Meroni grupējums cieš sakāvi Satversmes tiesā – visticamākais, savas juridiskās nekompetences dēļ
Imants Liepiņš09.10.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc Rūdolfa Meroni kontrolē esošās AS Ventbunkers pieteikuma ierosinātā lieta Satversmes tiesā, kurā uzņēmums cīnījās pret pienākumu savākt mazuta tvaikus un citu veselībai un videi kaitīgu smirdoņu, ir izbeigta sakarā ar paša Ventbunkeravienlaicīgu vēršanos Administratīvajā tiesā - juristu rīkošanās pēc principa “dubults neplīst” veiksmes vietā ir atnesusi tūlītēju zaudējumu.
Šonedēļ Satversmes tiesa izplatīja paziņojumu saistībā ar Ventspils brīvostas saistošo noteikumu 100. punktu, kas nosaka: “Iekraujot kuģī naftas produktus vai ķīmiskās vielas, kuru tvaika spiediens (mērot pēc Reida metodes) ir 27,6 kilopaskāli (pie
Ostas uzraugs izvērtē no emisiju un smaku monitoringa sistēmas saņemtos datus, un, ja pārsniegts limits vai smaku koncentrācija uz termināļa teritorijas robežas, pieprasa termināļa operatoram veikt nepieciešamos pasākumus, tai skaitā samazināt kraušanas intensitāti. Operatoram, kas veic mazuta noliešanu no vagoncisternām uz dzelzceļa estakādēm, jānodrošina, lai darbības radītā smaka nepārsniegtu smaku koncentrāciju.” (Noteikumos tālāk minēti arī konkrēti piesārņojuma raksturlielumi.)
Satversmes tiesā lieta tika ierosināta pēc AS Ventbunkers pieteikuma. “Prasību izpildei jāizlieto ievērojami finanšu līdzekļi. Tādējādi tiekot apdraudēta Ventbunkera turpmākā pastāvēšana. Tāpat ostas kapteinis varot pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzēja samazina kraušanas intensitāti, bet šāda samazināšana ikreiz tai varot radīt finansiālus zaudējumus,” pieteikuma būtību atreferē Satversmes tiesa. Jāpiezīmē, ka tie Ventspils ķīmisko un lejamkravu uzņēmumi, kas nav R. Meroni kontrolē (te var minēt SIA Ventspils Naftas Termināls, SIA Ventall Termināls un citus) ierīkojuši smirdoņas savākšanas iekārtas jau pirms padsmit gadiem, bet AS Ventamonjaks — pat pirms 40 gadiem, un neviens cits bez Ventbunkera nav mēģinājis stāstīt, ka šo darbu veikšana apdraudot attiecīgo uzņēmumu pastāvēšanu.
Taču tālāk Satversmes tiesa konstatē: “Izskatāmās lietas sagatavošanas laikā Satversmes tiesa saņēma informāciju, ka pieteikuma iesniedzējs pēc tam, kad uz pieteikuma pamata tika ierosināta lieta Satversmes tiesā, uzsāka savu tiesību aizsardzību arī administratīvajā tiesā. Administratīvā rajona tiesa 2019. gada 9. janvārī ierosinājusi administratīvo lietu, bet 2019. gada 21. jūnijā nolēmusi apturēt tiesvedību, jo pieteikuma iesniedzēja 2018. gada 10. augustā jau bija vērsusies Satversmes tiesā, un pēc tās pieteikuma ierosināta lieta.”
Jebkuram juristam ir zināms: ja jebkāda tiesu lieta tiek skatīta vienā tiesā, tad par to pašu prasības priekšmetu nevar rosināt paralēlu tiesvedību citā tiesā — piemēram, strīdu par darba algas piedziņu nevar iesniegt vienlaikus Jūrmalas un Rēzeknes tiesās, jebšu nevar prasīt maksātnespējas procesa ierosināšanu un administratora nozīmēšanu blēdīgai firmai, kas izvairās no 10 tūkstošu eiro maksāšanas preču piegādātājam, ja par tiem pašiem 10 tūkstošiem un tām pašām precēm jau ir celta parasta civiltiesiska strīda prasība vispārējā kārtā. Prasītājam jāizvēlas — vai nu viena, vai otra rīcība, kuras rezultātā prasītājs var sasniegt savu mērķi ātrāk, bet ne vēršanās vairākās tiesās vienlaikus.
Tomēr šoreiz publiski neizziņotu iemeslu dēļ R. Meroni vadītais grupējums, kurš pilnībā kontrolē Ventbunkeru un vēlas arī turpmāk izplatīt smirdoņu, nesavācot naftas produktu tvaikus, ir izdarījis tieši to, ko likums neļauj — vienlaikus ar lietu Satversmes tiesā ierosināts arī administratīvais process.
“Tā kā pieteikuma iesniedzēja [firma] nav izmantojusi visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama,” lakoniski spriež Satversmes tiesa. “Lēmums nav pārsūdzams.”
Pilns spriedums: http://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2018/09/2018-19-03_Lemums_izbeigsana.pdf
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
