Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Nekādas attiecības man nebija ar VDK,” – tā nu jau bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš apgalvoja Latvijas Televīzijā, kad viņš tika minēts kā Valsts prezidenta kandidāts. Tagad, kad no „čekas maisiem” ir „izbirusi” arī Auziņa „stukača” kartiņa, melīgais zinātnieks-ziņotājs apjomīgā rakstu darbā ar nosaukumu „Maniem draugiem un kolēģiem, kam ir tiesības zināt” nācis klajā ar izvērstu versiju par savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju, tagad jau apgalvojot nevis to, ka viņam ar VDK „nebija nekādas attiecības”, bet tikai to, ka nevienu līdzcilvēku nodevis neesot, - publicējam šo jauno stāstu pilnībā

Droši vien mums visiem - Latvijas sabiedrībai - vislabāk būtu, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē.

Bet palikuši viņu bērni, mazbērni, citi cilvēki, kuri viņus pazinuši. Viņiem ir tiesības zināt, kas patiešām ir un kas nav noticis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu rīcībā ir tikai Valsts drošības komitejas kartotēka, kas nejauj uzzināt neko vairāk kā vienīgi cilvēku vārdus. Tā nepasaka, kādos apstākļos un kāpēc cilvēki nonāca šajā kartotēkā un ko viņi tiešam ir un ko nav darījuši.

Taču, tā ka tas izdarīts netika un aicinājumiem maisus iznīcināt arī piekritēju nebija daudz, tad šis ir pats pēdējais brīdis to darīt. Kad maisos esošo vairs nebūs dzīvajos, būtu vēl daudz sliktāk, jo viņu bērniem un mazbērniem vairs nebūs, kam jautāt. Pašiem maisos atrodamajiem nebūs iespējams kaut ko vairāk teikt...

Arī mans vārds šajā kartotēka ir atrodams. Tādēļ, izmantojot sagadīšanos, ka es vēl varu izstāstīt, esmu nolēmis to darīt. Rakstu to galvenokārt savām meitām un arī saviem mazbērniem. Bet, ja arī kādam citam šis stāsts var noderēt, ja ne vairāk, tad kā vēsturiska liecība, man nebūs iebildumu, ja tas kļūs publisks. Maniem radiniekiem ir tiesības zināt patiesību. Tādēļ esmu nolēmis rakstīt visu, kā es to atceros. Neko nenogludinot. Protams, šie fakti visdrīzāk nebūs pārbaudāmi, un tādēļ tas paliks katra paša ziņā, vai ticēt.

Šī ir mana izšķiršanās un mans lēmums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri domās un teiks (ir jau teikuši) - kādēļ tev tas vajadzīgs. Tiem, kuri ir tavējie, šis stāsts nemaz nav vajadzīgs. Tie, kuri ir tavi nedraugi, tāpat neticēs, un tas būs pamats vēl vienam ķengu un žults aplim.

Droši vien viņiem ir taisnība. Tad teikšu tā. Šo stāstu izstāstīt varbūt vissvarīgāk ir man pašam. Tas ļauj noteiktā veidā sakārtot domas. Vēlreiz pārdomāt, kā un kas notika, un atbildēt sev uz jautājumu, kādas izvēles, kurā brīdī es esmu izdarījis. Ko ar šābrīža pieredzi es būtu darījis citādi, vai pieņemtu tos pašus lēmumus, ko pieņēmu jaunībā.

Tā nebūs taisnošanās. Arī ne grēksūdze. Savu izvēlu un rīcības vērtējumus es atstāju to cilvēku ziņā, kuriem būs interese un pacietība manu stāstu izlasīt līdz galam.

Droši vien ir vēl viens iemesls šos notikumus aprakstīt. Tā ir daļa no vēstures, un es ļoti ceru, ka kādreiz valsts drošības komitejas vēsturi Latvijā mēs tomēr mēģināsim nopietni izpētīt. Tad notikumu dalībnieku atmiņu stāsti var noderēt. Bet var būt vēl svarīgāk, šis ir stāsts arī to cilvēku vietā, kuri tajā laikā nonāca man līdzīgas situācijās, bet tagad to vairs izstāstīt nevar, vai arī to stāstīt viņiem ir cilvēcīgi pārāk grūti.

Un vēl viena piezīme. Man šķiet, ka mēs valsts drošības komitejas varenību, kāda tā bija divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šodien stipri pārspīlējam. Šajā laikā padomju valsts strauji tuvojās sabrukumam. Valsts institūcija funkcionēja slikti un bieži darbu tikai imitēja. Domāt, ka kopēja aina bija izņēmums - Valsts drošības komiteja, kas darbojas efektīvi un profesionāli, man šķiet, ir pārspīlējums. To vajadzētu paturēt prata.

Protams, visā pilnībā aprakstītos notikumus var saprast tikai tie, kuri paši ir dzīvojuši tajā laikā. Tādu paliek aizvien mazāk, un arī man nebūs iespējams pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus aprakstīt detaļās. Tā kā katram pašam nāksies tos, vai nu atcerēties, vai arī mēģināt iedomāties pēc citur - romānos vai vēsturiskos pētījumos - lasīta.

Sākšu ar to, ka manā studiju laikā Latvijas Universitātē, ko tolaik sauca Latvijas Valsts universitāte, un pēc studiju beigšanas strādājot turpat, bija sajuta, ka ziņotājiem mūsu vidū vajadzētu būt. Vienkārši būtu dīvaini, ja viņu nebūtu. Taču vismaz manā grupā un darbavietā starp studiju biedriem un kolēģiem tā īsti neviena nebija, par kuru mēs domātu, ka viņš varētu būt ziņotājs. Godīgi sakot, tas nešķita arī ļoti svarīgi. Bail no ziņotajiem nebija, un arī sajuta, ka kāda klātbūtnē būtu jāpaklusē, vai nu apspriežot politiku, vai arī anekdotes stāstot, nebija. Var jau būt, ka to var norakstīt uz jaunības bezrūpību, bet nebija arī gadījumu, vismaz tādu, par kuriem es zinātu, ka pēc izrunāšanās kādam no maniem kursabiedriem vai darba kolēģiem būtu sanākušas nepatikšanas ar attiecīgām iestādēm. Te jāsaka, ka runa ir par septiņdesmito gadu beigām un astoņdesmitajiem gadiem. Tie tālu vairs nebija Staļina laiki, par kuriem tālaika vecākajai paaudzei tiešām bija drūmas atmiņas un dramatiski stāsti.

Tai pašā laikā runu, kas drošības komitejai varētu nepatikt, manu kolēģu vidū bija daudz. Lai viss būtu zināmā kontekstā, izstāstīšu tikai vienu epizodi. Domāju, tas bija kaut kad astoņdesmito gadu pašā sākumā (Brežņevs vēl bija dzīvs). Divi mani kolēģi laboratorijā, kurā strādāju, slēdza derības uz kasti konjaka par to, cik ilgi noturēsies un kad sabruks Padomju Savienība. Tas bija laiks, kad vēl bija Brežņevs un par tuvojošos PSRS sabrukumu nekas neliecināja. Derības tika noslēgtas. Tagad precīzi neatceros, bet sabrukuma laiks, ko mans kolēģis pareģoja, bija, šķiet, divi gadi. Tie pagāja, sabrukums nepienāca, un konjaks kolektīvi tika dzerts, jo derības tika slēgtas, daudziem kolēģiem klātesot. Vai kāds par to ziņoja? Iespējams, jo diez vai varēja būt citādi. Taču mēs par to nedomājām. Vismaz par sevi varu teikt droši. Seku saistība ar drošības komiteju vai kādām citām organizācijām nebija. Tāpat tika lasīti caur daudziem koppapīriem pārdrukāti Solžeņicina romāni un citi teksti. Tā, ja drīkst tā teikt, bija samēra brīvdomīga fiziķu ikdiena.

Arī augstskolā bija Valsts drošības komitejas nodaļa. Droši vien tā to varētu klasificēt. Visi zināja, kur tā atrodas, un sauca to par pirmo daļu vai nodaļu (первый отдел). Reāla ikdienas saskarsme ar to bija, rakstot zinātniskus rakstus un iesniedzot tos redakcijā. Tam vajadzēja šīs pirmās daļas atļauju vai izziņu, ka materiāls nesatur valsts noslēpumu. Saņem to, cik atceros, nebija grūti. Kādam no maniem kolēģiem fiziķiem vajadzēja uzrakstīt apliecinājumu, ka nekā potenciāli slepena rakstā nav, un tad uz šā apliecinājuma pamata varēja iegūt pirmās daļas izdotu raksta publicēšanas atļauju. Parasti to sagādāt daudz laika neprasīja. Var izklausīties tā ļoti rotaļīgi, bet tā es to atceros. Esmu pārliecināts, ka pirmā daļa darīja arī citas lietas, bet ar tām man saskarsmes nebija.

Pirmā reize, kad ar pirmo daļu saskāros tiešāk, bija 198? gadā. Viļņā bija starptautiska konference fizikā. Mani skolotāji bija izlēmuši, ka man kā “jaunam un daudzsološam” uz šo konferenci vajadzētu braukt. Kad viss jau bija nokārtots un biļetes nopirktas, es laboratorijā saņēmu zvanu no pirmās daļas. Tiku ielūgts tūlīt pat pie viņiem ieiet aprunāties. Atceros, ka tas mani iztrūcināja ne pa jokam un biju nobijies.

Ienākot attiecīgajā telpā, mani sagaidīja jauns puisis, pirmās daļas darbinieks, kuru biju iepriekš redzējis, prasot atļaujas rakstu publicēšanai. Saruna nebija gara. Tagad tās saturs izklausās smieklīgs, bet toreiz man smiekli nenāca nemaz. Man tika teikts apmēram tā: "Tu jau saproti, ka tai konferencē būs visādi cilvēki. Arī mūsu valsts - PSRS - ienaidnieki. Nav izslēgts, ka kāds no viņiem mēģinās tevi savervēt, lai tu spiegotu ASV labā. Tad nu tu neatsakies, piekrīti. Bet, kad atgriezīsies no komandējuma, uzreiz nāc pie mums. Tad mēs tev izstāstīsim, ko darīt tālāk.” Tā arī bija visa saruna. Šajā reizē no manis nekas vairāk kā mutiska piekrišana to darīt prasīts netika.

Protams, es varēju reaģēt dažādi. Taču tas, ko es atbildēju, bija - ja mani vervēs, tad noteikti jums pateikšu. Man tas jau toreiz likās tāds absurda teātris. Pavisam godīgi, varbūtība, ka kāds amerikānis varētu mani vervēt, man likās labs spiegu romāna sižets, bet ne iespējama realitāte.

Droši vien būs lieki teikt, ka neviens rietumnieks mani ne tajā, ne arī kādā citā konferencē vervējis netika un līdz ar to iet uz pirmo daļu pēc konferences man nebija nepieciešamības. Saukts arī netiku.

Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1986. gada man pavērās iespēja pieteikties uz stažēšanos ārzemēs. Mūsdienas to sauc par postdoktora studijām, un parasti tās notiek, vienojoties starp jauno doktoru un kādu pieredzējušu profesoru, kurš jauno šajā postdoktora pozīcijā būtu gatavs pie sevis uzņemt. Padomju laikā tā bija ministrijas izvēle, kuram stažēšanos atļaut un kuram ne. Arī valstis, uz kuram bija iespējams braukt, izvēlējas ministrijas ārzemju daļa. Bija tāda institūcija.

Un tā nu es 1987. gada uzzināju, ka ir iespējams pieteikties, lai stažētos Ķīnas Tautas Republikā. Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojas ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai.

Tas nonāca izskatīšanā ministrija. Tad arī viss pa īstam sākās. Pie manis universitātē kādu dienu ienāca jauns cilvēks. Tajā laikā man jau bija atsevišķs kabinets. Viņš tajā ienāca un, kā atceros, ar zināmu pārākuma un varas apziņu sejā parādīja man savu drošības komitejas darbinieka apliecību.

Cik atceros, tad nekāda garāka saruna tajā brīdī nenotika. Es tiku aicināts satikties vēlāk. Interesanti, ka mūsu sarunas tālāk nekad nenotika universitātē vai drošības komitejas telpās. Tās bija kafejnīcā vai parkā.

Nākamajā tikšanas reizē man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komiteju. Lai arī ŠĪ saruna notika pirms trīsdesmit gadiem, to atceros skaidri. Laikam jau tādēļ, ka tā bija izšķiršanās. Un tā nebija vienkārša. Man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komitejas ārējas izlūkošanas daļu. Tas bija skaidri izteikts priekšnoteikums, ļai mana stažēšanās tiktu apstiprināta. Kā man jau mūsdienās teica Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, reģistrācijas kartītē noradītais daļas numurs ļauj atšifrēt, kura daļa bija vervētāja. Kā tagad atceros, vervētājs man teica - mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничать). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Kā atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Tas arī ir Valsts drošības komitejas arhīvā atrodamās manas kartītes aizpildīšanas laiks - 1987. gada vasara. Šī saruna, kā man šķiet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšķiršanās pieņemt šo lēmumu un piekrist piedāvājumam, bet arī mans vervētājs saprata šo situāciju un mēģināja mana lēmuma parakstīt dokumentu cilvēcisko smagumu mīkstināt, izvēloties vārdus ar zināmām nozīmes niansēm.

Tūlīt pēc šīs sarunas ministrijā tika pieņemts pozitīvs lēmums par manu stažēšanos Pekinas Universitātē, Ķīnā. Pēc paris mēnešiem es jau biju Pekinā.

Cik zinu no sarunām ar ekspertiem par šo laiku, šāda notikumu secība un šāda procedūra bija standarts, lai ko arī teiktu tie, kuri apgalvo, ka kartotēkā nonākuši, paši to nezinot. Protams, apgalvot, ka nav bijušas nestandarta situācijas, nevar neviens, bet pamata drošības komiteja instrukcijas ievēroja. Cita lieta, ka informācijas Latvija ir ļoti maz un nekā daudz vairāk par kartotēku nav. Līdz ar to salīdzinoši daudzie tiesu procesi, kuros kartīšu īpašnieki ir lūguši tiesu pārbaudīt sadarbības fakta pierādāmību, ir beigušies ar spriedumu - fakts nav pierādāms. Pretēji spriedumi ir tikai tad, ja vervētājs ir dzīvs, dzīvo Latvijā un tiesā apliecina, ka viņš ir attiecīgo personu vervējis. Vervētāji parasti neliecina...

Katrs izvēlas savu ceļu. Noliegt caur tiesu kaut vai karjeras un amatu dēļ. Lai met akmeni pirmais tas, kurš bez grēka. Tomēr man šķiet svarīgi, lai mani bērni un kādreiz, kad pieaugs, arī mazbērni varētu uzzināt patiesību, ja viņiem tas šķitīs svarīgi.

Bet atgriežoties pie tā laika. Kas no manis tika prasīts? Kā man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā. Esot Ķīnā un ejot uz PSRS vēstniecību Pekinā pēc vēstulēm no mājām, man pa reizei bija saruna ar cilvēku vēstniecībā, kurš, kā saprotu, bija drošības komitejas pārstāvis vēstniecībā. Arī viņš neko speciālu neprasīja. Atceros divas lietas. Pirmā bija konferences referātu tēžu krājums. Mans ķīniešu kolēģis bija zinātniskā fizikas konferencē, šķiet, Irānā. Arī tad tāpat kā tagad šādās konferencēs pirms to sākuma tiek publicēts īss referātu tēžu krājums. Konference bija atklāta visiem, bet, protams, dažādu saprotamu iemeslu dēļ no PSRS tur neviena nebija. Tēžu krājums Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā strādāju, bija brīvi visiem pieejams. Tad nu tas vēstniecības cilvēks lūdza, vai es nevaru to viņam nokopēt. To arī izdarīju. Man nešķita, ka daru kaut ko ļoti sliktu. Arī tagad nešķiet.

Otrs uzdevums man bija gadījumā, ja Pekinas Universitātes laboratorija, kurā es strādāju un kura bija loti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatūru, paradītos kāds no šīs aparatūras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzētu uzsākt sarunu par iespēju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei Rīga. Taja laikā noteiktas aparatūras pārdošanai uz PSRS bija embargo un kungam no vēstniecības bija doma, ka varbūt šo embargo ir iespējams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu es neizpildīju to vienkāršo iemeslu dēļ, ka neviens firmas pārstāvis Pekinas Universitātē manas stažēšanās laikā neparādījās. Lieki teikt, ja šīs iekārtas nopirktu, tas nebūtu domātas manai laboratorijai Rīgā.

Starp citu, tieši Ķīnā, iespējams, situācija nonāca vistuvāk tai, kas varētu atbilst manas pirmās sarunas saturam Latvijas Universitātes pirmajā daļā. Esot Pekinas Universitātē, profesors, ar kuru kopa strādāju, iepazīstināja mani ar jaunu doktorantu, kura uzdevums bija palīdzēt man risināt sadzīves jautājumus. Piemēram, kur vislabāk pirkt pārtiku, kur universitātē atrodas bibliotēka un tamlīdzīgas lietas, ar ko sastopas Ķīnā ārzemnieks, kurš nerunā ķīniski.

Un tad kādu dienu šis jaunais puisis nejauši iepazīstināja mani ar savu paziņu, jaunu un skaistu ķīniešu meiteni. Iepazīstoties man, starp citu, tika teikts, ka meitene strādā Ķīnas kodolpētniecības laboratorijā. Varbūt tā arī bija, bet gan mans fiziķa prāts, gan intuīcija teica, ka varbūt šis nav tas gadījums, kad pazīšanās būtu jāturpina. It īpaši vēl uz dažu citu epizožu fona, kas Ķīnā liecināja par noteiktu uzmanību, kas pievērsta manai personai...

Arī šis stāsts par laiku astoņdesmito gadu Ķīnā, Pekinas Universitātē, ar to kolorītu, kas Ķīnā valdīja laikā, tikai desmit gadus pēc kultūras revolūcijas beigām, būtu uzrakstīšanas vērts. Bet ne tagad.

Vai man tika prasīts ziņot par kolēģiem? Netika. Izņemot vienu sarunu jau Rīgā pēc atgriešanas no Pekinas. Mans Rīgas pārraugs jautāja par vienu manu kolēģi, kurš bija pieteicies ārzemju komandējumam. Arī šo sarunu atceros ļoti skaidri. Es biju satrūcies par šo jautājumu, bet tomēr teicu, ka mums taču bija noruna, ka man nebūs jāziņo par kolēģiem. Man par pārsteigumu, šī mana pozīcija tika pieņemta. Vēl vairāk, mans pārraugs teica kaut ko apmēram šādu: Nu jā, mēs jau līdz šādām lietām nenolaižamies." Vārdi, iespējams, nav īsti precīzi, bet jēgu un šo, ja gribat, “elitārisma” uzsvaru atceros skaidri. Valsts drošības komitejas pirmā nodaļa - ārējā izlūkošana -, no kuras nāca mans pārraugs, un piederība kurai tika atzīmēta manā uzskaites kartītē, ka saprotu, sevi uzskatīja par augstāku drošības komitejas hierarhijā. Jā, paskatījos arī, ko nozīmē mana kartītē atrodama atzīme par trešo apakšnodaļu (отделение). Tās atšifrējums - zinātniski tehniska izlūkošana. Tas tad droši vien mani paglāba no iespējami sliktākiem notikumu scenārijiem.

Padomju laikā man bija vēl otrs komandējums uz ārzemēm, uz Kanādu - Rietumontario Universitāti Kanādas pilsētā Londona. Taču šis komandējums beidzās, īsti neiesācies. Pēkšņi Rīgā nomira mana māte, un es atgriezos Latvijā. Tādēļ šā komandējuma laikā nekādi notikumi, kas atbilstu stāsta tēmai, nepaspēja notikt.

Lai cik tas arī būtu maz, bet pamatā tas ir viss. Ar dažu gadu nobīdi laikā, bet piepildījās arī mana kolēģa pareģojums, slēdzot derības par PSRS sabrukšanu.

Kā jau teicu, katrs var pats izvēlēties, vai ticēt manam stāstam. Pieradīt es to nevaru. Un maz ticams, ka pilns drošības komitejas arhīvs, kas tika aizvests uz Maskavu, tuvākajā laikā būs pieejams Latvijā. Visdrīzāk, manas dzīves laikā nebūs. Tomēr ticu, ka kādreiz tāda iespēja radīsies. Varbūt mani bērni, bet varbūt mazbērni, varēs pārliecināties par mana stāsta detaļām.

Savu uzdevumu es redzu patiesumā. Katrs var veidot savu viedokli, vai kompromisu ar sevi un manas izvēles bija pieļaujamas.

Droši vien varu būt pateicīgs liktenim par to, ka man nebija jāizdara vēl nopietnākas izvēles. Ja būtu bijis - kas zina, ka viss pavērstos.

Ieguvumi no iespējas strādāt ārzemēs bija lieli gan man personīgi, gan pētniecībai Latvijā, izmantojot iegūtos zinātniskos kontaktus, tos attīstot pēc PSRS sabrukuma, gan arī maniem studentiem. Bet tā jau atkal ir cita tēma. Citam stāstam.

Novērtē šo rakstu:

50
53

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ir puslīdz skaidrs, kurp dodas NEPLP un LTV. Bet... kur tad tas ir?

FotoAtbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis raksts izrādījies tik pilns ar visādām nejēdzībām, ka prasa atbildi, lai tauta netiktu dezinformēta.
Lasīt visu...

21

Brīva vieta Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma interpretācijai

FotoŠī gada 13. maijā atbilstoši Valsts prezidenta ievēlēšanas likumam iesniedzu pieteikumu ar prezidenta amata kandidatūru prezidenta vēlēšanām Saeimas Prezidijam, taču manis pieteikto kandidātu nākamajā dienā starp izvirzītajiem kandidātiem neatradu. Diemžēl atbildi uz jautājumu, kādēļ Saeimas Preses dienests publisko nepilnīgu informāciju, Saeimas Prezidija birojs man nav sniedzis. Savukārt Saeimas Juridiskais birojs nespēj sniegt pamatotu atbildi, kāpēc es kā pašvaldības deputāts nedrīkstu oficiāli virzīt savu prezidenta amata kandidātu.
Lasīt visu...

6

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

Foto2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi kritizējusi vairākus runātājus ikgadējā Indijas Zinātnes kongresā par neracionālu, galvenokārt reliģijā balstītu pieņēmumu izteikšanu”. Sašutumu izraisīja, piemēra, Āndhra Pradēšas centrālās universitātes vicekanclera Nagešvara Rao apgalvojums, ka “dēmonu dievam Rāvanam savulaik bijuši lidlauki mūsdienu Šrilankas teritorijā un 24 veidu lidmašīnas,” (“Vadošā Indijas zinātnieku konferencē vadību pārņem reliģisku teoriju sludinātāji”, Delfi, 2019, 7. janvāris).
Lasīt visu...

21

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

FotoPietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas gaitu[2][3][4]. 
Lasīt visu...

21

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

FotoVai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs cittautietis? Vai latviešiem patiks, ka Valsts prezidents ir ļoti nekaunīgs un aprobežots ebrejs, no kura jau sen ir novērsusies ebreju tauta un kurš tagad, lai tiktu ievēlēts, demonstrē šausmīgu sava etnosa necieņu? Latvijā vēl nav bijis tik nekaunīgs un nelietīgs Valsts prezidenta kandidāts. Vai latvieši protestēs?
Lasīt visu...

21

Latvija gaida nākamo vadoni

FotoEsošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu, jo ir skaidrs, ka Saeimā trūkst balsu viņa ievēlēšanai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Koncertzāle uz AB dambja: kārtējais "otkats" vai spļāviens sejā Rīgas "plebejiem"?

Rīgas akustiskās koncertzāles priekšvēsture ir pietiekami sena - pirmo reizi ideja par  jaunu republikas līmeņa...

Foto

Nacionālā ideja un identitāte

Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai...

Foto

Londonas tiesa: "Latvijas dzelzceļa" šefs Bērziņš iepriekšējā darbavietā izkrāpis 5 miljonus

Edvīns Bērziņš caur “Latvijas kuģniecību” ir izkrāpis piecus miljonus dolāru no uzņēmuma “Latmar”. Šāds Londonas...

Foto

Kas nogāja greizi Tālim Linkaitam

Gan citi JKP politiķi, gan pats Tālis Linkaits valdības veidošanas procesā ne tikai neslēpa, ka viņu galvenais uzdevums ir apturēt dzelzceļa...

Foto

Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa un „Uzvaras” svinības

Kā jau bija gaidāms, Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa kļūst arvien redzamāka, ko nosaka arī partiju aģitēšanas laiku izmantošana televīzijā...

Foto

Mēs ļoti labprāt šautu arī migrējošās zosis pavasarī, ja vien mums to atļautu

1. Juridiskais pamatojums. Gan Medību likums, kurā ir pilnībā pārņemtas direktīvas prasības par...

Foto

Virknē Ventspils ostas kompāniju šobrīd ir ļoti vājš menedžments, ko vada starptautiskais blēdis Ostaps Benders jeb Rūdolfs Meroni...

Ventspils brīvostas mājas lapā publicēta vērā ņemama intervija...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 2. Jocīgā laime

2019.gada 1.aprīlī Latvijā izveidojās it kā jocīga situācija. Turklāt situācijas jocīgums netika apzināti izraisīts atbilstoši pirmā aprīļa, Lielās Joku dienas,...

Foto

Aptiekas nav bodītes ar farmaceitu kā kasieri pie lodziņa

Aptieku, kas ir iedzīvotājiem tuvākā un sasniedzamākā veselības aprūpes iestāde, pakalpojumu klāsts būtu jāplašina, neaprobežojoties tikai ar...

Foto

Par paranormālās dzīvesziņas pārņemto pasaules daļu

Kad Saeima pārtikas iepakojumā aizliegs izmantot plastmasu ar bisfenolu A, vienīgais arguments skolas bērnu apgādāšanai tieši ar "Memory Water" ūdeni,...

Foto

Latvijas dzelzceļa sistēma pārmaiņu priekšvakarā

Dzelzceļš – tā nav tikai infrastruktūra, vagoni un kravas. Lai dzelzceļš veiksmīgi darbotos, ir jābūt cilvēkam; ir jābūt interesei, enerģijai un...

Foto

Tik labi kā vēl nekad

Valsts prezidenta kampaņas iesākumā tika paziņots, ka "Latvijas iedzīvotāji pašreiz dzīvo tik labi kā vēl nekad". Kad varas aprindas pauž kārtējo...

Foto

Būs atkal draudzenes, klasesbiedri, mīļākās vai vēl nezin kas attiecīgajos amatos

Vienotības valdība ir ķērusies pie finanšu sektora kapitālā remonta. Un loģiski rodas jautājums – kāpēc ir...

Foto

Lai valsts piedzīvotu uzplaukumu, nepieciešama sadarbība ar Dievišķo

Ļoti cienījamās un godājamās valsts amatpersonas, valdības pārstāvji, ministri, dievkalpojuma dalībnieki, visi tie, kas tajā piedalās ar televīzijas...

Foto

Novērtēsim, ka varam tagad svinēt mūsu valsts brīvību pie baltiem galdautiem

Šogad atzīmējam simtgadi mūsu armijai, kas dzima kaujās par Latvijas brīvību laikā, kas bija izšķirošs...

Foto

Patofobijas vietējais dizains

Fobiju sarakstu nepieciešams papildināt. To ir pelnījusi latviešu varas inteliģence. Tās darbībā ir uzkrītoši konstatējama etniski specifiska fobija – īpaša tipa paniskas bailes,...

Foto

Mediji savās rīcības iespējās kļūst arvien brīvāki

Nedēļas sākumā jaunās valdības apstiprināšanā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida (Kersti Kaljulaid) iestājās pret mediju darba nopēlumu, uzvelkot džemperi ar...

Foto

Pirmās 100 dienas

Pirmajās 100 dienās paveiktais Satiksmes ministrijā: sabiedriskā transporta maršrutu tīkla konkursa sagatavošanā esam tikuši līdz koncepcijas prezentācijai Sabiedriskā transporta padomē, ar mērķi maijā...

Foto

Mana tauta, visa pasaule tevi muļķo, uzticies man un dzer superūdeni par uzskrūvētu cenu

“Memory water” dibinātājam Jānim Pļaviņam nepietiek, ka cilvēki maksā eiro par litru...

Foto

Es esmu drošs, ka tauta nostāsies manā pusē un šis process tikai pieņemas spēkā, un tautas spēks ir neapturams

Vēlos detalizēti informēt par Satversmes aizsardzības biroja...

Foto

Satiksmes ministram riebjas popularitāte?

Interesanti, ar ko dižu un svarīgu sevi ikdienā nodarbina Tālis Linkaits? Ar kādu veikumu viņš varētu mums atskaitīties par savām pirmajām 100...

Foto

Ikšķiles novada pašvaldība aptauju organizē likumu ietvaros un to arī sarīkos

Ikšķiles novada pašvaldības domes lēmums organizēt Ikšķiles novada pašvaldības (Pašvaldība) administratīvās teritorijas iedzīvotāju aptauju ar...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 1. Pamatbūtība

Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”. Tautas garīgā bojāeja notiek precīzi saskaņā ar zinātniskajā literatūrā apkopoto cilvēces vēsturisko pieredzi . Pagātnē garīgi...

Foto

Puņķu valdība

Mēs varam sajūsmā spiegt par premjerministra angļu valodas zināšanām, kas tiešām ir lieliskas, taču mums jābūt godīgiem: valdība Latvijā šobrīd ir sastiķēta ar puņķiem....

Foto

Zāļu valsts aģentūrai nebija likumīgu šķēršļu zāles „Rigvir” nepārreģistrēt

Zāļu valsts aģentūra (turpmāk – Aģentūra) sniedz informāciju par Aģentūras un tās Zāļu reģistrācijas komisijas veikto darbu...

Foto

Smiekli nevietā

Pirms nedēļas Pietiek iepazīstināja ar manu piedāvājumu Valsts prezidenta amatam, kurš bija publicēts rubrikā "Pietiek nopietnības". Komentāros izraisījās diskusija, kurā jautrības bija maz. Izvirzījās nopietni, Latvijai...

Foto

Dzirkstele

Maz ir to, kuri patiesi spēj novērtēt, kas tikko ir noticis. Jaunievēlētais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis, uzzinot, ka ir ievēlēts par prezidentu, vēršoties pie žurnālistiem,...

Foto

Vēstījums 2019. gada Lieldienās

Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas! Jau divtūkstoš gadus mēs cits citu šādi sveicam. Kad kaut ko dara tik ilgi, var iezagties pierastība,...

Foto

Latvijā valsts apmaksā par trešdaļu mazāk inovatīvo medikamentu nekā Lietuvā un Igaunijā

Latvijā pacientu nodrošinājums ar valsts kompensētajiem jaunākās paaudzes medikamentiem būtiski atpaliek no pārējām Baltijas...

Foto

Nacionālais suicīds

2019.gada 15.aprīlī viena latviešu tautas daļa tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Koalīcijas partijas sadarbības sanāksmē vienojušās par kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam...

Foto

Par mūslaiku šucmanietēm un par Rimšēviču

Šucmaņi – oficiāli sardzes dienests – Otrā pasaules kara laikā bija tāda pretīga kolaboracionistu pasuga, kuras pārstāvjus vācieši sūtīja uz...

Foto

Kad Bordāns vēl uztraucās nevis par bezkompromisa tiesiskumu, bet par to, kurš viņu paņems uz vēlēšanām...

Klausoties, kā tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns vietā un nevietā...

Foto

Palīdzība...

2009. gada marta nogalē ASV ekonomisko palīdzību Centrālamerikas valstīm – Salvadoras Republikai (República de El Salvador), Gvatemalas Republikai (República de Guatemala) un Hondurasai (Honduras). Kāpēc?...

Foto

Piedāvājums Latvijas prezidenta amatam

Esmu piedāvājis savu kandidatūru Latvijas Valsts prezidenta amatam. Par šo faktu esmu saņēmis apstiprinājumu no Saeimas Pieprasījumu komisijas 2019.gada 11.aprīlī. Savu programmu http://www.societyandnature.org/lpp.pdf esmu...

Foto

Ansis Pūpols: Meroni atzīstams par oligarhu

Beidzot kāds to pateicis skaļi — Ventspils kriminālprocesu «arestētās mantas glabātājs» Rūdolfs Meroni atbilst visām trim klasiskajām oligarhijas pazīmēm: ietekme...

Foto

Jūrmalas opozīcijas deputāts Grūba izmanto skolēnu vecāku sapulci savās politiskajās interesēs

Otrdien, 9. aprīlī, Jūrmalas Valsts ģimnāzijā notika informatīva vecāku sapulce, kurā kā vecāks piedalījās arī...

Foto

Alvis, Žeņa un Vova. Tiem, kas man Pārdaugavā sārtu krāva

Tas nebūs gari. Bet sākumā daži skaidrojumi par manis pieminētajiem tēliem virsrakstā....

Foto

Teikumi aplaužas

Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzēm tikt ievēlētam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbēgami aplaužas ar loģiski izrietošiem “bet”....

Foto

Televīzija ir mehānisms, kura darbība atšķiras no pilnīgi visiem citiem uzņēmumiem un to vadīšanas

Ja kādu interesē, man arī ir, ko teikt LTV un NEPLP sakarā....