sabrukuma visai drīz atkal izveidoja spēcīgu valsti.

Lai mazvērtības kompleksu pārvērstu spožā uzjājienā Stikla kalnā, nepieciešams zināt šī kompleksa iemeslu. Materiālu tam netrūkst. Katrā žēlabainajā tirādē par mazvērtības kompleksu ir minēts tā iemesls. Un iemesls pamatā ir latviešu tautas vēsturiskā misija vienmēr dzīvot svešas tautas pakļautībā. Šī misija ģenerē svešai varai verdziski padevīgu tautu. Verdziski padevīgā tauta sevi neciena un sevī sistemātiski kultivē mazvērtības kompleksu.

Tāda latviešu tautas drauga kā advokāta Grūtupa ieskatu viens žurnālists atstāsta šādi: „Cilvēki dodas uz ārzemēm, lai kalpotu citam, uzskata Grūtups. Latviešu cilvēkiem gēnos esot mazvērtības komplekss, kam pamatā ir fakts, ka latvieši lielākoties ir bijuši kalpi daudzajām lielvarām, kas pār Latviju ir valdījušas. Vajadzīgs ilgs laiks, lai šo sindromu pārdzīvotu, uzskata Grūtups.”

Tātad latviešu mazvērtības komplekss ir ģenētiski cementēts, un iemesls ir tautas politiskais stāvoklis, vienmēr dzīvojot citas tautas politiskajā pakļautībā. Pret šo tēzi iebildumu nav. Tā nav banāla konstatācija. Uz latviešu pašapziņu nelabvēlīgi atsaucas vēsturiskā netaisnība – nepieciešamība konformistiski pakļauties svešai varai. Maldās tie, kuri domā savādāk, it kā latvieši nemīlot vainot sevi, bet mīlot  vainot citus un parādīt sevi kā citu varu upuri. Tā būtu patiesība, ja nebūtu objektīvo apstākļu. Piemēram, kaut vai tas apstāklis, ka arī tagad latvieši ir pakļauti citām varām un tādam pazemojošam stāvoklim nav redzams gals.

Zinātnes valodā izsakoties, iemesls ir konformitāte. Tas nozīmē, ka katrā latvietī mazvērtības sajūtu izraisa nepieciešamība pakļauties tautas kolektīvajam liktenim. Tauta kalpo svešzemniekiem, un tāpēc arī katrs latvietis ir spiests kalpot svešzemniekiem.

Tautas kolektīvā apziņa nav individuālo apziņu summa. Gluži pretēji. Individuālo apziņu regulē kolektīvā apziņa, kura ir primārā. Tas skar arī tādu apziņas atzaru kā mazvērtības komplekss. Cilvēka apziņas individuālizācija var būt maksimāla. Bet vienalga saglabāsies saites ar sociuma kolektīvo apziņu. Ne velti masu psihozei pakļaujas intelektuāli augsti attīstīti cilvēki. Pats par sevi ir saprotams, ka indivīda sociāli psiholoģiskā pakļaušanās tautas ietekmei nevar nepārvērsties sliktā rezultātā. Latviešos ir nostiprinājusies tradīcija visās likstās vainot mazvērtības kompleksu.

Tā, piemēram, režisors Streičs „Facebook” raksta: „[..] būdams latvietis, visu mūžu esmu cietis no savu tautiešu mazvērtības kompleksa, kurš visasāk bija jūtams uzņemot latviešu filmas. Latvieši savējo ir atzinuši tikai tad, kad pasaulē kāds to jau ir pamanījis. Tā tas notika ar aktieriem: Viju Artmani, Gunāru Cilinski, Elzu Radziņu. Arī citās dzīves norisēs vērojams tas pats.” 

Domājams, Streiča kungam piekritīs daudzi latvieši. Savā mūžā viņi ir izjutuši nepamatotu nevērību, necieņu, neatzīšanu, izsmiešanu, noklusēšanu, nepublicēšanu.

Tautas rūgtajam liktenim ir milzīga nozīme. Tas nav noliedzams. Rūgtais liktenis tautas mentalitātē dzemdē īpašības, kuras asociējas ar mazvērtības kompleksu. Tā izpausmes tipisks veids var būt necienīga attieksme pret savējiem. Latviešu savstarpējā nesaticība ir labi zināma kaite. Izskaidrojumā visbiežāk atsaucas uz mazvērtības kompleksu. Latvieši esot nesaticīgi mazvērtības kompleksa dēļ. Tomēr, manuprāt, ne viss ir tik vienkārši. Nepieciešamas radikālas korekcijas.

Manuprāt, latviešu mazvērtības kompleksa rašanās un nemitīgās popularitātes galvenais iemesls ir ideoloģiskais faktors. Proti, tautā mazvērtības kompleksu ir iestādījusi, regulāri aplaistījusi un nav ļāvusi novīt latviešu inteliģence. Latviešiem ir spēcīgi attīstīta mazvērtības kompleksa ideoloģija. Tās autore ir latviešu inteliģence.

Kas tagad internetā nepārtraukti žēlojas par mazvērtības kompleksu? Protams, to dara inteliģence. To nedara sētnieki, pārdevējas, šoferi, mūrnieki, traktoristi, slaucējas, apsargi. To dara inteliģence. Visvairāk to dara t.s. radošā inteliģence. Pie tam pašlaik to visbiežāk dara radošās inteliģences tā daļa, kura nespēj neko mākslinieciski vērtīgu radīt. Runa ir par postmodernisma simulakru „ģēnijiem”, „Satori” literārajiem tukšgaitniekiem, pelēkiem režisoriem, pelēkiem aktieriem. Viņi čīkst par „tautas” neizpratni, atpalicību un nespēju novērtēt „ģenialitāti”. „Tautai” esot mazvērtības komplekss. Tas traucē atzīt īstu mākslu un īstus māksliniekus.

Kāpēc vainīga ir inteliģence? Tā jautās esejas lasītāji, kuri neatceras elementāru faktu. Nākas obligāti paturēt prātā, ka inteliģences publiskajai darbībai vienmēr ir ideoloģiskā atdeve. Satura tematikai nav nozīmes. Inteliģences publiskajai darbībai jebkurā tēmā ir ideoloģiskā atdeve. Tautu ideoloģiski skolo inteliģence. Tauta mācās no inteliģences. Tautas apziņu nosaka inteliģence ar savām idejām, spriedumiem, atziņām, novērojumiem, secinājumiem. Tauta par jauko fenomenu „mazvērtības komplekss” varēja uzzināt tikai no inteliģences. Sētnieki, pārdevējas, šoferi, mūrnieki, traktoristi, slaucējas, apsargi pirmo reizi vārdus „mazvērtības komplekss” dzirdēja TV no kāda inteliģenta vai izlasīja avīzē kāda inteliģenta tekstā.

Šodienas inteliģence nav vainīga mazvērtības kompleksa ģenēzē. Šodienas inteliģence turpina agrāko laiku amata brāļu aizsākto ideoloģisko darbību. Tiesa, varēja neturpināt. Šodien neviens speciāli neliek gaudot par mazvērtības kompleksu.

Mazvērtības ideoloģijas sākums ir latviešu pirmo inteliģentu darbībā. Viņu skatījums uz latviešu tautu nebija idejiski patstāvīgs un intelektuāli oriģināls. Viņi visi kā viens idejiski balstījās uz Garlība Merķeļa koncepciju par latviešu tautu. Leipcigā vācu valodā 1797.gadā izdotā Merķeļa grāmata „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Pienesums tautu un cilvēku izziņai” ir kļuvusi sava veida Bībele latviešu tautas mentālajā portretējumā. Šīs Bībeles saturu ir izmantojuši visi latviešu inteliģenti diskursā par latviešu tautas mentalitāti. Bībelē atspoguļotā Merķeļa koncepcija par latviešu tautu ir latviešu mazvērtības ideoloģijas bāze. Tā tas bija XIX un XX gadsimtā. Tā tas turpinās XXI gadsimtā.

Lūk, ko internetā raksta viens mūsdienu latviešu inteliģents. Noteikti ir vērts citēt prāvu fragmentu no viņa teksta. Tiekamies ir ļoti izteiktu mazvērtības kompleksa stimulēšanu: „Lielākā daļa latviešu ir dzimtļaudis, tāpēc katrā apgabalā, pareizāk, pat katrā muižā, latvieši izturas citādi, ģērbjas citādi, domā citādi. Tas ir atkarīgs no muižnieka un muižas, kurā latvietis dzīvo. Lielajās muižās dzimtļaudis ir turīgāki, drošāki, bet tā kā viņi tomēr ir vergi, tad arī pārdroši ļaunīgi un nekaunīgi pret katru, kas nav lielskungs vai tiesas kungs. Ja kungs ir labsirdīgs un cilvēcisks, tad zemnieks runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi. Ja muižnieks ir varas kārs, bet nav skops, tad zemniekā apvienojas ārēja labklājība ar nekrietnu pielīšanu un blēdīgu izmaņu. Latvietis, kuru nospiež kunga mantkārība, velkas apkārt saīdzis un skrandains, ir bailīgs. Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu. [..] Latvietis no sava kunga – vācieša tikai ar nepatiku pieņem visu, ko viņš nevar uz vietas apēst vai nodzert. Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme, bet Garlībs Merķelis to attaisno, teikdams, ka tas ir tikai tāpēc, ka latvieši jūtas apspiesti. Viņš saka, ka viņu mazās izglītības dēļ, nekas nedod tādu baudu, kā dzeršana, tāpēc arī viņi padodas šai vienīgajai baudai – žūpošanai. Vispār latviešiem nav nekāda īpatnēja rakstura, bet ir tikai vispārējs, ko apstākļi uzspieduši viņu tautai. Ja latvieti ar varu nenoturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos ar augstāko mākslu, pat zinātņu laukā. Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieks, viņa spriedumi ir pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Viņu vidū ir daudz visāda veida. Bet visumā viņu apdāvinātība tiem dara vairāk posta nekā laba. Tikai brīnums varētu latvieti pamudināt uz mākslu un darba mīlestību. Pat sava tīruma apstrādāšana viņam kļūst vienaldzīga. Latvieši ir bezjūtīgi. Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi. Viņš ir pārāk pieradis nejust līdzcietību pret sevi, lai varētu to just pret citiem. Attīstībā latvieši atpalikuši par daudziem gadsimtiem. Lielākā daļa latviešu neprot ne lasīt, ne rakstīt. Bērnu izglītošana ir atstāta nemācīto vecāku ziņā. Latviešiem nepiemīt nacionālais lepnums. Ikviens latvietis, kam izdevies iegūt brīvību, uzskata par ļaunāko apvainojumu, ja tam atgādina, ka viņš ir latvietis. Latviešiem pārmet viņu negodīgumu, bet Garlībs Merķelis attaisno viņus teikdams, ka latvieši ir drīzāk nožēlojumi, nekā nopeļami. Viņš saka, ka latvietis būs zaglis un blēdis un viņam tādam jābūt, kamēr tam atklāti dara pāri. [..] Garlībs Merķelis atzīst, ka latviešu tēls nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņi maldās pa dzīvi un nezina neko labāku, kā paēsties pelavu maizi ar veselu muguru, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās ir viņu tikums, netikt pērtam viņiem ir gods. Latvietis ir tāds, kāda var būt tauta, kura jau vairākus gadsimtus pakļauta verdzībai.”

Manuprāt, ir vēl viena radikāli koriģējama nostādne. Koriģēt nākas plaši izplatīto tieksmi latviešu savstarpējo nesaticību izskaidrot ar mazvērtības kompleksu, kā to dara režisors Streičs un tautas neatzītie „ģēniji” mākslā un literatūrā. Tāds izskaidrojums ne vienmēr ir adekvāts. Latviešu savstarpējās nesaticības avots visbiežāk nav mazvērtības komplekss. Latviešu klasiski nicīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem nav mazvērtības kompleksa nopelns un jāizskaidro savādāk.

Par mazvērtības kompleksu vispamatīgāk lietas kursā ir psiholoģija. Tā ir pētījusi mazvērtības kompleksa ieganstus un pazīmes. Mazvērtības kompleksu cilvēkos izraisa neticība saviem spēkiem. Mazvērtības komplekss sākas tad, kad cilvēki sāk apzināties savu atpalicību, nepietiekamību, neattīstību, nevērtību. Tā rezultātā rodas iracionāls priekšstats par citu cilvēku pārākumu. Mazvērtības kompleksa pārņemtajos cilvēkos sākas depresija un pastāvīga saspringtība, bailes no citiem cilvēkiem un bailes kļūdīties savā darbībā. Psihologu ieskatā mazvērtības kompleksu izraisa diskriminācija, garīgās traumas, kļūdas un neveiksmes dzīves praksē. Iemesls var būt fiziskās nepilnības: mazs vai kropls augums, ķermeņa neproporcionalitāte.

Kas ir latviešu klasiski nicīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem?

Pamatā tā ir agresija – dusmās vai naidā pret citiem cilvēkiem vērsta rīcība, kas viņiem nodara psihisku ļaunumu. Pie mums ir pieņemts agresijas izcelsmi saskatīt mazvērtības kompleksā. Ne vienmēr tā vajadzētu darīt.

Psiholoģijas pārliecībā mazvērtības pārņemti cilvēki parasti nav agresīvi pret citiem. Mazvērtības komplekss ir tendēts uz cilvēku noslēgšanos sevī, bet nevis uz ārējo pasauli. Izņēmumi iespējami. Taču visbiežāk mazvērtības traumēti cilvēki nolien malā un neuzbrūk pārējiem. Mazvērtības pašapziņa instinktīvi veicina marginalizāciju – novirzīšanos sabiedrības perifērijā.

Pret gudriem un godīgiem latviešiem agresīvi izturas skaudības un nenovīdības pārņemti latvieši. Režisora Streiča filmas nepamatoti kritizēja, neslavēja, noklusēja nevis mazvērtības kompleksa sagrauzti cilvēki, bet gan lieluma mānijas, patoloģiskas godkārības un pašpārliecinātības sagrauzti cilvēki. Viņus grauza nevis mazvērtības tārpi, bet gan maniakālas ambīcijas tārpi. Viņus apsēda nevis depresija, bet gan apsēda griba būt pirmajiem, vadošajiem, vislabākajiem, vistalantīgākajiem, visgudrākajiem. Lai tas notiktu, no sava ceļa bija agresīvi jānovāc gudrākās, godīgākās, talantīgākās, radošākās, spilgtākās personības.

Novērtē šo rakstu: