Meliem īsas kājas: kā iekšlietu ministrs Ģirģens „pavisam nejauši” ar narkodīleri kopā nofotografējās
Pietiek lasītājs07.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar interesi iepazinos ar publikāciju, kurā iekšlietu minists Sandis Ģirģens stāsta, kā viņš pilnīgi un absolūti nejauši kaut kad – nezin kad esot labticīgi nobildējies ar jauku cilvēku, kuram uz pieres neesot bijis rakstīts, ka viņš dažus gadus vēlāk tiks aizturēts un apcietināts kā narkodīleris. Tiesa, 99,99999999% cilvēku nekad dzīvē nenofotografēsies ar narkodīleri, bet tā saucamajam iekšlietu ministram sanāca, - taču ir kas nopietnāks par šo matemātisko apsvērumu.
Publicētajā fotogrāfijā ir vēl viens interesants personāžs – jauneklis grupiņas otrajā plānā. Tas, kā jau rakstā pieminēts, ir nevis kāds pavisam parasts jauneklis, bet gan Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas vietnieces Leldes Graudas dēls Jorens Grauds.
Taču rakstā nav pieminēts cits zīmīgs fakts: Sanda Ģirģena deklarācijā šādus vārdus meklēt ir veltīgi, taču patiesība ir tāda, ka iekšlietu ministrs dzīvo kopā ar tiesnesi Rīgā, zem Deglava tilta un viņiem ir kopējs bērns. Savukārt Jorens Grauds pēc būtības ir ministra audžudēls.
Tas, ka kopā ar „sabiedrībā ārkārtīgi pazīstamo” Sandi Ģirģenu palūdza nofotografēties arī viņa audžudēlu, pats pat sevi ir diezgan interesanti. Taču vēl daudz interesantāk ir tas, ko mēs redzam – vai, pareizāk, vairs neredzam – Jorena Grauda Facebook profilā.
Pēc „Ģirģena loģikas” arī tā droši vien ir tikai nejauša sagadīšanās, ka nez kāpēc tieši šobrīd Jorens ir ne tikai nomainījis sava Facebook profila nosaukumu, bet arī... izdzēsis visas bildes ar narkodīlera un sava audžutēva klātbūtni.
Protams, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri šīs fotogrāfijas ir sakopējuši un sataisījuši Facebook ekrānšāviņus. Interesanti, kā pašlaik naktīs guļ iekšlietu ministrs, zinot, ka kuru katru brīdi šīs fotogrāfijas var tikt nodotas atklātībā – un ko tad?
Savukārt jautājums par to, kāds tieši ir bijis ministra un viņa audžudēla sakars ar narkodīleri un kuram šajā stāstā vismaz reizēm ir bijis balts deguns, droši vien ir risināms ļoti kompetentām valsts iestādēm. Arī tai, no kuras atkarīga valsts noslēpuma pielaides pagarināšana Sandim Ģirģenam.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
