Mentu zaņķis un tiesu ķēķis: invalīdam izkrāpj būvmateriālus un nesamaksā par darbu. bet tiesas lemj - par to jāsēž cietumā nevis blēdim, bet invalīdam!
N. Andersons05.12.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Augstākā tiesa izskatījusi krimināllietas kasāciju, izvērtējusi zemāku tiesu argumentus lietā, kur apsūdzēts un notiesāts invalīds par to, ka viņam izkrāpti materiāli un nav samaksāts par darbu šķūņa celtniecībā.
Kāds vīrs ar invaliditāti, nevēloties sēdēt citiem uz kakla, meklējis iespējas piestrādāt un vienā gadījumā salīdzis ar citu personu, ka uzcels šai personai šķūni uz attiecīga zemes gabala, bet invalīds izmantos sev piederošus materiālus, par ko saņems atbilstošu samaksu.
Kad šķūnis bijis gatavs, tā jaunais īpašnieks atteicies maksāt kā par darbu, tā par materiāliem. Pēc būtības – apkrāpis invalīdu, izblēdot no tā gan būvmateriālus, gan darbu.
Apblēdītais invalīds arvien uzstājīgāk pieprasījis samaksu, jo viņš to gluži vienkārši nav varējis atļauties zaudēt. Kad blēdis turpinājis nemaksāt, invalīds paņēmis atpakaļ savus kokmateriālus – noņēmis daļu no gandrīz pabeigtā šķūņa apdares dēļiem, kā arī sazāģējis brusas un uzpūtis uzrakstu “ATDOD PARĀDU!”.
Kad situācija nonāca policijas redzeslokā, policisti visu ātri saprata un aizliedza blēdim izmantot šķūni, ieskaitot tajā izmantotos kokmateriālus, līdz brīdim, kamēr visas civiltiesiskās attiecības būs nokārtotas un jautājums būs atrisināts.
Situācija mainījās, kad tika uzsākts kriminālprocess. Par invalīda apkrāpšanu, būvmateriālu piesavināšanos un nemaksāšanu vainojamais blēdis tika atzīts par “cietušo”, bet apkrāptais invalīds kļuva par tiesājamo.
Pirmās instances tiesa atzina invalīdu, kurš bija nomontējis un sazāģējis pats sev piederošus kokmateriālus, par vainīgu “svešas mantas tīšā bojāšanā” un gribēja sodīt ar piespiedu darbu simtiem stundu apmērā, kā arī naudassodu. Tomēr, iedziļinoties apstākļos, tiesa nolēma, ka invalīds jāsoda ar brīvības atņemšanu, jo viņa “ienākumu neesamība liedz piemērot naudas sodu, bet invaliditāte – sabiedrisko darbu”.
Līdz ar to pirmās instances tiesa invalīdu, kurš nebija saņēmis naudu par savu darbu un personīgajiem materiāliem, notiesāja ar cietumsodu, turklāt uzlika smagāku sodu tieši tāpēc, ka invalīds palicis bez naudas un ir ar sliktu veselību.
Kurzemes apgabaltiesa negrozīja pirmās instances spriedumu, ar kuru invalīdam vismaz bija noteikts nosacītais sods ar pārbaudes laiku uz pusgadu. Ja ne, tad būtu jādodas uz cietumu.
Kasācijas instancē Senāts spriedumu atcēlis pilnībā un nosūtījis atpakaļ otrreizējai izskatīšanai, taču nevis ar mērķi sodīt blēdi un sagādāt invalīdam taisnīgumu, bet gan pareizāk pamatot invalīda notiesāšanu. Lai to izdarītu, Senāts pārkāpa jau pašu pirmo Krimināllikuma pantu (cita starpā tas nosaka aizliegumu spriest tiesu pēc analoģijas), piemērojot pēc analoģijas civiltiesības: “Tādēļ lietā ir piemērojamas civiltiesību normas, saskaņā ar kurām uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu, bet iebūvējot materiālus ēkā, kas atrodas uz svešas zemes, par to īpašnieku kļūst zemes īpašnieks,” rakstīts AT publiskajā paziņojumā pēc kasācijas izskatīšanas.
Lai pārkāptu invalīda tiesības un atbalstītu nemaksātāja intereses, Senāts nav varējis atrast argumentus, kas balstītos mūsdienās spēkā esošās tiesību normās. Tāpēc AT ķērusies pie gandrīz simtgadīgiem spriedumiem, kuros atrast attaisnojumu krāpnieka interešu aizsardzībai un invalīda notiesāšanai: “Senāts konstatēja, ka nosakot, vai manta no tās bojātāja viedokļa ir uzskatāma par svešu, ir jāizmanto jau starpkaru periodā iedibinātā judikatūra, kurā ticis atzīts, ka izšķirīga nozīme ir apstākļu civiltiesiskajam vērtējumam.”
Pat neņemot vērā faktu, ka kriminālprocesā nedrīkst piemērot civiltiesību normas, lai uz to “pamata” lemtu par vainu vai soda apmēru, ir acīmredzams, ka pašreizējais Krimināllikums stājās spēkā 2005. gadā, bet (neņemot vērā padomju okupācijas laiku) no 1933. gada bija spēkā Sodu likums, savukārt pašreizējo Civillikumu pieņēma tikai 1937. gadā. Tātad, atsaucoties uz “starpkaru perioda civiltiesību normām”, AT atsaucas uz juridisko literatūru, kurā apspriesti likumi, kas vai nu tagad nav spēkā, vai sarakstīšanas brīdī vēl nebija spēkā. Un tas viss – lai sodītu apkrāptu invalīdu.
Pats par sevi saprotams, ka nemaksātāja interešu aizstāvībai patvaļīgi izvēlētas tieši tās civiltiesību normas, kas nāk par labu krāpniekam, taču ignorētas visas, no kurām izriet – invalīdam bija tiesības atprasīt neapmaksātos būvmateriālus. Spēkā esošais Civillikuma 2384. pants nosaka: ja viena persona kaut ko devusi citai (šinī gadījumā – materiālus), bet nav iestājušies tālāk paredzētie apstākļi (šeit – saņemta maksa par tiem), tad devējs var mantu atprasīt: “Ir vienalga, vai paredzētais notikums neiestājas nemaz, jeb vai tas iestājas citādi nekā bijis paredzēts, kā arī vai paredzētais mērķis paliek pavisam nesasniegts, vai arī nav sasniegts pienācīgā kārtā.”
Tālāk 2389. pants nosaka: “Ja kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa atprasīt. Attiecībā uz šādu atprasījumu nav nekādas nozīmes, vai tāda priekšmeta iegūšanai nav bijis pamata no paša sākuma, jeb vai pamats, kas agrāk ir bijis, vēlāk atkritis.” Visbeidzot, 2391. pants: “Nevienam nav tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķinu. Kas no tam cietis zaudējumu, tas var prasīt, lai atdod viņam to, ar ko un par cik otrs iedzīvojies.” Protams, visu tiesas instanču vērtējumā šie panti, no kuriem izriet – invalīds pareizi darījis, ja ņēmis savus materiālus atpakaļ, neesot spēkā un neattiecoties uz viņu, toties tiesām ir jāveic Krimināllikumā aizliegtas darbības, lai “pamatotu” invalīda apkrāpšanu.
VienlaikusSenāts ignorējis tās tiesību normas, kas nosaka vispārzināmo – ka par darbu pienākas samaksa, par izmantotajiem materiāliem sastādāms kāds nebūt pieņemšanas akts, bet būve pēc pabeigšanas nododama ekspluatācijā, veicot apsekošanu, un līdz tam neskaitās pabeigta.
Atceļot spriedumu un nosūtot otrreizējai izskatīšanai, AT nav to darījusi, lai uzlabotu apkrāptā invalīda situāciju. Mērķis ir pareizāk pamatot viņa notiesāšanu: “Tiesa nav izvērtējusi, kāda nozīme [..] bijusi apstāklim, ka apsūdzētais bijis subjektīvi pārliecināts par savām tiesībām uz bojāto mantu un minējis iemeslus šādai pārliecībai. Iztiesāšanas laikā apsūdzētais ir norādījis, ka savu tiesību aizsardzības nolūkā jau iepriekš demontējis materiālus, par kuriem nav norēķinājies [zemes īpašnieks]. Senāts norāda, ka šādās situācijās, kad mantas bojātājs kļūdaini varētu būt uzskatījis, ka manta patiesībā varētu piederēt viņam, nav piemērojams arī princips “likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”, jo ir nepieciešams konstatēt, ka ar nodomu tikusi bojāta manta, par kuru bojātājs apzinājies, ka tā ir sveša – proti, ka tā viņam nepieder un nav arī bezīpašnieka manta.”
Tātad atcelts otrās instances spriedums, bet ne sākotnējais notiesājošais pirmās instances spriedums, ar kuru noteikts – apkrāptais invalīds atzīstams par noziedznieku, bet viņa apblēdītājs – par cietušo.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
