Meli nekad nevar pārmākt patiesību. Arī šoreiz viss nostāsies savās vietās
Egils Helmanis26.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jo vairāk pretinieku, jo vairāk goda! Nekad neesmu vairījies no atklātas diskusijas un politiskas cīņas. Mani neuztrauc konflikti. It īpaši, ja esmu pārliecināts par sava ceļa pareizību.
Tas, kas pašlaik notiek saistībā ar Ogres muzeju, ir viens no gadījumiem, kad ne tikai jūtos pārliecināts, bet arī esmu pateicīgs saviem oponentiem par manas iekšējās pārliecības stiprināšanu. Paldies viņiem par to!
Pavērojiet, kādi līdzekļi un aprindas ir pieslēgušies šai kampaņai - LTV, LR, TV3, interneta portāli. Viss “liberālās un nenopērkamās” žurnālistikas zieds!
Vēl spilgtāks ir politiskā vezuma vilcēju trijjūgs. Draudzīgi rokās sadevušies paristi, progresīvie un viltus konservatīvie. Pat Rīgas vicestaķe Ozola uzskatīja par nepieciešamu ierasties uz piketu, lai ieviestu kārtību Ogrē, jo, kā zināms, Rīga jau restartēta, ielas gludas kā zīda drāna, uzņēmēji stāv rindās, lai investētu naudu Rīgā.
Pavērojiet, cik veikli ir pārbīdīti akcenti! Nu jau Helmanis ir teju galvenā Latvijas problēma! Drauds demokrātijai! Ir tāds teiciens – jo vairāk pretinieku, jo vairāk goda. Par šāda goda trūkumu sūdzēties nevaru!
Saprotu, ka šāds masīvs uzbrukums – no mediju kampaņas līdz progresīvo rosinātam balsojumam par mani Saeimā – notiek tādēļ, ka 1:1 raidījumā neizdevās radīt sensāciju un iemīt mani zemē. Mītiņotāji, kuri iepriekš, ļoti ticams, pat nezināja, kur muzejs atrodas, ir izdomājuši, viņuprāt, labu plānu, kā vērsties pret mani. Par to, ka esmu stingri turējies pie saviem solījumiem un principiem. Viņu plāns ir izmantot muzeja jautājumu, lai uzburtu neesošu problēmu.
Par muzeju nekā daudz, ko pateikt, pie jau iepriekš piebilstā nav. Neviens muzeja darbinieks nav atlaists vai atstādināts, muzeja direktorei pirms pāris mēnešiem ir pacelta alga, muzejs ir bijis slēgts tieši stundu, kad žurnālistu tendenciozo sižetu vajadzībām to aizslēdza pati direktore. Muzeju reorganizācija ir sākusies, šī sfēra tiks sakārtota atbilstoši likuma prasībām. Starp citu, retorisks jautājums, vai lielie “taisnības cīnītāji” var nosaukt kaut vienu likuma zilbi, kuru es būtu pārkāpis muzeja sakarā? Nevar, jo tādu nav.
Kaut kādā mērā man ir izdevies parādīt praksē, ka nacionālkonservatīva pārliecība ir tā, kurā balstoties var savai pilsētai un valstij dot daudz. Tieši paveiktie darbi kopā ar manu idejisko pārliecību ir tas, kas biedē manus oponentus. Un šī vēršanās ir ne tikai pret mani, bet pret nacionālkonservatīvu politiku kopumā.
Bet būs labi! Meli nekad nevar pārmākt patiesību. Arī šoreiz viss nostāsies savās vietās.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
