Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Nekādas attiecības man nebija ar VDK,” – tā nu jau bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš apgalvoja Latvijas Televīzijā, kad viņš tika minēts kā Valsts prezidenta kandidāts. Tagad, kad no „čekas maisiem” ir „izbirusi” arī Auziņa „stukača” kartiņa, melīgais zinātnieks-ziņotājs apjomīgā rakstu darbā ar nosaukumu „Maniem draugiem un kolēģiem, kam ir tiesības zināt” nācis klajā ar izvērstu versiju par savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju, tagad jau apgalvojot nevis to, ka viņam ar VDK „nebija nekādas attiecības”, bet tikai to, ka nevienu līdzcilvēku nodevis neesot, - publicējam šo jauno stāstu pilnībā

Droši vien mums visiem - Latvijas sabiedrībai - vislabāk būtu, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē.

Bet palikuši viņu bērni, mazbērni, citi cilvēki, kuri viņus pazinuši. Viņiem ir tiesības zināt, kas patiešām ir un kas nav noticis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu rīcībā ir tikai Valsts drošības komitejas kartotēka, kas nejauj uzzināt neko vairāk kā vienīgi cilvēku vārdus. Tā nepasaka, kādos apstākļos un kāpēc cilvēki nonāca šajā kartotēkā un ko viņi tiešam ir un ko nav darījuši.

Taču, tā ka tas izdarīts netika un aicinājumiem maisus iznīcināt arī piekritēju nebija daudz, tad šis ir pats pēdējais brīdis to darīt. Kad maisos esošo vairs nebūs dzīvajos, būtu vēl daudz sliktāk, jo viņu bērniem un mazbērniem vairs nebūs, kam jautāt. Pašiem maisos atrodamajiem nebūs iespējams kaut ko vairāk teikt...

Arī mans vārds šajā kartotēka ir atrodams. Tādēļ, izmantojot sagadīšanos, ka es vēl varu izstāstīt, esmu nolēmis to darīt. Rakstu to galvenokārt savām meitām un arī saviem mazbērniem. Bet, ja arī kādam citam šis stāsts var noderēt, ja ne vairāk, tad kā vēsturiska liecība, man nebūs iebildumu, ja tas kļūs publisks. Maniem radiniekiem ir tiesības zināt patiesību. Tādēļ esmu nolēmis rakstīt visu, kā es to atceros. Neko nenogludinot. Protams, šie fakti visdrīzāk nebūs pārbaudāmi, un tādēļ tas paliks katra paša ziņā, vai ticēt.

Šī ir mana izšķiršanās un mans lēmums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri domās un teiks (ir jau teikuši) - kādēļ tev tas vajadzīgs. Tiem, kuri ir tavējie, šis stāsts nemaz nav vajadzīgs. Tie, kuri ir tavi nedraugi, tāpat neticēs, un tas būs pamats vēl vienam ķengu un žults aplim.

Droši vien viņiem ir taisnība. Tad teikšu tā. Šo stāstu izstāstīt varbūt vissvarīgāk ir man pašam. Tas ļauj noteiktā veidā sakārtot domas. Vēlreiz pārdomāt, kā un kas notika, un atbildēt sev uz jautājumu, kādas izvēles, kurā brīdī es esmu izdarījis. Ko ar šābrīža pieredzi es būtu darījis citādi, vai pieņemtu tos pašus lēmumus, ko pieņēmu jaunībā.

Tā nebūs taisnošanās. Arī ne grēksūdze. Savu izvēlu un rīcības vērtējumus es atstāju to cilvēku ziņā, kuriem būs interese un pacietība manu stāstu izlasīt līdz galam.

Droši vien ir vēl viens iemesls šos notikumus aprakstīt. Tā ir daļa no vēstures, un es ļoti ceru, ka kādreiz valsts drošības komitejas vēsturi Latvijā mēs tomēr mēģināsim nopietni izpētīt. Tad notikumu dalībnieku atmiņu stāsti var noderēt. Bet var būt vēl svarīgāk, šis ir stāsts arī to cilvēku vietā, kuri tajā laikā nonāca man līdzīgas situācijās, bet tagad to vairs izstāstīt nevar, vai arī to stāstīt viņiem ir cilvēcīgi pārāk grūti.

Un vēl viena piezīme. Man šķiet, ka mēs valsts drošības komitejas varenību, kāda tā bija divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šodien stipri pārspīlējam. Šajā laikā padomju valsts strauji tuvojās sabrukumam. Valsts institūcija funkcionēja slikti un bieži darbu tikai imitēja. Domāt, ka kopēja aina bija izņēmums - Valsts drošības komiteja, kas darbojas efektīvi un profesionāli, man šķiet, ir pārspīlējums. To vajadzētu paturēt prata.

Protams, visā pilnībā aprakstītos notikumus var saprast tikai tie, kuri paši ir dzīvojuši tajā laikā. Tādu paliek aizvien mazāk, un arī man nebūs iespējams pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus aprakstīt detaļās. Tā kā katram pašam nāksies tos, vai nu atcerēties, vai arī mēģināt iedomāties pēc citur - romānos vai vēsturiskos pētījumos - lasīta.

Sākšu ar to, ka manā studiju laikā Latvijas Universitātē, ko tolaik sauca Latvijas Valsts universitāte, un pēc studiju beigšanas strādājot turpat, bija sajuta, ka ziņotājiem mūsu vidū vajadzētu būt. Vienkārši būtu dīvaini, ja viņu nebūtu. Taču vismaz manā grupā un darbavietā starp studiju biedriem un kolēģiem tā īsti neviena nebija, par kuru mēs domātu, ka viņš varētu būt ziņotājs. Godīgi sakot, tas nešķita arī ļoti svarīgi. Bail no ziņotajiem nebija, un arī sajuta, ka kāda klātbūtnē būtu jāpaklusē, vai nu apspriežot politiku, vai arī anekdotes stāstot, nebija. Var jau būt, ka to var norakstīt uz jaunības bezrūpību, bet nebija arī gadījumu, vismaz tādu, par kuriem es zinātu, ka pēc izrunāšanās kādam no maniem kursabiedriem vai darba kolēģiem būtu sanākušas nepatikšanas ar attiecīgām iestādēm. Te jāsaka, ka runa ir par septiņdesmito gadu beigām un astoņdesmitajiem gadiem. Tie tālu vairs nebija Staļina laiki, par kuriem tālaika vecākajai paaudzei tiešām bija drūmas atmiņas un dramatiski stāsti.

Tai pašā laikā runu, kas drošības komitejai varētu nepatikt, manu kolēģu vidū bija daudz. Lai viss būtu zināmā kontekstā, izstāstīšu tikai vienu epizodi. Domāju, tas bija kaut kad astoņdesmito gadu pašā sākumā (Brežņevs vēl bija dzīvs). Divi mani kolēģi laboratorijā, kurā strādāju, slēdza derības uz kasti konjaka par to, cik ilgi noturēsies un kad sabruks Padomju Savienība. Tas bija laiks, kad vēl bija Brežņevs un par tuvojošos PSRS sabrukumu nekas neliecināja. Derības tika noslēgtas. Tagad precīzi neatceros, bet sabrukuma laiks, ko mans kolēģis pareģoja, bija, šķiet, divi gadi. Tie pagāja, sabrukums nepienāca, un konjaks kolektīvi tika dzerts, jo derības tika slēgtas, daudziem kolēģiem klātesot. Vai kāds par to ziņoja? Iespējams, jo diez vai varēja būt citādi. Taču mēs par to nedomājām. Vismaz par sevi varu teikt droši. Seku saistība ar drošības komiteju vai kādām citām organizācijām nebija. Tāpat tika lasīti caur daudziem koppapīriem pārdrukāti Solžeņicina romāni un citi teksti. Tā, ja drīkst tā teikt, bija samēra brīvdomīga fiziķu ikdiena.

Arī augstskolā bija Valsts drošības komitejas nodaļa. Droši vien tā to varētu klasificēt. Visi zināja, kur tā atrodas, un sauca to par pirmo daļu vai nodaļu (первый отдел). Reāla ikdienas saskarsme ar to bija, rakstot zinātniskus rakstus un iesniedzot tos redakcijā. Tam vajadzēja šīs pirmās daļas atļauju vai izziņu, ka materiāls nesatur valsts noslēpumu. Saņem to, cik atceros, nebija grūti. Kādam no maniem kolēģiem fiziķiem vajadzēja uzrakstīt apliecinājumu, ka nekā potenciāli slepena rakstā nav, un tad uz šā apliecinājuma pamata varēja iegūt pirmās daļas izdotu raksta publicēšanas atļauju. Parasti to sagādāt daudz laika neprasīja. Var izklausīties tā ļoti rotaļīgi, bet tā es to atceros. Esmu pārliecināts, ka pirmā daļa darīja arī citas lietas, bet ar tām man saskarsmes nebija.

Pirmā reize, kad ar pirmo daļu saskāros tiešāk, bija 198? gadā. Viļņā bija starptautiska konference fizikā. Mani skolotāji bija izlēmuši, ka man kā “jaunam un daudzsološam” uz šo konferenci vajadzētu braukt. Kad viss jau bija nokārtots un biļetes nopirktas, es laboratorijā saņēmu zvanu no pirmās daļas. Tiku ielūgts tūlīt pat pie viņiem ieiet aprunāties. Atceros, ka tas mani iztrūcināja ne pa jokam un biju nobijies.

Ienākot attiecīgajā telpā, mani sagaidīja jauns puisis, pirmās daļas darbinieks, kuru biju iepriekš redzējis, prasot atļaujas rakstu publicēšanai. Saruna nebija gara. Tagad tās saturs izklausās smieklīgs, bet toreiz man smiekli nenāca nemaz. Man tika teikts apmēram tā: "Tu jau saproti, ka tai konferencē būs visādi cilvēki. Arī mūsu valsts - PSRS - ienaidnieki. Nav izslēgts, ka kāds no viņiem mēģinās tevi savervēt, lai tu spiegotu ASV labā. Tad nu tu neatsakies, piekrīti. Bet, kad atgriezīsies no komandējuma, uzreiz nāc pie mums. Tad mēs tev izstāstīsim, ko darīt tālāk.” Tā arī bija visa saruna. Šajā reizē no manis nekas vairāk kā mutiska piekrišana to darīt prasīts netika.

Protams, es varēju reaģēt dažādi. Taču tas, ko es atbildēju, bija - ja mani vervēs, tad noteikti jums pateikšu. Man tas jau toreiz likās tāds absurda teātris. Pavisam godīgi, varbūtība, ka kāds amerikānis varētu mani vervēt, man likās labs spiegu romāna sižets, bet ne iespējama realitāte.

Droši vien būs lieki teikt, ka neviens rietumnieks mani ne tajā, ne arī kādā citā konferencē vervējis netika un līdz ar to iet uz pirmo daļu pēc konferences man nebija nepieciešamības. Saukts arī netiku.

Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1986. gada man pavērās iespēja pieteikties uz stažēšanos ārzemēs. Mūsdienas to sauc par postdoktora studijām, un parasti tās notiek, vienojoties starp jauno doktoru un kādu pieredzējušu profesoru, kurš jauno šajā postdoktora pozīcijā būtu gatavs pie sevis uzņemt. Padomju laikā tā bija ministrijas izvēle, kuram stažēšanos atļaut un kuram ne. Arī valstis, uz kuram bija iespējams braukt, izvēlējas ministrijas ārzemju daļa. Bija tāda institūcija.

Un tā nu es 1987. gada uzzināju, ka ir iespējams pieteikties, lai stažētos Ķīnas Tautas Republikā. Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojas ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai.

Tas nonāca izskatīšanā ministrija. Tad arī viss pa īstam sākās. Pie manis universitātē kādu dienu ienāca jauns cilvēks. Tajā laikā man jau bija atsevišķs kabinets. Viņš tajā ienāca un, kā atceros, ar zināmu pārākuma un varas apziņu sejā parādīja man savu drošības komitejas darbinieka apliecību.

Cik atceros, tad nekāda garāka saruna tajā brīdī nenotika. Es tiku aicināts satikties vēlāk. Interesanti, ka mūsu sarunas tālāk nekad nenotika universitātē vai drošības komitejas telpās. Tās bija kafejnīcā vai parkā.

Nākamajā tikšanas reizē man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komiteju. Lai arī ŠĪ saruna notika pirms trīsdesmit gadiem, to atceros skaidri. Laikam jau tādēļ, ka tā bija izšķiršanās. Un tā nebija vienkārša. Man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komitejas ārējas izlūkošanas daļu. Tas bija skaidri izteikts priekšnoteikums, ļai mana stažēšanās tiktu apstiprināta. Kā man jau mūsdienās teica Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, reģistrācijas kartītē noradītais daļas numurs ļauj atšifrēt, kura daļa bija vervētāja. Kā tagad atceros, vervētājs man teica - mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничать). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Kā atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Tas arī ir Valsts drošības komitejas arhīvā atrodamās manas kartītes aizpildīšanas laiks - 1987. gada vasara. Šī saruna, kā man šķiet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšķiršanās pieņemt šo lēmumu un piekrist piedāvājumam, bet arī mans vervētājs saprata šo situāciju un mēģināja mana lēmuma parakstīt dokumentu cilvēcisko smagumu mīkstināt, izvēloties vārdus ar zināmām nozīmes niansēm.

Tūlīt pēc šīs sarunas ministrijā tika pieņemts pozitīvs lēmums par manu stažēšanos Pekinas Universitātē, Ķīnā. Pēc paris mēnešiem es jau biju Pekinā.

Cik zinu no sarunām ar ekspertiem par šo laiku, šāda notikumu secība un šāda procedūra bija standarts, lai ko arī teiktu tie, kuri apgalvo, ka kartotēkā nonākuši, paši to nezinot. Protams, apgalvot, ka nav bijušas nestandarta situācijas, nevar neviens, bet pamata drošības komiteja instrukcijas ievēroja. Cita lieta, ka informācijas Latvija ir ļoti maz un nekā daudz vairāk par kartotēku nav. Līdz ar to salīdzinoši daudzie tiesu procesi, kuros kartīšu īpašnieki ir lūguši tiesu pārbaudīt sadarbības fakta pierādāmību, ir beigušies ar spriedumu - fakts nav pierādāms. Pretēji spriedumi ir tikai tad, ja vervētājs ir dzīvs, dzīvo Latvijā un tiesā apliecina, ka viņš ir attiecīgo personu vervējis. Vervētāji parasti neliecina...

Katrs izvēlas savu ceļu. Noliegt caur tiesu kaut vai karjeras un amatu dēļ. Lai met akmeni pirmais tas, kurš bez grēka. Tomēr man šķiet svarīgi, lai mani bērni un kādreiz, kad pieaugs, arī mazbērni varētu uzzināt patiesību, ja viņiem tas šķitīs svarīgi.

Bet atgriežoties pie tā laika. Kas no manis tika prasīts? Kā man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā. Esot Ķīnā un ejot uz PSRS vēstniecību Pekinā pēc vēstulēm no mājām, man pa reizei bija saruna ar cilvēku vēstniecībā, kurš, kā saprotu, bija drošības komitejas pārstāvis vēstniecībā. Arī viņš neko speciālu neprasīja. Atceros divas lietas. Pirmā bija konferences referātu tēžu krājums. Mans ķīniešu kolēģis bija zinātniskā fizikas konferencē, šķiet, Irānā. Arī tad tāpat kā tagad šādās konferencēs pirms to sākuma tiek publicēts īss referātu tēžu krājums. Konference bija atklāta visiem, bet, protams, dažādu saprotamu iemeslu dēļ no PSRS tur neviena nebija. Tēžu krājums Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā strādāju, bija brīvi visiem pieejams. Tad nu tas vēstniecības cilvēks lūdza, vai es nevaru to viņam nokopēt. To arī izdarīju. Man nešķita, ka daru kaut ko ļoti sliktu. Arī tagad nešķiet.

Otrs uzdevums man bija gadījumā, ja Pekinas Universitātes laboratorija, kurā es strādāju un kura bija loti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatūru, paradītos kāds no šīs aparatūras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzētu uzsākt sarunu par iespēju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei Rīga. Taja laikā noteiktas aparatūras pārdošanai uz PSRS bija embargo un kungam no vēstniecības bija doma, ka varbūt šo embargo ir iespējams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu es neizpildīju to vienkāršo iemeslu dēļ, ka neviens firmas pārstāvis Pekinas Universitātē manas stažēšanās laikā neparādījās. Lieki teikt, ja šīs iekārtas nopirktu, tas nebūtu domātas manai laboratorijai Rīgā.

Starp citu, tieši Ķīnā, iespējams, situācija nonāca vistuvāk tai, kas varētu atbilst manas pirmās sarunas saturam Latvijas Universitātes pirmajā daļā. Esot Pekinas Universitātē, profesors, ar kuru kopa strādāju, iepazīstināja mani ar jaunu doktorantu, kura uzdevums bija palīdzēt man risināt sadzīves jautājumus. Piemēram, kur vislabāk pirkt pārtiku, kur universitātē atrodas bibliotēka un tamlīdzīgas lietas, ar ko sastopas Ķīnā ārzemnieks, kurš nerunā ķīniski.

Un tad kādu dienu šis jaunais puisis nejauši iepazīstināja mani ar savu paziņu, jaunu un skaistu ķīniešu meiteni. Iepazīstoties man, starp citu, tika teikts, ka meitene strādā Ķīnas kodolpētniecības laboratorijā. Varbūt tā arī bija, bet gan mans fiziķa prāts, gan intuīcija teica, ka varbūt šis nav tas gadījums, kad pazīšanās būtu jāturpina. It īpaši vēl uz dažu citu epizožu fona, kas Ķīnā liecināja par noteiktu uzmanību, kas pievērsta manai personai...

Arī šis stāsts par laiku astoņdesmito gadu Ķīnā, Pekinas Universitātē, ar to kolorītu, kas Ķīnā valdīja laikā, tikai desmit gadus pēc kultūras revolūcijas beigām, būtu uzrakstīšanas vērts. Bet ne tagad.

Vai man tika prasīts ziņot par kolēģiem? Netika. Izņemot vienu sarunu jau Rīgā pēc atgriešanas no Pekinas. Mans Rīgas pārraugs jautāja par vienu manu kolēģi, kurš bija pieteicies ārzemju komandējumam. Arī šo sarunu atceros ļoti skaidri. Es biju satrūcies par šo jautājumu, bet tomēr teicu, ka mums taču bija noruna, ka man nebūs jāziņo par kolēģiem. Man par pārsteigumu, šī mana pozīcija tika pieņemta. Vēl vairāk, mans pārraugs teica kaut ko apmēram šādu: Nu jā, mēs jau līdz šādām lietām nenolaižamies." Vārdi, iespējams, nav īsti precīzi, bet jēgu un šo, ja gribat, “elitārisma” uzsvaru atceros skaidri. Valsts drošības komitejas pirmā nodaļa - ārējā izlūkošana -, no kuras nāca mans pārraugs, un piederība kurai tika atzīmēta manā uzskaites kartītē, ka saprotu, sevi uzskatīja par augstāku drošības komitejas hierarhijā. Jā, paskatījos arī, ko nozīmē mana kartītē atrodama atzīme par trešo apakšnodaļu (отделение). Tās atšifrējums - zinātniski tehniska izlūkošana. Tas tad droši vien mani paglāba no iespējami sliktākiem notikumu scenārijiem.

Padomju laikā man bija vēl otrs komandējums uz ārzemēm, uz Kanādu - Rietumontario Universitāti Kanādas pilsētā Londona. Taču šis komandējums beidzās, īsti neiesācies. Pēkšņi Rīgā nomira mana māte, un es atgriezos Latvijā. Tādēļ šā komandējuma laikā nekādi notikumi, kas atbilstu stāsta tēmai, nepaspēja notikt.

Lai cik tas arī būtu maz, bet pamatā tas ir viss. Ar dažu gadu nobīdi laikā, bet piepildījās arī mana kolēģa pareģojums, slēdzot derības par PSRS sabrukšanu.

Kā jau teicu, katrs var pats izvēlēties, vai ticēt manam stāstam. Pieradīt es to nevaru. Un maz ticams, ka pilns drošības komitejas arhīvs, kas tika aizvests uz Maskavu, tuvākajā laikā būs pieejams Latvijā. Visdrīzāk, manas dzīves laikā nebūs. Tomēr ticu, ka kādreiz tāda iespēja radīsies. Varbūt mani bērni, bet varbūt mazbērni, varēs pārliecināties par mana stāsta detaļām.

Savu uzdevumu es redzu patiesumā. Katrs var veidot savu viedokli, vai kompromisu ar sevi un manas izvēles bija pieļaujamas.

Droši vien varu būt pateicīgs liktenim par to, ka man nebija jāizdara vēl nopietnākas izvēles. Ja būtu bijis - kas zina, ka viss pavērstos.

Ieguvumi no iespējas strādāt ārzemēs bija lieli gan man personīgi, gan pētniecībai Latvijā, izmantojot iegūtos zinātniskos kontaktus, tos attīstot pēc PSRS sabrukuma, gan arī maniem studentiem. Bet tā jau atkal ir cita tēma. Citam stāstam.

Novērtē šo rakstu:

50
53

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

FotoAtvērtās sabiedrības idejas Latvijā kļuva populāras 80. gadu beigās. Daudzi no mums uzzināja, ka pretstatā atvērtai sabiedrībai pastāv arī slēgtā sabiedrība, kuru simbolizēja komunistiskā un fašistiskā iekārta. Molotova – Ribentropa pakta aktualizēšana nozīmēja būtiskas izmaiņas sabiedriskās domas uzskatos. Komunisms vairs nebija fašisma ienaidnieks, bet tā sabiedrotais. Tik radikālai uzskatu maiņai vajadzēja stingrus pamatus, ko nodrošināja atvērtās sabiedrības idejiskās nostādnes.
Lasīt visu...

21

Par tikumu, bērnu drošību, fizisko un garīgo veselību: iesniegums Ilgai Šuplinskai, izglītības un zinātnes ministrei

FotoBaudām aizvien lielāku materiālo labklājību. Tomēr vērojumi viena cilvēka mūža garumā ir drūmi. Visu mūžu dzīvoju Rīgā. Gan mani, gan māsu vecāki pie rociņas aizveda uz skolu, sameklēja klases audzinātāju un atvadījās. Turpmāk paši gājām uz skolu un paši pārnācām mājās. Neatceros, ka skolā būtu noticis kāds incidents, kurā būtu cietuši izglītojamie.
Lasīt visu...

21

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas

FotoAcīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta kulminācija gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Par to detalizēti stāstīts grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām”. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā Dieva dāvanu.
Lasīt visu...

18

Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?

FotoArī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā. Sirmo vīru atmiņā atausīs skaudrie kara laika apstākļi, aukstie un saglumējušie, pērnā sniega ieskautie ierakumi. Viņi atkal atradīsies starp saviem kādreizējiem kauju biedriem, kopā ar tiem stāvēs lietū samirkušos frenčos, un uz viņu rokām kvēlos sarkanbalti sarkano vairodziņu uzšuves.
Lasīt visu...

21

Nu sajuka vienā katlā jums tie Aivaru Skrindu īpašumi un viņu sievas...

FotoRaksta Jums korumpētākais un mafiozākais Valsts meža dienesta organizētā grupējuma šūniņas – Daugavpils nodaļas – vecākais mežzinis Aivars Skrinda.
Lasīt visu...

3

Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

FotoAnda Krēsliņa (attēlā) vadītā Valsts meža dienesta iekšējās kontroles sistēma strādā lieliski, līdz ar to nesenajā Pietiek lasītāja iesūtītajā publikācijā izteiktie apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti un nav balstīti uz konkrētiem faktiem, - šāds ir dienesta vadības oficiālais komentārs.
Lasīt visu...

21

Vitālijs Reinbahs Augstākajā tiesā atkārtoti uzvar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

Foto12. martā juridisko pierādījumu trūkuma dēļ ar Augstākās tiesas lēmumu tika izbeigta tiesvedība saistībā ar Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova lēmumu par Vitālija Reinbaha atlaišanu no Rīgas domes Satiksmes departamenta direktora amata. V. Reinbahs Rīgas domes priekšsēdētāju visās tiesu instancēs uzvar jau otro reizi. Tādējādi Rīgas domes priekšsēdētājam nav bijis un arī turpmāk nav juridiska pamatojuma maksāt atalgojumu Rīgas domes Satiksmes departamenta direktora pienākumu izpildītājam Emīlam Jakrinam.
Lasīt visu...

21

Zagļiem un teroristiem nav nacionalitātes

FotoKremlis reiz cerēja, ka ar Imantas betona bloku namu pagalmā uzaugušā naivā Nila palīdzību tam izdosies pārņemt varu un kontroli Rīgā un pēc tam visā Latvijā, a izrādījās, ka Nils nebija tik spējīgs kā, piemēram, Aigars Kalvītis, kurš Putina kliķei par pliku velti atdeva Abreni, kaut arī Latvijai tā nekad nav īsti piederējusi un bijusi vajadzīga, - varēja jau resnais tautpartejietis kaut ko no krieviem izspiest arī Latvijai, nevis tikai sev amatu „Latvijas Gāzē”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Kā tālāk?

Uzrakstīju jau maisu atvēršanas dienā, bet ilgi šaubījos, vai manam vārdam būs kāds svars. Nemetu akmeni pirmais. Vispār nemetu. Nezinu, cik pats būtu stiprs,...

Foto

Sācies skaistumkonkurss pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām

No 6.marta drīkst iesniegt partiju sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šķiet, ka šogad šīm vēlēšanām tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā agrāk....

Foto

Lai mazinātu ekonomiskos noziegumus un krāpšanas, jāizskauž bezskaidras naudas maksājumi

Saistībā ar politiķu un VID priekšlikumiem mazināt skaidras naudas apriti, kas it kā "mazināšot ekonomiskos noziegumus",...

Foto

Visu vāciešu sterilizācija. Kaufmana plāns

„Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds „vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds „vācietis” liek strādāt šautenes aptverei....

Foto

Vējonis uz atvadām vēlreiz mēģinās Latvijai uzdāvināt dzeguzes olu

Pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, vadot pēdējos mēnešus savā amatā, nolēmis vēlreiz mēģināt „izbīdīt” Saeimā savu ieceri...

Foto

Pagrimuma realitāte jeb morālā poliūrija

Atkal medicīnas termins! Jā, pareizi! “Poliūrija” ir medicīnas termins. Bez tā nevarēsim iztikt. Tagad sociālajā publicistikā ir stabila situācija un stabila...

Foto

Prokuroru apsūdzība tiks pilnībā “iznīcināta”, ja kāds to vēlēsies dzirdēt

Šodien, pildot Šveices blēža Rudolfa Meroni finansiāli koruptīvo pasūtījumu un tieslietu ministra Jāņa Bordāna politisko uzstādījumu,...

Foto

Dažas ātras piezīmes par Emanuela Makrona eseju “Eiropas atdzimšanai”

Francijas prezidents Emanuels Makrons nācis klajā ar spēcīgu un skaidru redzējumu par Eiropas Savienības nākotni. Manuprāt, sen...

Foto

Eiropas atdzimšanai

Eiropas pilsoņi, ļaujiet man vērsties pie jums ne tikai vēstures un to vērtību vārdā, kas mūs vieno. Pēc dažām nedēļām Eiropas vēlēšanas kļūs izšķirošas,...

Foto

Mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons

Tagad lieliski iederas birokrātijas smalkajās aprindās iemīļotie vārdi “izaicinājums” un “risks”. Tos godam pelnījusi latviešu jaunā paaudze – tautai...

Foto

Kā trockisti radīja Eiropas LGBT kustību (Francijas piemērs), un kādi ir tās patiesie mērķi

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija...

Foto

„Ellex Kļaviņš” atsakās no atzinuma sagatavošanas par OIK tiesiskuma izvērtējumu un iespējamo atcelšanu

Zvērinātu advokātu birojs (ZAB) Ellex Kļaviņš vienmēr ir ļoti atbildīgi izturējies pret interešu konflikta jautājumiem....

Foto

Mēs tiekam apšaudīti ar informācijas smagās artilērijas lādiņiem

Ņemot vērā dažādu apšaubāmas izcelsmes, anonīmu raksteļu parādīšanos interneta vidē un citur, gribētu ar jums par to mazliet...

Foto

Ārprātīgā eskalācija

2019.gada februāra beigās Latvijā organizētās noziedzības eskalācija (intensificēšanās) ir sasniegusi nacionāli ārprātīgu līmeni. Tas, kas notiek ar organizētās noziedzības nesodamību banku sfērā, Valsts bankas...

Foto

Viesstrādnieki kā politikas jaunais trends

Pēdējo dienu laikā vairākas partijas ir paziņojušas par saviem kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Nerunājot par šo cilvēku piemērotību darbam Eiropas...

Foto

Kādam jābūt manam prezidentam

Manam prezidentam jāpiemīt spējām sniegt runu ANO varas elitei, bet arī nebaidīties paņemt rokās lāpstu. Viņam jāspēj iedvesmot gan tepat Latvijā, gan...

Foto

Reorganizācija Jelgavas stilā: ja jau reiz ko likvidējam, tad sākam ar lielu un labu skolu

Vispārzināma ir mazo skolu problēma, kurās ir maz skolēnu, skolotāju slodzes...

Foto

Labais Rīgas cars Nils

Kaut arī jau ir daudz runāts par “Saskaņas” piketu Rīgas mēra Nila Ušakova atbalstam, kas tika rīkots š.g. 9.februārī, ir interesanti pavērot...

Foto

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

Morāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants...

Foto

Pieteikšanās par vainīgu

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo...

Foto

Vadoņa gaidīšanas svētki

Šovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras...

Foto

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

Šī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta...

Foto

Muļķim būt

Maz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo....

Foto

Rietumu civilizācijas krīze

Ievērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai...

Foto

Divi vienā

Lasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu...

Foto

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams...

Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man –...

Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...