Melīgā OIK matemātika: vai maksāsim vēl 689 miljonus „Latvenergo”?
Jānis Bordāns*12.04.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā vērojama liela politiķu rosība ap obligātā iepirkuma komponenti (OIK), ko lielākā daļa sabiedrības izjūt kā neadekvātu papildu maksājumu par elektrību it kā zaļāka dzīvesveida vārdā.
Premjers Māris Kučinkis (ZZS) jau paziņojis par šīs valdības gatavību OIK jautājumā salikt visus punktus uz “i”, izmantojot Latvenergo virspeļņu un ekonomikas ministra Arvila Ašeradena idejas. Pats A. Ašeradens kā lielu sasniegumu min to, ka ir piedāvāta Latvenergo OIK nākotnes saistību samazināšana par TEC-2/TEC-1 uzstādīto jaudu, apmaksājot to it kā ar Latvenergo pamatkapitāla samazināšanā iegūtiem 454 miljoniem eiro.
Tomēr Jaunā konservatīvā partija (JKP), strādājot pie Latvijas ekonomiskās attīstības programmas, ir atklājusi ko tādu, kas sabiedrībai var ļoti nepatikt. Atklājas, ka ekonomikas ministrs grib likt patērētājiem un nodokļu maksātājiem vēl 11 gadus maksāt Latvenergo 689 miljonus eiro par TEC-2/TEC-1 uzstādīto elektrisko jaudu, kurai nav nekāda sakara ar atjaunojamo energoresursu atbalstu. Atgādinām, ka TEC-2 ir ar Krievijas gāzi darbināms projekts.
Ekonomikas ministrs savā 2017. gada 29. novembra vēstulē Saeimas deputātiem norāda, ka Rīgas TEC-2 un TEC-1 garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu saņemšanas periods ir līdz attiecīgi 2028. gada un 2020. gada rudenim un katru gadu maksa ir 14,73 miljoni eiro TEC-1 un 85,15 miljoni eiro TEC-2. Tas nozīmē, ka, neko nemainot, nākamo 11 gadu laikā par TEC-2 un TEC-1 uzstādīto jaudu no elektrības patērētāju makiem Latvenergo būtu jāsamaksā aptuveni 950 miljonus eiro!
Lai to daļēji novērstu, ekonomikas ministrs piedāvā aizdomīgi sarežģītu pamatkapitāla samazināšanas shēmu, lai gan Ekonomikas ministrija un valdība varēja vispār neķerties klāt Latvenergo pamatkapitālam.
Valsts kā 100% uzņēmuma īpašnieks var vienkārši pārtraukt TEC-2/TEC-1 OIK atbalstu. Tādējādi Latvenergo uzņemtos uz sevi ikgadējos vairāk nekā 100 miljonu eiro zaudētos OIK ieņēmumus.
Lūk, ekonomikas ministra “lieliskais” piedāvājums:
Patērētāji OIK formā nākamos 11 gadus turpina maksāt 25% jeb 235 miljonus eiro no minētajiem 950 miljoniem eiro.
Atlikušajiem 75% jeb aptuveni 716 miljoniem eiro no valsts garantētās maksas par TEC-2/TEC-1 uzstādīto elektrisko jaudu atlikušajā atbalsta periodā (2018. – 2028.) tiek piemērots vienreizējs 9% diskonta faktors. Ar 9% diskonta likmi 716 miljonu eiro saistības samazinās līdz 454 miljoniem eiro, ļaujot “ietaupīt” 262 miljonus eiro.
Vienreizējais diskontētais maksājums 454 miljonu eiro apmērā tiek sadalīts divās daļās. Pirmā daļa – 140 miljoni eiro – tika attiecināta uz 2017. gada valsts budžetu. Bet otra, atlikusī daļa – 314 miljoni eiro – tiek sadalīta ikgadējā valsts budžeta maksājumā 28,6 miljonu eiro apmērā līdz atbalsta perioda beigām (2018. – 2028.).
Secinājums nr. 1
Ekonomikas ministrs līdztekus jau pašreizējiem garantētajiem OIK maksājumiem par TEC-2/TEC-1 uzstādīto jaudu 235 miljonu eiro apmērā (25%) uz valsts budžetu ir pārnesis arī 454 miljonus eiro jeb teju pusmiljardu lielu OIK slogu (75%), tādējādi mānot tautu, ka OIK slogs samazinās, lai gan patiesībā tas klusītiņām tiek pārnests uz ikgadējiem valsts budžeta maksājumiem!
Turklāt Ekonomikas ministrija, informējot sabiedrību, pielieto melīgu komunikāciju un maldina sabiedrību: “Ministru kabineta lēmuma rezultātā sagaidāmais valsts finanšu ietaupījums ir 262 miljoni eiro, bet patērētāju kopējās izmaksas tiek samazinātas par 716 miljoniem eiro.” Patērētāju izmaksas, ko veido OIK, tiešām tiek samazinātas, bet kas notiek ar nodokļu maksātāju izmaksām?
Secinājums nr.2
Ministrs par panākumu uzskata to, ka elektrības patērētājiem tāpat būs jāsamaksā Latvenergo 689 miljoni eiro (235+454) nākošo 11 gadu laikā, lai gan lielākā daļa sabiedrības nevēlas maksāt par TEC-1/TEC-2, kuras korumpētā rekonstrukcija izmaksāja vairāk nekā 600 miljonus eiro (Kārļa Miķelsona korupcijas lieta)!
OIK maksa TEC-2/TEC-1 pēc būtības ir nodoklis sabiedrībai, ko valsts saņem caur Latvenergo dividendēm: JKP principā iestājas pret šādu nodokli, kas kroplīgā formā mazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju un rada labvēlīgu vidi koruptīviem projektiem valsts uzņēmumā.
Iespējams, ekonomikas ministrs grib glābt Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara reputāciju, jo A. Kampars pieņēma lēmumu par TEC-2 projekta realizāciju. Ja tiek pārtraukti OIK jaudas (un citu subsīdiju) maksājumi, tad TEC-2, visticamāk, nav izdevīgi darbināt, un liela daļa no 600 miljonu eiro investīcijām ir jānoraksta zaudējumos, kas var atstāt nesaimnieciskas rīcības pazīmes.
Lai “jaunais risinājums” vēl vairāk nesarežģītu Latvijas iedzīvotāju dzīvi, JKP uzstāj, ka steidzami jāsniedz jauna notifikācija Eiropas Komisijai par tūlītēju valsts atbalsta apturēšanu TEC-2/TEC-1. TEC-2 var darbināt tikai tad, ja TEC-2 ar savām mainīgajām izmaksām, bez jebkādām subsīdijām spēj saražot enerģiju zem tirgus cenas (Nord Pool birža), vai akūtos elektrības piegādes krīzes gadījumos;
JKP uzskata, ka ir nepieciešamas daudz plašākas diskusijas par Latvenergo pamatkapitāla vairāk nekā 1,2 miljardu eiro apmērā izmantošanu sabiedrības interesēs, jo tas pēc būtības ir visu patērētāju uzkrāts kapitāls, galvenokārt gatavojoties Latvijas līdzdalībai Ignalinas AES projektā. Daļu šī finansējuma varētu izmantot daudzdzīvokļu māju siltināšanas programmai, industriālās energoefektivitātes projektiem vai citiem sabiedrībai noderīgākiem mērķiem.
Arī Latvenergo virspeļņu 78,9 miljonu eiro apmērā JKP piedāvā izmantot nevis OIK subsīdijām, kā to piedāvā ekonomikas ministrs, bet iedzīvotāju labā, piemēram, straujākam skolotāju un māsiņu algu palielinājumam.
JKP uzskata, ka Sadales tīkliem, Augstsprieguma tīkliem un Regulatoram ir jāpārskata maksa par elektroenerģijas sadalīšanu un pieslēguma nodrošināšanu, kas pašreiz ir augstākās Baltijā, atbilstoši tirgus cenām un labas prakses principiem. Piemēram, Latvenergo kā mātes uzņēmums Sadales tīkliem ir noteicis nepamatoti augstu īpašuma nomas maksu; arī Latvenergo Sadales tīkliem sniegto grāmatvedības, IT un citu pakalpojumu cenas ievērojami pārsniedz tirgus cenas.
Turklāt jāvērtē, cik efektīva ir Sadales tīklu investīciju politika, kas līdz šim pārāk daudz paļāvusies uz valsts garantētajām subsīdijām, ko apstiprina SPRK un maksā visi elektrības lietotāji, lai gan ir iespējams, piemēram, piesaistīt finansējumu no privātā sektora obligāciju formā, kā to dara Latvenergo un Altum.
JKP ir pilnībā pārbaudījusi šos skaitļus un ir gatava publiski diskutēt ar ekonomikas ministru par piedāvātā risinājuma neatbilstību sabiedrības interesēm.
* Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētājs
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
