Meroni spiests atzīt: viņu varot uzskatīt par „Ventbunkera” un citu tranzītuzņēmumu patieso labuma guvēju
PIETIEK24.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saskāries ar Uzņēmumu reģistra gatavību paātrinātā kārtībā likvidēt uzņēmumus, kuri nebūs oficiāli uzrādījuši savus patiesos labuma guvējus, „arestētās mantas glabātājs”, un paziņojumiem par plāniem šo uzrādīto informāciju pārbaudīt, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni ir bijis spiests atzīt – viņš vismaz zināmā mērā esot uzskatāms par patieso labuma guvēju AS Ventbunkers un vēl citos Ventspils tranzītuzņēmumos.
Pateicoties Latvijas likumdošanas īpatnībām, akciju sabiedrības var atļauties slēpt savu akcionāru sarakstus, un šo iespēju jau ilgāk nekā desmit gadus izmanto arī AS Ventbunkers, kurš jau vairākus gadus nav iesniedzis arī gada pārskatus.
Taču šā gada janvāra vidū uzņēmuma vadība bija spiesta beidzot atklāt tā patiesos labuma guvējus, un izrādījās, ka par vienīgo AS Ventbunkers oficiālo īpašnieci kļuvusi 1969. gadā dzimusī Austrijas pilsone Ursula Haranda.
Uzņēmuma akcionāru sarakstā viņas vārds gan nav atrodams, - kā liecina patieso labuma guvēju saraksta dati, Ventbunkers pašlaik oficiāli pieder Austrijā reģistrētajai IAG Indurstrieanlagen GesmbH un Britu Virdžīnu salās reģistrētajai ārzonas kompānijai Eurocom International Ltd, aiz kuras stāv vēl vesela virkne Eiropā, Latvijā un ārzonās reģistrētu kompāniju.
To vidū ir tādas saistībā ar Meroni un Ventspils uzņēmējiem jau iepriekš minētas kompānijas kā London Industry Limited, Topmar Baltic Investments, Tomika International N.V., Yelverton Investment B.V. u.c. Kopumā Ventbunkera patieso labuma guvēju sarakstā janvāra vidū bija fiksētas veselas četras dažāda garuma kontroles ķēdes, taču to visu galā kā vienīgā oficiālā kontrolētāja uz īpašumtiesību pamata bija Haranda.
Taču nule uzņēmuma patieso labuma guvēju sarakstā reģistrētas jaunas izmaiņas, - nu tajā ir „pieteicies” arī pats Meroni. Līdz ar to pirmoreiz ir atzīts, ka tieši Meroni ir persona, kas īsteno kontroli pār Ventbunkera tiešajiem un netiešajiem akcionāriem. Kā rāda Lursoft datu bāzē atrodamais patieso labuma guvēju saraksts, Meroni kontroli pār Ventbunkeru īstenojot caur uzņēmuma akcionāriem YelvertonInvestment B.V. un YelvertonInvestments B.V.
Cits uzņēmums, kurā tāpat nule atklāts Meroni kā patiesā labuma guvēja statuss, ir AS Ventspils tirdzniecības osta (VTO) kurā Šveices advokāts tāpat kā Ventbunkerā oficiāli ieņem padomes priekšsēdētāja posteni.
Arī šajā uzņēmumā, kā minēts patieso labuma guvēju (PLG) sarakstā, „Dr. Rudolfs Meroni var tikt uzskatīts par VTO PLG, balstoties uz apstākļiem, ka viņš, pamatojoties uz holdinga struktūru, holdinga struktūrā esošajiem korporatīvajiem amatiem un Aresta lēmumiem, īsteno kontroli pār VTO akcionāriem”.
Meroni kontrolētie Ventspils tirdzniecības ostas akcionāri, kā noradīts sarakstā, ir Beleggingsmaatschappij Geit B.V. un Britu Virdžīnu salās reģistrētais ofšors Briskly Limited.
Pietiek jau ir aprakstījis Meroni shēmas, kuru rezultātā Ventbunkers ir nonācis faktiskā Šveices advokāta pārziņā, turklāt akciju „pirkuma” shēma īstenota, izmantojot paša uzņēmuma finanšu līdzekļus, zaudētājos paliekot Latvijas valstij.
Aivara Lemberga krimināllietā par cietušo atzītais uzņēmums Pars Termināls (iepriekš – Man-Tess) tiesai iesniegtā dokumentā šo iznākumu ir novērtējis kā Latvijas valstij nodarītu zaudējumu potenciāli 50-70 miljonu eiro apmērā.
„Ventbunkers nu jau pieder ārvalstniekam R. Meroni. Tam pašam, kuram tiesneši ir uzticējuši [A. Lemberga] arestētās mantas glabāšanu un ilgstoši ignorējuši likumā noteikto pienākumu kā procesa virzītājai reaģēt uz ziņām par arestētās mantas izšķērdēšanu,” teikts uzņēmuma pārstāvja Rīgas apgabaltiesai iesniegtā dokumentā.
Šajā dokumentā bija detalizēti aprakstīts, kā Meroni „par pašu arestēto uzņēmumu finanšu līdzekļiem ir iegādājies savā kontrolē 5/7 daļas Ventbunkera”, vispirms sadarbībā ar prokuratūras pārstāvjiem panākot, ka AS Latvijas Naftas tranzītu par lētu cenu pārdod Ventspils naftas akciju kontrolpaketi, bet pēc tam piespiežot saņemto samaksu „pārskaitīt uz no viņa atkarīgu fondu ārvalstīs un no tā - izmaksāt naudu iepriekšējiem Ventbunkera akcionāriem”.
Šīs shēmas rezultātā valstij potenciāli nodarītais zaudējums bijis vismaz 50 miljonu eiro apmērā, ko Pars Termināls jau 2017. gadā bija aprēķinājis šādi: „Vēl 2015. gadā Ventbunkeram piederošās mantas vērtība bija vismaz 150 000 000 - 200 000 000 eiro. Tādējādi tās likvidācijas gadījumā labumu guvējs, kuram pieder 30% no kompānijas, saņemtu 50 000 000 - 70 000 000 eiro. Līdz ar to [A. Lembergam] notiesājoša sprieduma gadījumā arī valsts saņemtu šo summu 50 000 000 - 70 000 000 eiro.”
Jau pērn atklātībā nonāca elektroniskās sarakstes fragmenti, kas lika izdarīt secinājumus, ka prokurors Juris Juriss ir aktīvi „izpalīdzējis” arestētās mantas glabātājam un apsaimniekotājam Meroni un viņa juridiskajiem kompanjoniem.
Vispirms atklātībā nonāca ziņas, kas uzskatāmi apliecināja, kā prokuratūras pārstāvji ir palīdzējuši Meroni veikt iecerēto darījumu, par būtiski samazinātu cenu pārdodot AS Ventspils nafta akciju kontrolpaketi un pirms šī darījuma apejot tiesu, kuras atļauja būtu bijusi vajadzīga.
Savukārt pēc tam atklātībā nonāca sarakste, kas demonstrēja Meroni apkalpojošā advokātu biroja Spilbridge ciešo saikni ar Ģenerālprokuratūru: piemēram, biroja pārstāve Benita Balana bija informējusi Meroni, ka tieši saskaņā ar Jurisa sniegtām instrukcijām viņa esot nodevusi Šveices advokāta vēstuli Ģenerālprokuratūras sekretariātā.
Ne Benita Balana, ne Daimārs Škutāns, kuri bija pieminēti publiskotajā sarakstē, kas atklāja arī Ģenerālprokuratūras pārstāvju iesaisti tiesas apiešanā un atbalstā iecerētajām shēmām, nav nevēlējušies šai sakarā sniegt kādus komentārus.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
