Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sveiciens no Tartu Universitātes klīnikas! Labu brīdi domāju, vai rakstīt, jo man nav vēlēšanās kasīties un gribas taču dalīties ar labām ziņām. Īsumā - veselības stāvoklis ir svārstīgs, bet no krīzes, kur likās, ka spēka nav vairs itin nekam, esmu ārā.:) Tomēr par vienu lietu dūša kārtīgi apskrējusies. Par to, kas notiek, kad no valsts apmaksātas transplantācijas un pēctransplantācijas uzraudzības Lietuvā nonāc atpakaļ Latvijas veselības aprūpes sistēmā.

12. februārī tika noslēgta mana pēctransplantācijas uzraudzība Lietuvā, jo Latvijas finansētās ārstniecības termiņš ir beidzies. Tātad jāatgriežas savas valsts veselības aprūpes sistēmā. Saņemot izrakstu, tajā bija rekomendācijas par turpmāko: kontrole reizi nedēļā; ilgstoši turpinot kortikosteroīdu terapiju, atjaunot pretsēnīšu medikamentu lietošanu u.c. (Vēlāk sapratīsiet, kāpēc pieminu tieši šīs.)

No šodienas atrodos Tartu Universitātes slimnīcas Onkohematoloģijas klīnikas transplantācijas nodaļā. Pag, pag! Kāpēc ne Latvijā?! Tāpēc, ka man gadījās iekulties situācijā, kur divu klīniku ārsti uzskatīja, ka nekavējoties nepieciešama hospitalizācija, diemžēl neviens no tiem nav Latvijā. Kāpēc ne Lietuvā, kur notika transplantācija? Jo valsts manu ārstēšanos tur vairs neapmaksā, savukārt no savas kabatas maksas pakalpojumi ir ļoti dārgi: ap 350 eiro par slimnīcas gultasdienu, neskaitot izmeklējumus, analīzes un ārstēšanu.

Kā vispār tiku līdz Tartu? Kad pēc izrakstīšanās no Viļņas Universitātes klīnikas nonācu dzimtajā Onkoloģijas centrā pie Latvijā vienīgās transplantoloģes-onkohematoloģes, pirmkārt, viņa uzskatīja, ka pietiek ar kontroli vienreiz mēnesī un reaģēšanu uz akūtām situācijām. Bet kā tad ar Viļņas rekomendācijām?! Skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Nu labi, ja kas notiks, zvanīšu. Tomēr tramīgi ap sirdi kļuva. Biju pieradusi pie sava Lietuvas daktera skrupulozās pieejas, pie tā, ka reizi nedēļā vai biežāk tika regulētas zāļu devas, ņemot vērā analīžu rezultātus un meklējot līdzsvaru starp imūnsupresiju, kas nepieciešama, lai novērstu konfliktu ar donoru, un vēža recidīva risku, ko rada imunitātes apspiešana, kā arī, lai samazinātu ietekmi uz aknām, jo zāles, ko lietoju, nav vis nekādi vitamīni. Biju pieradusi arī pie tā, ka zvanīt un vajadzības gadījumā doties uz nodaļu varu jebkurā diennakts laikā. Biju tik satriekta, ka aizmirsu uzdot virkni jautājumu, ko biju sagatavojusi. Laipni lūgta atpakaļ!:) Pēc nedēļas uz analīzēm aizgāju pati. Rezultāti atbilstoši situācijai, nekā traka, dzīvoju tālāk.

Pirmā akūtā situācija rodas divas nedēļas pēc vizītes Latvijā. Pagājušajā trešdienā pamostos ar “aizaugušu” kaklu: biezi, dzeltenīgi aplikumi klāj rīkli, mandeles un vietām arī vaigu iekšpuses. Pēc strutainās angīnas īsti neizskatās, jo mandeles nav pietūkušas un arī temperatūras nav; mana versija - sēne. Zvanu uz slimnīcu transplantoloģei, viņa saka, lai braucu uz nodaļu. Brīnās, ko mana seja tā sapampusi. Saku, varbūt no kortikosteroīdiem, kas ir daļa no imūnsupresijas terapijas. Ārste piekrīt un nolemj strauji mazināt devas. Lietuvā tas notika krietni pakāpeniskāk, bet nu labi, jābeidz salīdzināt, un pašai arī apnikušas šaurās rukša actiņas. Sēne esot tipiska kortikosteroīdu blakne, turklāt nav temperatūras. Nodomāju: iepriekšējā ārsta ieteikums bija mazināt hormonus, tiklīdz pāriet konflikta ar donoru izraisītie gremošanas sistēmas traucējumi. Ja vizītes būtu ieteikto vienu reizi nedēļā, varbūt līdz sēnei nenonāktu? Labi, ko nu vairs.

Nodaļā mani uzņemt nevar - nav vietas. Uztriepes no kakla netiek paņemtas. Tiesa, es arī nealkstu uzturēties slimnīcā. Ārste izraksta nosūtījumu uz asins analīzēm, un tieku pie plaša spektra antibiotiku receptes gadījumam, ja kļūst sliktāk. Mutes dobumu jāskalo ar sodas ūdeni un jāapstrādā ar speciālu suspensiju. Ne vārda par to, ka vajadzētu atjaunot pretsēņu tablešu terapiju, un es arī neiedomājos pavaicāt. Pajokojam par kakla skalošanu un atvadāmies.

Sliktāk kļūst jau tajā pašā vakarā, tāpēc lūdzu vīram nopirkt antibiotikas. Nākamajā dienā uz analīzēm. Esmu šausmās par ferritīnu, kas ir desmitiem reižu virs normas, un kāpēc parādījušies eritroblasti? Tā kā ceturtdien un piektdien dakteres nav, sazināšanās par analīžu rezultātiem notiek caur māsiņu. Kamēr gaidu atbildi, ņemu talkā t.s. māti Gūgli un rakņājos mācību literatūrā. Jā, tādas komplikācijas mēdz būt un tieši kombinācijā ar nenobriedušām sarkano asinsķermenīšu šūnām. Ar to ferritīnu tomēr kaut kas jādara. Uzkrājoties bojā iekšējos orgānus, bet es nevēlos dabūt vēl kādu sērgu. Tiesa, neatrodu, no kāda rādītāja jāsāk cīnīties. Māsiņa atzvana un saka, ka viss esot normāli, uztraukumam nav pamata. Bet mani tomēr kaut kāds ķirmis sāk skrubināt.

Piektdienā aizeju uz ģimenes ārsta praksi, jo sēne turpina augt. Divas ārstes apskata mani un - kas būtiskākais - uzklausa un atbild uz maniem jautājumiem. Par to, ko darīt ar lieko dzelzi, tomēr jālemj speciālistam, bet eritroblastu esot ļoti maz, iespējams, kaulu smadzenes satrakojušās dēļ sēnes, tāpēc asinīs izmet negatavas šūnas. Sēnes aplikumus iesaka tīrīt mehāniski ar sodas putriņā samērcētiem joda kociņiem. Kad nonāku mājās, ķeros pie eksekūcijas. Iet grūti, vemju un raudu, bet metode darbojas.

Tomēr arvien vairāk mieru neliek pārdomas par to, vai tiešām pietiek ar plānveida kontroli 1x mēnesī un reaģēšanu uz akūtām situācijām? Man vajag trešā ārsta viedokli. Latvijā alternatīvu nav. Pierakstos uz konsultāciju Tartu Universitātes klīnikā, kur atrodas otra Latvijai tuvākā transplantācijas nodaļa. 

Pie ārsta Tartu tieku jau šotrešdien. Daktere uzskata, ka tik neilgu laiku pēc transplantācijas kontrolei jābūt ik nedēļu. Iepazīstas ar manu vēsturi un atzīst, ka viņai nepietiek kompetences, lai strādātu ar manu gadījumu, bet sola runāt ar transplantācijas nodaļas vadītāju - varbūt viņš varētu mani konsultēt. Analīzes tomēr paņem, bet pie vizītes cenas nepieskaita, lai gan iepriekš tiku brīdināta, ka par tām jāmaksā atsevišķi. Vakar zvana par ļoti augstu iekaisuma marķieri - bez vilcināšanās nepieciešams doties uz slimnīcu. Visprātīgāk būtu Rīgā vai Viļņā, turklāt pēdējā mani zina vislabāk, bet teorētiski uzņemt var arī Tartu. Taču tad viņai jārunā ar nodaļas vadītāju.

Zibenīgi sakrāmēju slimnīcas somu un zvanu uz LOC transplantācijas nodaļu savai ārstei. Izstāstu par analīzēm. Sarkana seja, sāpoša mugura. Temperatūras nav? Nē, nav. Mugura sāpot dēļ straujās hormonu mazināšanas, seja sarkana dēļ konflikta ar donoru. Palielina kortikosteroīdu devu (2x lielākā devā, nekā pirms mazināšanas) un pirmdien lai aizeju uz analīzēm. Ja būs sliktāk, skatīsimies, ko darīt. Par likšanu slimnīcā ne vārda. Lai zvanu, ja parādās temperatūra. Pamatīgi apjūku, jo tādu reakciju nekādi neesmu gaidījusi. Atvadāmies, un saruna beidzas.

Atkal zvanu uz Igauniju. Prasu, varbūt varu gaidīt līdz pirmdienai, kad paredzētas analīzes, jo temperatūras taču nav. Atbilde ir “nē” - pagājuši tikai trīs ar pusi mēneši pēc transplantācijas. Sēne var būt “ieklīdusi” arī iekšējos orgānos, un tad tā var nodarīt posta lietas. Tikpat labi var būt bakteriāla infekcija. Jautāju, vai to iespējams noskaidrot ar ambulatori veicamām analīzēm. Nē, vajadzīgi asins uzsējumi. Iesaka atsākt dzert pretsēņu zāles, noskaidro, kādas antibiotikas man ir mājās, un nozīmē to lietošanu. 

Daktere mudina sazināties ar savu Lietuvas ārstu, varbūt Viļņas klīnika mani var uzņemt. Lai gan nu jau gribas raudāt, saņemos un zvanu. Viedoklis ir identisks: ar tādām analīzēm jābrauc uz slimnīcu, neskatoties uz to, nav temperatūras. Nekādas gaidīšanas līdz pirmdienai! Ferritīns neesot šodienas problēma, bet ar to būs jāstrādā. Ārsts izstāsta, ka Lietuvā ārstēties būtu ļoti, ļoti dārgi, simtos tūkstošos. Bet es jebkurā laikā varot viņam zvanīt. Par to esmu no sirds pateicīga. Jūtu, ka dakterim tiešām rūp, kas ar mani notiek, lai gan viņš par to nesaņem neko citu kā tikai manu sirsnīgo un patieso “Paldies!”

Pabeigusi sarunu domāju: vai tiešām tagad būtu vēlreiz jāzvana Latvijas ārstei un jāsaka, ka vispār jau ar tādiem rādītājiem vajadzīga hospitalizācija?! Vai man būtu jāmāca pieredzējušu speciālisti, kas viņai jādara, un jāsaka, ka kontrole vienu reizi mēnesī nav pietiekama? Viņa taču lasīja Viļņas klīnikas rekomendācijas! Varbūt pie mums neapmaksā analīzes un vizītes, bet tad to varētu pateikt! Un galu galā - kurš no mums ir ārsts? Ne jau es! Man nav spēka pierunāt, lai mani liek slimnīcā, un negribas arī meklēt “galus”, lai “apgaismošanu” veiktu kāds cits. Turklāt tam vienkārši nav laika. Tomēr sadarbību ar ārsti nevēlos pārtraukt. Tikšu ārā no slimnīcas, tad centīšos aprunāties un vienoties, kā varētu notikt Igaunijas ārsta iesaiste. Apzinos, ka diez vai varēšu atļauties braukt uz Tartu katru nedēļu un nepieciešamības gadījumā stacionāru aprūpi saņemt tur.

Pēkšņi sajūtos nenormāli, nenormāli nogurusi un bēdīga. Krūtīs tāds smagums, ka grūti elpot. Uz brīdi nolaižas rokas. Bet runa taču ir par manu vienīgo veselību un dzīvi! 3 gadus cīnīties ar akūtu leikēmiju, izturēt mokošas sāpes, neskaitāmus ķīmijterapijas kursus, transplantāciju, bet pēc tam aizlaist visu renstelē? Jā, neviens nezina iznākumu, bet es taču gribu dzīvot!

Tāpēc paelpoju, palūdzos, nomierinos un zvanu atkal uz Tartu. Atstāstu pēdējo sarunu, tikmēr daktere ir noskaidrojusi, ka mani var uzņemt klīnikā. Prasu ciparus: 150 eiro gultasdiena + pārējais. Dārgi, jā, bet vienalga lētāk nekā Lietuvā, un man vēl ir ziedojumu nauda (paldies, paldies, paldies!!!). Lēmumu pieņemu ātri: divi ārstu viedokļi pret vienu, skaidrs rīcības plāns, un negribu eksperimentēt ar savu veselību. Jā, man nepatīk atrasties slimnīcā, tomēr vēlme atkopties un dzīvot ir stiprāka.

Nepārprotiet, nevēlos “uzbraukt” Latvijas vienīgajai (!!!) transplantoloģei-onkohematoloģei, jo pārāk labi saprotu, ka viens nevar VISU. Nevar pat pie labākās gribas! Šī viena cilvēka pārziņā ir gan tie, kam transplantācija ir procesā, gan pēctransplantācijas pacienti. Ambulatorās pieņemšanas un darbs stacionārā. Turklāt tā ir universitātes klīnika, tātad, visticamāk, ar studentiem arī.

Nesakiet: nu, tad lai nestrādā vispār! Mīļie, mums jau tā trūkst onkohematologu! Pamēģiniet pierakstīties uz konsultāciju! Tādā gadījumā pacienti, kas nevar atļauties ārstēšanos ārpus Latvijas, vispār paliktu bez palīdzības. Tāpēc DAKTERI LIKSIM MIERĀ! Savu sāpi izsūdzēju, risinājumu atradu. Turpināšu iet uz konsultācijām arī pie viņas - gan jau pa visiem tiksim galā.;)

Taču par vienu gan skaļi jābļauj veselības ministres Ilzes Viņķeles un valdības virzienā: radiet beidzot normālu medicīnas sistēmu, no kuras mediķi nebēg prom, nav pārslogoti, rezultātā kļūstot nevērīgi, un nesaņem padarītajam neatbilstošu naudu! Kur studenti ir motivēti apgūt specialitātes, kurās trūkst strādājošo, un māsas un viņu palīgi neturas uz plika entuziasma. Sistēmu, kurā pacientam nav jāizstudē medicīna, lai saņemtu pienācīgu aprūpi, sistēmu, kurā viņam ir balsstiesības, sistēmu, kas ir orientēta uz to, lai cilvēks izveseļotos, nevis paliktu tās klients visu atlikušo dzīvi. Sistēmu, nevis lupatu deķi!

Valsts iegulda milzīgus līdzekļus transplantācijā, un par to no sirds esmu pateicīga. Bet pēc tam es atgriežos Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kur priekšā ir bedre. Ja man nebūtu tik lielas dzīvotgribas un cīņasspara, ja nebūtu pateicoties draugiem saziedoto līdzekļu, ja es aktīvi neiesaistītos savā ārstēšanā, tad cik liela varbūtība nekļūt par mūžīgo valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu patērētāju (labākajā gadījumā)? Nerunājot par cilvēciskajiem aspektiem, bet kaut vai no ekonomiskā viedokļa: vai tad valsts nav ieinteresēta, lai es izveseļotos, atgrieztos darba tirgū, lai man vairs nevajadzētu maksāt invaliditātes pabalstu, bet es maksātu nodokļus un lai par transplantāciju iztērētā nauda nebūtu izmesta vējā? Un kā tad ar runām par to, ka ambulatorā ārstēšana izmaksā lētāk, nekā stacionārs?

P.S. Tagad esmu Tartu slimnīcā, ārstējošais ārsts, jau minētais nodaļas vadītājs, - jauks, smaidīgs dakteris, ar kuru izrunāju visus neskaidros jautājumus. Viņaprāt, ja kontrole ir reizi mēnesī, tad faktiski tās nav vispār… Igaunijā pēc iziešanas no slimnīcas transplantētie pacienti reizi nedēļā tiek pārbaudīti pusgada garumā! Apskatīja manu sarkano seju un konstatēja, ka tie nav konflikta ar donora izraisīti izsitumi (kā telefoniski izlēma Latvijā), bet gan ilgstošās kortikosteroīdu lietošanas blaknes. Uz manu komentāru par Latvijas medicīnas sistēmas īpatnībām pasmaidīja un teica: “Zinām, zinām par jūsu sistēmu - sistēmas nav.”

P.P.S. Patlaban, protams, vēl nezinu, kāds būs slimnīcas rēķins. Domāju, ka to varēšu samaksāt. Bet skaidrs arī tas, ka būtu tikai saprātīgi turpināt uzraudzību Tartu klīnikā, un tas, protams, radīs izmaksas. Vizītes cena ir 50 eiro + izmeklējumi un analīzes. Nu, un ceļa izdevumi. Ideāli būtu tos atlikušos 2.5 mēnešus līdz pusgadam pēc transplantācijas braukt uz kontroli ik nedēļu. Tāpēc gribu lūgt: ja vien jums ir kāda iespēja palīdzēt man izveseļoties un atgriezties normālā dzīvē, nevis muļļāties Latvijas medicīnas bedrē, būšu pateicīga, ja varēsiet ziedot uz manu bankas vai PayPal kontu.

Bankas konts - LV15HABA0551014613767

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

87
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Krievijas aktivitātes var uzskatīt par šokējoši efektīvām, un Latvijas „sabiedrisko” mediju mērķtiecīgā kampaņa par krievu valodu šobrīd jāskata šajā kontekstā

FotoDrošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Lasīt visu...

21

Sankciju patiesais labums: Apvienotā saraksta plāns aizvērt ostas varētu arī nebūt nejaušs

FotoDeklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Lasīt visu...

21

Priekšlikums ir tikai par mūsu nodokļu maksātāju segtajām atlīdzībām

FotoAtsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Lasīt visu...

18

Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!

FotoĢirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Lasīt visu...

6

„Re:Baltica” cenšas izdarīt uz spiedienu uz Sabiedrības integrācijas fondu, tam izvērtējot šīs organizācijas rīcību ar nodokļu maksātāju naudu

FotoPubliskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Lasīt visu...

21

Mazie modulārie kodolreaktori (SMR) – sapņi un realitāte

FotoIgaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Lasīt visu...

21

“Iekļaujošas valodas ceļvedis” ir valodas manipulācija, kas deformē valodas struktūras un pasaules uztveri

FotoValsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Lasīt visu...

21

Sāga par nogriezto ausi

FotoDomāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī...

Foto

No strupceļa uz atdzimšanu

Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka...

Foto

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par...

Foto

Mediju diskusija Rīgas pilī atsedz līdz šim slēptās problēmas sabiedriskajos medijos

Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību...

Foto

„Sabiedriskie” mediji uzsāk atklātu konfrontāciju ar Latviju

“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem...

Foto

Sabiedriskais medijs, plurālisms un demokrātija

Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs...

Foto

Atbalstiet mūsu runas brīvību, liedzot to citiem, kuru viedoklis nav ne pareizs, ne svarīgs!

Pēdējo nedēļu laikā Latvijā ir pastiprinājušās jau agrāk novērotas tendences, kas liecina...

Foto

Prezidenta Makrona paziņojumi paver jaunas politikas iespēju

Jāsaka, ka Francijas prezidenta Makrona pēdējo nedēļu paziņojumi attiecībā uz iespējamo spēku izvietošanu Ukrainā, kā arī vārdu apmaiņa ar...

Foto

Labā un ļaunā saknes

Ādolfs Hitlers, atbildot uz žurnālista jautājumu, kāpēc viņu ievēl arvien vairāk un vairāk cilvēku, atbildēja: "Viņi mani izvēlas, jo kaut kur dziļi...

Foto

Krišjāņa Kariņa Briseles scenārija psiholoģiskā kļūda

Tieši pirms Lieldienu brīvdienām Latvijas politisko dzīvi satricināja vietējas nozīmes polittrīce – no amata atkāpās ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Tas...

Foto

Nelāgi sanācis IRšiem...

Pirms kāda laiciņa rakstīju, ka abonējamais reklāmas buklets “IR” sācis interesēties par Ogres novadā nodarbinātajiem maniem domubiedriem. Tagad “sensacionālais” raksts beidzot ir iznācis...

Foto

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze,...

Foto

„Slikto” valodu vaininieki

Krievu valodas noturībā Latvijā vainojami nevis krievi, bet latvieši, un tā ir mūsu, nevis krievu mentalitātes īpašība, kas ar kaimiņu liek runāt viņa...

Foto

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver...

Foto

Nē seksuālai vardarbībai!

Izskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek...