Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Nekādas attiecības man nebija ar VDK,” – tā nu jau bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš apgalvoja Latvijas Televīzijā, kad viņš tika minēts kā Valsts prezidenta kandidāts. Tagad, kad no „čekas maisiem” ir „izbirusi” arī Auziņa „stukača” kartiņa, melīgais zinātnieks-ziņotājs apjomīgā rakstu darbā ar nosaukumu „Maniem draugiem un kolēģiem, kam ir tiesības zināt” nācis klajā ar izvērstu versiju par savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju, tagad jau apgalvojot nevis to, ka viņam ar VDK „nebija nekādas attiecības”, bet tikai to, ka nevienu līdzcilvēku nodevis neesot, - publicējam šo jauno stāstu pilnībā

Droši vien mums visiem - Latvijas sabiedrībai - vislabāk būtu, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē.

Bet palikuši viņu bērni, mazbērni, citi cilvēki, kuri viņus pazinuši. Viņiem ir tiesības zināt, kas patiešām ir un kas nav noticis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu rīcībā ir tikai Valsts drošības komitejas kartotēka, kas nejauj uzzināt neko vairāk kā vienīgi cilvēku vārdus. Tā nepasaka, kādos apstākļos un kāpēc cilvēki nonāca šajā kartotēkā un ko viņi tiešam ir un ko nav darījuši.

Taču, tā ka tas izdarīts netika un aicinājumiem maisus iznīcināt arī piekritēju nebija daudz, tad šis ir pats pēdējais brīdis to darīt. Kad maisos esošo vairs nebūs dzīvajos, būtu vēl daudz sliktāk, jo viņu bērniem un mazbērniem vairs nebūs, kam jautāt. Pašiem maisos atrodamajiem nebūs iespējams kaut ko vairāk teikt...

Arī mans vārds šajā kartotēka ir atrodams. Tādēļ, izmantojot sagadīšanos, ka es vēl varu izstāstīt, esmu nolēmis to darīt. Rakstu to galvenokārt savām meitām un arī saviem mazbērniem. Bet, ja arī kādam citam šis stāsts var noderēt, ja ne vairāk, tad kā vēsturiska liecība, man nebūs iebildumu, ja tas kļūs publisks. Maniem radiniekiem ir tiesības zināt patiesību. Tādēļ esmu nolēmis rakstīt visu, kā es to atceros. Neko nenogludinot. Protams, šie fakti visdrīzāk nebūs pārbaudāmi, un tādēļ tas paliks katra paša ziņā, vai ticēt.

Šī ir mana izšķiršanās un mans lēmums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri domās un teiks (ir jau teikuši) - kādēļ tev tas vajadzīgs. Tiem, kuri ir tavējie, šis stāsts nemaz nav vajadzīgs. Tie, kuri ir tavi nedraugi, tāpat neticēs, un tas būs pamats vēl vienam ķengu un žults aplim.

Droši vien viņiem ir taisnība. Tad teikšu tā. Šo stāstu izstāstīt varbūt vissvarīgāk ir man pašam. Tas ļauj noteiktā veidā sakārtot domas. Vēlreiz pārdomāt, kā un kas notika, un atbildēt sev uz jautājumu, kādas izvēles, kurā brīdī es esmu izdarījis. Ko ar šābrīža pieredzi es būtu darījis citādi, vai pieņemtu tos pašus lēmumus, ko pieņēmu jaunībā.

Tā nebūs taisnošanās. Arī ne grēksūdze. Savu izvēlu un rīcības vērtējumus es atstāju to cilvēku ziņā, kuriem būs interese un pacietība manu stāstu izlasīt līdz galam.

Droši vien ir vēl viens iemesls šos notikumus aprakstīt. Tā ir daļa no vēstures, un es ļoti ceru, ka kādreiz valsts drošības komitejas vēsturi Latvijā mēs tomēr mēģināsim nopietni izpētīt. Tad notikumu dalībnieku atmiņu stāsti var noderēt. Bet var būt vēl svarīgāk, šis ir stāsts arī to cilvēku vietā, kuri tajā laikā nonāca man līdzīgas situācijās, bet tagad to vairs izstāstīt nevar, vai arī to stāstīt viņiem ir cilvēcīgi pārāk grūti.

Un vēl viena piezīme. Man šķiet, ka mēs valsts drošības komitejas varenību, kāda tā bija divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šodien stipri pārspīlējam. Šajā laikā padomju valsts strauji tuvojās sabrukumam. Valsts institūcija funkcionēja slikti un bieži darbu tikai imitēja. Domāt, ka kopēja aina bija izņēmums - Valsts drošības komiteja, kas darbojas efektīvi un profesionāli, man šķiet, ir pārspīlējums. To vajadzētu paturēt prata.

Protams, visā pilnībā aprakstītos notikumus var saprast tikai tie, kuri paši ir dzīvojuši tajā laikā. Tādu paliek aizvien mazāk, un arī man nebūs iespējams pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus aprakstīt detaļās. Tā kā katram pašam nāksies tos, vai nu atcerēties, vai arī mēģināt iedomāties pēc citur - romānos vai vēsturiskos pētījumos - lasīta.

Sākšu ar to, ka manā studiju laikā Latvijas Universitātē, ko tolaik sauca Latvijas Valsts universitāte, un pēc studiju beigšanas strādājot turpat, bija sajuta, ka ziņotājiem mūsu vidū vajadzētu būt. Vienkārši būtu dīvaini, ja viņu nebūtu. Taču vismaz manā grupā un darbavietā starp studiju biedriem un kolēģiem tā īsti neviena nebija, par kuru mēs domātu, ka viņš varētu būt ziņotājs. Godīgi sakot, tas nešķita arī ļoti svarīgi. Bail no ziņotajiem nebija, un arī sajuta, ka kāda klātbūtnē būtu jāpaklusē, vai nu apspriežot politiku, vai arī anekdotes stāstot, nebija. Var jau būt, ka to var norakstīt uz jaunības bezrūpību, bet nebija arī gadījumu, vismaz tādu, par kuriem es zinātu, ka pēc izrunāšanās kādam no maniem kursabiedriem vai darba kolēģiem būtu sanākušas nepatikšanas ar attiecīgām iestādēm. Te jāsaka, ka runa ir par septiņdesmito gadu beigām un astoņdesmitajiem gadiem. Tie tālu vairs nebija Staļina laiki, par kuriem tālaika vecākajai paaudzei tiešām bija drūmas atmiņas un dramatiski stāsti.

Tai pašā laikā runu, kas drošības komitejai varētu nepatikt, manu kolēģu vidū bija daudz. Lai viss būtu zināmā kontekstā, izstāstīšu tikai vienu epizodi. Domāju, tas bija kaut kad astoņdesmito gadu pašā sākumā (Brežņevs vēl bija dzīvs). Divi mani kolēģi laboratorijā, kurā strādāju, slēdza derības uz kasti konjaka par to, cik ilgi noturēsies un kad sabruks Padomju Savienība. Tas bija laiks, kad vēl bija Brežņevs un par tuvojošos PSRS sabrukumu nekas neliecināja. Derības tika noslēgtas. Tagad precīzi neatceros, bet sabrukuma laiks, ko mans kolēģis pareģoja, bija, šķiet, divi gadi. Tie pagāja, sabrukums nepienāca, un konjaks kolektīvi tika dzerts, jo derības tika slēgtas, daudziem kolēģiem klātesot. Vai kāds par to ziņoja? Iespējams, jo diez vai varēja būt citādi. Taču mēs par to nedomājām. Vismaz par sevi varu teikt droši. Seku saistība ar drošības komiteju vai kādām citām organizācijām nebija. Tāpat tika lasīti caur daudziem koppapīriem pārdrukāti Solžeņicina romāni un citi teksti. Tā, ja drīkst tā teikt, bija samēra brīvdomīga fiziķu ikdiena.

Arī augstskolā bija Valsts drošības komitejas nodaļa. Droši vien tā to varētu klasificēt. Visi zināja, kur tā atrodas, un sauca to par pirmo daļu vai nodaļu (первый отдел). Reāla ikdienas saskarsme ar to bija, rakstot zinātniskus rakstus un iesniedzot tos redakcijā. Tam vajadzēja šīs pirmās daļas atļauju vai izziņu, ka materiāls nesatur valsts noslēpumu. Saņem to, cik atceros, nebija grūti. Kādam no maniem kolēģiem fiziķiem vajadzēja uzrakstīt apliecinājumu, ka nekā potenciāli slepena rakstā nav, un tad uz šā apliecinājuma pamata varēja iegūt pirmās daļas izdotu raksta publicēšanas atļauju. Parasti to sagādāt daudz laika neprasīja. Var izklausīties tā ļoti rotaļīgi, bet tā es to atceros. Esmu pārliecināts, ka pirmā daļa darīja arī citas lietas, bet ar tām man saskarsmes nebija.

Pirmā reize, kad ar pirmo daļu saskāros tiešāk, bija 198? gadā. Viļņā bija starptautiska konference fizikā. Mani skolotāji bija izlēmuši, ka man kā “jaunam un daudzsološam” uz šo konferenci vajadzētu braukt. Kad viss jau bija nokārtots un biļetes nopirktas, es laboratorijā saņēmu zvanu no pirmās daļas. Tiku ielūgts tūlīt pat pie viņiem ieiet aprunāties. Atceros, ka tas mani iztrūcināja ne pa jokam un biju nobijies.

Ienākot attiecīgajā telpā, mani sagaidīja jauns puisis, pirmās daļas darbinieks, kuru biju iepriekš redzējis, prasot atļaujas rakstu publicēšanai. Saruna nebija gara. Tagad tās saturs izklausās smieklīgs, bet toreiz man smiekli nenāca nemaz. Man tika teikts apmēram tā: "Tu jau saproti, ka tai konferencē būs visādi cilvēki. Arī mūsu valsts - PSRS - ienaidnieki. Nav izslēgts, ka kāds no viņiem mēģinās tevi savervēt, lai tu spiegotu ASV labā. Tad nu tu neatsakies, piekrīti. Bet, kad atgriezīsies no komandējuma, uzreiz nāc pie mums. Tad mēs tev izstāstīsim, ko darīt tālāk.” Tā arī bija visa saruna. Šajā reizē no manis nekas vairāk kā mutiska piekrišana to darīt prasīts netika.

Protams, es varēju reaģēt dažādi. Taču tas, ko es atbildēju, bija - ja mani vervēs, tad noteikti jums pateikšu. Man tas jau toreiz likās tāds absurda teātris. Pavisam godīgi, varbūtība, ka kāds amerikānis varētu mani vervēt, man likās labs spiegu romāna sižets, bet ne iespējama realitāte.

Droši vien būs lieki teikt, ka neviens rietumnieks mani ne tajā, ne arī kādā citā konferencē vervējis netika un līdz ar to iet uz pirmo daļu pēc konferences man nebija nepieciešamības. Saukts arī netiku.

Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1986. gada man pavērās iespēja pieteikties uz stažēšanos ārzemēs. Mūsdienas to sauc par postdoktora studijām, un parasti tās notiek, vienojoties starp jauno doktoru un kādu pieredzējušu profesoru, kurš jauno šajā postdoktora pozīcijā būtu gatavs pie sevis uzņemt. Padomju laikā tā bija ministrijas izvēle, kuram stažēšanos atļaut un kuram ne. Arī valstis, uz kuram bija iespējams braukt, izvēlējas ministrijas ārzemju daļa. Bija tāda institūcija.

Un tā nu es 1987. gada uzzināju, ka ir iespējams pieteikties, lai stažētos Ķīnas Tautas Republikā. Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojas ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai.

Tas nonāca izskatīšanā ministrija. Tad arī viss pa īstam sākās. Pie manis universitātē kādu dienu ienāca jauns cilvēks. Tajā laikā man jau bija atsevišķs kabinets. Viņš tajā ienāca un, kā atceros, ar zināmu pārākuma un varas apziņu sejā parādīja man savu drošības komitejas darbinieka apliecību.

Cik atceros, tad nekāda garāka saruna tajā brīdī nenotika. Es tiku aicināts satikties vēlāk. Interesanti, ka mūsu sarunas tālāk nekad nenotika universitātē vai drošības komitejas telpās. Tās bija kafejnīcā vai parkā.

Nākamajā tikšanas reizē man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komiteju. Lai arī ŠĪ saruna notika pirms trīsdesmit gadiem, to atceros skaidri. Laikam jau tādēļ, ka tā bija izšķiršanās. Un tā nebija vienkārša. Man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komitejas ārējas izlūkošanas daļu. Tas bija skaidri izteikts priekšnoteikums, ļai mana stažēšanās tiktu apstiprināta. Kā man jau mūsdienās teica Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, reģistrācijas kartītē noradītais daļas numurs ļauj atšifrēt, kura daļa bija vervētāja. Kā tagad atceros, vervētājs man teica - mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничать). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Kā atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Tas arī ir Valsts drošības komitejas arhīvā atrodamās manas kartītes aizpildīšanas laiks - 1987. gada vasara. Šī saruna, kā man šķiet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšķiršanās pieņemt šo lēmumu un piekrist piedāvājumam, bet arī mans vervētājs saprata šo situāciju un mēģināja mana lēmuma parakstīt dokumentu cilvēcisko smagumu mīkstināt, izvēloties vārdus ar zināmām nozīmes niansēm.

Tūlīt pēc šīs sarunas ministrijā tika pieņemts pozitīvs lēmums par manu stažēšanos Pekinas Universitātē, Ķīnā. Pēc paris mēnešiem es jau biju Pekinā.

Cik zinu no sarunām ar ekspertiem par šo laiku, šāda notikumu secība un šāda procedūra bija standarts, lai ko arī teiktu tie, kuri apgalvo, ka kartotēkā nonākuši, paši to nezinot. Protams, apgalvot, ka nav bijušas nestandarta situācijas, nevar neviens, bet pamata drošības komiteja instrukcijas ievēroja. Cita lieta, ka informācijas Latvija ir ļoti maz un nekā daudz vairāk par kartotēku nav. Līdz ar to salīdzinoši daudzie tiesu procesi, kuros kartīšu īpašnieki ir lūguši tiesu pārbaudīt sadarbības fakta pierādāmību, ir beigušies ar spriedumu - fakts nav pierādāms. Pretēji spriedumi ir tikai tad, ja vervētājs ir dzīvs, dzīvo Latvijā un tiesā apliecina, ka viņš ir attiecīgo personu vervējis. Vervētāji parasti neliecina...

Katrs izvēlas savu ceļu. Noliegt caur tiesu kaut vai karjeras un amatu dēļ. Lai met akmeni pirmais tas, kurš bez grēka. Tomēr man šķiet svarīgi, lai mani bērni un kādreiz, kad pieaugs, arī mazbērni varētu uzzināt patiesību, ja viņiem tas šķitīs svarīgi.

Bet atgriežoties pie tā laika. Kas no manis tika prasīts? Kā man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā. Esot Ķīnā un ejot uz PSRS vēstniecību Pekinā pēc vēstulēm no mājām, man pa reizei bija saruna ar cilvēku vēstniecībā, kurš, kā saprotu, bija drošības komitejas pārstāvis vēstniecībā. Arī viņš neko speciālu neprasīja. Atceros divas lietas. Pirmā bija konferences referātu tēžu krājums. Mans ķīniešu kolēģis bija zinātniskā fizikas konferencē, šķiet, Irānā. Arī tad tāpat kā tagad šādās konferencēs pirms to sākuma tiek publicēts īss referātu tēžu krājums. Konference bija atklāta visiem, bet, protams, dažādu saprotamu iemeslu dēļ no PSRS tur neviena nebija. Tēžu krājums Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā strādāju, bija brīvi visiem pieejams. Tad nu tas vēstniecības cilvēks lūdza, vai es nevaru to viņam nokopēt. To arī izdarīju. Man nešķita, ka daru kaut ko ļoti sliktu. Arī tagad nešķiet.

Otrs uzdevums man bija gadījumā, ja Pekinas Universitātes laboratorija, kurā es strādāju un kura bija loti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatūru, paradītos kāds no šīs aparatūras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzētu uzsākt sarunu par iespēju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei Rīga. Taja laikā noteiktas aparatūras pārdošanai uz PSRS bija embargo un kungam no vēstniecības bija doma, ka varbūt šo embargo ir iespējams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu es neizpildīju to vienkāršo iemeslu dēļ, ka neviens firmas pārstāvis Pekinas Universitātē manas stažēšanās laikā neparādījās. Lieki teikt, ja šīs iekārtas nopirktu, tas nebūtu domātas manai laboratorijai Rīgā.

Starp citu, tieši Ķīnā, iespējams, situācija nonāca vistuvāk tai, kas varētu atbilst manas pirmās sarunas saturam Latvijas Universitātes pirmajā daļā. Esot Pekinas Universitātē, profesors, ar kuru kopa strādāju, iepazīstināja mani ar jaunu doktorantu, kura uzdevums bija palīdzēt man risināt sadzīves jautājumus. Piemēram, kur vislabāk pirkt pārtiku, kur universitātē atrodas bibliotēka un tamlīdzīgas lietas, ar ko sastopas Ķīnā ārzemnieks, kurš nerunā ķīniski.

Un tad kādu dienu šis jaunais puisis nejauši iepazīstināja mani ar savu paziņu, jaunu un skaistu ķīniešu meiteni. Iepazīstoties man, starp citu, tika teikts, ka meitene strādā Ķīnas kodolpētniecības laboratorijā. Varbūt tā arī bija, bet gan mans fiziķa prāts, gan intuīcija teica, ka varbūt šis nav tas gadījums, kad pazīšanās būtu jāturpina. It īpaši vēl uz dažu citu epizožu fona, kas Ķīnā liecināja par noteiktu uzmanību, kas pievērsta manai personai...

Arī šis stāsts par laiku astoņdesmito gadu Ķīnā, Pekinas Universitātē, ar to kolorītu, kas Ķīnā valdīja laikā, tikai desmit gadus pēc kultūras revolūcijas beigām, būtu uzrakstīšanas vērts. Bet ne tagad.

Vai man tika prasīts ziņot par kolēģiem? Netika. Izņemot vienu sarunu jau Rīgā pēc atgriešanas no Pekinas. Mans Rīgas pārraugs jautāja par vienu manu kolēģi, kurš bija pieteicies ārzemju komandējumam. Arī šo sarunu atceros ļoti skaidri. Es biju satrūcies par šo jautājumu, bet tomēr teicu, ka mums taču bija noruna, ka man nebūs jāziņo par kolēģiem. Man par pārsteigumu, šī mana pozīcija tika pieņemta. Vēl vairāk, mans pārraugs teica kaut ko apmēram šādu: Nu jā, mēs jau līdz šādām lietām nenolaižamies." Vārdi, iespējams, nav īsti precīzi, bet jēgu un šo, ja gribat, “elitārisma” uzsvaru atceros skaidri. Valsts drošības komitejas pirmā nodaļa - ārējā izlūkošana -, no kuras nāca mans pārraugs, un piederība kurai tika atzīmēta manā uzskaites kartītē, ka saprotu, sevi uzskatīja par augstāku drošības komitejas hierarhijā. Jā, paskatījos arī, ko nozīmē mana kartītē atrodama atzīme par trešo apakšnodaļu (отделение). Tās atšifrējums - zinātniski tehniska izlūkošana. Tas tad droši vien mani paglāba no iespējami sliktākiem notikumu scenārijiem.

Padomju laikā man bija vēl otrs komandējums uz ārzemēm, uz Kanādu - Rietumontario Universitāti Kanādas pilsētā Londona. Taču šis komandējums beidzās, īsti neiesācies. Pēkšņi Rīgā nomira mana māte, un es atgriezos Latvijā. Tādēļ šā komandējuma laikā nekādi notikumi, kas atbilstu stāsta tēmai, nepaspēja notikt.

Lai cik tas arī būtu maz, bet pamatā tas ir viss. Ar dažu gadu nobīdi laikā, bet piepildījās arī mana kolēģa pareģojums, slēdzot derības par PSRS sabrukšanu.

Kā jau teicu, katrs var pats izvēlēties, vai ticēt manam stāstam. Pieradīt es to nevaru. Un maz ticams, ka pilns drošības komitejas arhīvs, kas tika aizvests uz Maskavu, tuvākajā laikā būs pieejams Latvijā. Visdrīzāk, manas dzīves laikā nebūs. Tomēr ticu, ka kādreiz tāda iespēja radīsies. Varbūt mani bērni, bet varbūt mazbērni, varēs pārliecināties par mana stāsta detaļām.

Savu uzdevumu es redzu patiesumā. Katrs var veidot savu viedokli, vai kompromisu ar sevi un manas izvēles bija pieļaujamas.

Droši vien varu būt pateicīgs liktenim par to, ka man nebija jāizdara vēl nopietnākas izvēles. Ja būtu bijis - kas zina, ka viss pavērstos.

Ieguvumi no iespējas strādāt ārzemēs bija lieli gan man personīgi, gan pētniecībai Latvijā, izmantojot iegūtos zinātniskos kontaktus, tos attīstot pēc PSRS sabrukuma, gan arī maniem studentiem. Bet tā jau atkal ir cita tēma. Citam stāstam.

Novērtē šo rakstu:

50
53

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

“Jo lielāki meli, jo ātrāk tiem noticēs.” 1. daļa. Kā sākās karš, jeb Molotova - Ribentropa pakts trīs dienu hronikā

FotoAutortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini tiek piedēvētas J.Gebelsam, kaut patiesībā to uzrakstīja Hitlers, runājot par ebreju un marksistu lomu Vācijas sagrāvē Pirmā pasaules karā. Neskatoties uz to, trešā reiha propagandas ministrs savā darbībā konsekventi pieturējās pie šīs “gudrības”, un izskatās, ka Vladimirs Putins, pievērsdamies Otrā pasaules kara tēmai, ir ņēmis piemēru no minētajām personām.
Lasīt visu...

3

Ja mums nebūs jaunas ēkas par pārdesmit miljoniem eiro, kura stiprinās mūsu kapacitāti, mēs arī turpmāk nevarēsim notvert nevienu spiegu

FotoAtbilstoši 2017. gadā pieņemtam valdības lēmumam Rīgā, Brīvības gatvē 207 ir plānota Valsts drošības dienesta (VDD) ēkas būvniecība, kas tiks sākta jau šogad.
Lasīt visu...

21

Lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā

FotoNacionālā apvienība (NA) iesniegusi likuma grozījumus, lai priekšvēlēšanu reklāmas būtu tikai valsts valodā. JKP atbalsta. A/Par neatbalsta. Vienotība un KPV vēl domā.
Lasīt visu...

21

Mihoelss, ebreju antifašistu komiteja un “ārstu-indētāju” lieta

FotoPērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā viņa antisemītiskiem izteikumiem. Tēma tika attīstīta, un “izcilais vēsturnieks” nonāk pie secinājuma, ka patiesībā WWII izraisīja nevis Hitlers ar Staļinu, bet gan Polija. Nu ko, nākošais atklājums varētu būt tāds, ka, tie 20 tūkstoši poļu virsnieki nevis tika nošauti Katiņā un citviet ar čekistu iecienīto paņēmienu - lodi pakausī, bet nomiruši pašu neuzmanības dēļ, masveidīgi saindējoties ar sēnēm.
Lasīt visu...

21

Paveiktais veselības nozarē Artura Krišjāņa Kariņa valdības pirmajā gadā

FotoAtbilstoši valdības deklarācijai: 1. Pieejamība. Ārstniecības personu darba samaksas pieaugums 2020. gadā. Panākts, ka 2020.gadā veselības nozares darbinieku zemākā darba samaksa pieaugs par 10%, savukārt rezidentiem darba samaksas pieaugums būs 20% apmērā. Piemēram, sertificētu ārstu zemākā mēnešalga pieaugs par 108 eiro (no 1079 eiro 2019.gadā līdz 1187 eiro 2020.gadā) un sertificētu māsu un ārstu palīgu zemākā mēnešalga palielināsies par 71 eiro (714 uz 785 eiro). 
Lasīt visu...

10

Šakāļi

FotoTā iegājies, ka vieni zvēri mums simbolizē drosmi un cēlumu, bet citi - gļēvumu un zemiskumu. Tā, piemēram, lauvu mēs dēvējam pat par zvēru karali, bet hiēnām un šakāļiem cilvēku vērtību sistēmā ir visai zīmīgs, bet nožēlojams statuss. Tie reti uzbrūk spēcīgam pretiniekam, tie vareni tikai barā, tie uzglūn slimam vai vājam,      vai vēl neizaugušam, vārdu sakot, tādam, kurš nespēj sevi aizstāvēt.
Lasīt visu...

18

Mums pilnīgi neparedzētām vajadzībām ļoti nepieciešami vēl divi miljoni nodokļu maksātāju naudas

FotoLatvijas Televīzija Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) 2020. gada 15. janvārī iesniegusi informatīvo ziņojumu par vidēja termiņa darbības stratēģijas (2020.-2022. gadam) ieviešanu un kapitālsabiedrības sekmīgai attīstībai nepieciešamiem priekšnoteikumiem. Ziņojumā apkopota informācija par šābrīža situāciju uzņēmumā.
Lasīt visu...

21

Intelektuālā atombumba

FotoCilvēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu  arī cilvēku garīgajai (apziņas, domāšanas, prāta, uztveres) iznīcināšanai, viņus neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir efektīvākais līdzeklis attiecīgajā jomā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Šo līdzekli jāsauc par intelektuālo atombumbu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mums būtu jāsāk uzvesties kā saprātīgiem vismaz līdz budžeta apstiprināšanai

Pēdējās dienās visi jau ir apjukuši no tā ziņu daudzuma, kas ar mediju un sociālo tīklu...

Foto

2020. No Tuvajiem Austrumiem līdz Baltijai: ģeopolitiskās prognozes ASV un Irānas konflikta kontekstā

Ģeopolitiskās prognozes jaunajam gadam no dažādu politologu puses skan neviennozīmīgi un tās atšķiras...

Foto

Pilnveidotais augstskolu pārvaldības modelis top necaurspīdīgi

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) nosūtījusi vēstuli Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), Latvijas Rektoru padomei, Augstākās izglītības padomei,...

Foto

500 metru aptieku darbības ģeogrāfiskais ierobežojums jāatceļ, lai veicinātu medikamentu pieejamību un normalizētu zāļu cenas Latvijā

Nevalstiskā organizācija Impact 2040 vērsusies pie Valsts prezidenta, Saeimas deputātiem...

Foto

Atklātā vēstule par ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu Latvijas mežos

Mežs mūsdienās klāj vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, kas ir pēdējos 250 gados lielākā meža platība. Latvijas meža...

Foto

Pašlaik galvaspilsētu vada Mata Hari, kas iepriekšējos 10 gadus veiksmīgi nēsājusi čemodānus aiz vajadzīgajiem cilvēkiem

Maniem kolēģiem Rīgas domē, kā man liekas, ir divas iespējas, kā...

Foto

Pa Latviju klīst populāra nopūta - “Galvenais, ka šoreiz ir prezidents, par kuru nav kauns”

Tas, ko esmu ievērojis un sen sapratis - cilvēkiem ārpus Latvijas...

Foto

Neredzam nekādu iemeslu, lai kaut ko mainītu partijas darbībā arī pašlaik

Ņemot vērā situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC)...

Foto

Kā Kariņa valdība iespēra zem jostas vietas Latvijai kā tiesiskai valstij

9.janvāra Saeimas plenārsēdē tika izskatīts deputātu pieprasījums Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam “Par valdības nespēju pamatot...

Foto

Cerību ideoloģija

Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kur pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas...

Foto

IZM izteikti neieklausās profesionāļu viedoklī un nāk klajā ar nepārdomātiem priekšlikumiem

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pēdējā laikā izceļas ar dažādu noteikumu aktīvu ražošanu, bet tas...

Foto

Vai LTV izplata viltus ziņas?

6. janvārī sabiedrība uzzināja par kārtējām vadošo darbinieku iecelšanām Latvijas TV. Zīmīgi, ka pārmaiņas skārušas tieši atbildīgos par saturu. LTV pavēstīja,...

Foto

„Mediju ekspertes” Rudušas piecpadsmitā darbavieta atbilstoši viņas vektoram būs valsts televīzija

No 2020. gada 6. janvāra Latvijas Televīzijas Programmu daļas direktores pienākumus pilnā apjomā sākusi pildīt...

Foto

Laimīgā dzīve ar “suņa s...iem” un prognozēšanas rutīna

Ar svešvārdu “rutīna” neapzīmē vienīgi šablonisku darbību, kad valda ilgi trenēts un stabils, taču ne visai simpātisks automātisms....

Foto

Iniciatīva: valsts un pašvaldību autotransportu aprīkot ar GSM GPS izsekošanas ierīcēm

Brīdī, kad valstī trūkst naudas mediķiem, demogrāfijas jautājumiem, ir nepieciešams arī palūkoties, kur varētu ietaupīt...

Foto

Daudzi šeit Latvijā savā apziņā vēl nedzīvo kā Eiropā, par kuru sapņojam

Eiropa. Brīvā Eiropa. Padomju Latvijas laikā tā bija katra latvieša sapnis. Nostāsti par turīgajiem...

Foto

Valdībai jāpievērš uzmanība nepilnībām regulējumā par aptieku izvietojumu

Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 18.decembrī, izskatot pieteikumu par Zāļu valsts aģentūras izsniegtām atļaujām aptiekas atvēršanai, atcēla...

Foto

Elektriskā dzīve

Pagātne ir ne tikai notikumiem, bet arī idejām. Notikums bez idejas ir ikdiena, bet notikums ar ideju kļūst par vēsturi. Pagājušā gadsimta otrajā gadu...

Foto

Pagātnes fakti tagadnei

Latvijas sabiedrības kādā daļā joprojām saglabājas speciāli iezombētais melīgais priekšstats par “perestroiku/atmodu”. Daudzi turpina slavēt tādus VDK sameistarotos pseidonacionālos mistrojumus kā LTF, LNNK,...

Foto

Lai arī pamazām, tomēr tiesiskā situācija Latvijā uzlabojas

23. decembrī Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošu Satversmei atzinusi normu, kas liedz kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam piedalīties Saeimas...

Foto

Datu valsts inspekcijas direktore jaunu izaicinājumu priekšā

Datu valsts inspekcijas vadītāja amatā tiku iecelta 2016.gada 5.aprīlī, neilgi pirms tika pieņemta Vispārīgā datu aizsardzības regula (2016.gada 27.aprīlī)...

Foto

No kā mums lūgt svētību jeb svētība vai lāsts?

Šajos Ziemassvētkos arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs aicina iznīcināt ļaunumu savās dzīvēs. Šai sakarā minēšu kādu piemēru, kur no...

Foto

Objektīvais faktors

Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trīsdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzē”, ir objektīvs faktors. Tāds faktors patiešām eksistē...

Foto

Notiek sorosītu bezprecedenta uzbrukums Valsts policijai

Pēdējās dienās lielu vairumu Latvijas masu mediju ir pāršalkusi ziņa, ka it kā kāda persona terorizējot un vajājot žurnālistu organizāciju Re:Baltica un...