Meroni vēlreiz izņirgājies par nevarīgajām Latvijas varas iestādēm

Vēstulē sevi konsekventi dēvējot tikai un vienīgi par „Parakstītāju”, R. Meroni Nodrošinājuma valsts aģentūrai norādījis, ka liela daļa it kā arestēto uzņēmumu akciju patiesībā jau sen ir nonākusi Latvijas Ģenerālprokuratūras rīcībā: “Runājot par Rīgas apgabaltiesas lēmuma izpildi par Parakstītāja atcelšanu no aktīvu pārvaldītāja amata, Parakstītājs vēlreiz vēlas atkārtot, ka Parakstītāja izpratne par to, ka lielākā daļa akciju papīra formātā un citi dokumenti jau atrodas Rīgas apgabaltiesas materiālos vai, iespējams, Ģenerālprokuratūrā, jo Parakstītājs nodeva šīs akcijas Ģenerālprokuratūrā, pēc to pieprasījuma vairākās pratināšanās, kas notika pirms 2007. gada 17. decembra, kad tika noteikts arests. Parakstītājs uzskata, ka pārējās papīra formāta akcijas ir pārņēmusi Ģenerālprokuratūra, pirms Aresta ordera izdošanas.”

Šveices jurists arī korekti, bet viegli izsmejoši izskaidrojis Nodrošinājuma valsts aģentūrai, ka tā dokumentus meklē nepareizajā vietā un pie nepareizā cilvēka: „Parakstītājam nav iespējams iesniegt dokumentus, kas jau ir nodoti Ģenerālprokuratūrai pirms aresta, un Parakstītājam netika nodoti nekādi lietiskie (pierādījumi) /domāts īpašuma apliecinošie dokumentu oriģināli/ aresta piemērošanas laikā. Parakstītāja atcelšana no aktīvu pārvaldītāja amata nozīmē, ka arestētās galīgo faktisko īpašnieku īpašumtiesības vairs nav attiecināmas uz Parakstītāju, un Parakstītājs šajā ziņā jau ir apliecinājis gatavību to apstiprināt, parakstot juridisku protokolu par šo tiesību “īpašuma tiesību nodošanai” adresātam.”

Viss, ko R. Meroni varot piedāvāt savu nevarīgumu nu jau mēnešiem ilgi apliecinājušajām Latvijas varas iestādēm esot, - „“nodot” akcijas un prasījuma tiesības uz kurām ir Aresta orderis, t.i., parakstīt juridisko protokolu par to, ka šie aktīvi vairs nav Parakstītāja pārvaldībā, kuru apjomu tas pārvaldīja. Šī “īpašuma tiesību nodošana” nevar ietekmēt Likumīgo īpašnieku tiesības un pienākumus attiecībā uz akcijām un prasījuma tiesībām, uz ko attiecas Aresta orderis”.

Tas, ka R. Meroni šādu dokumentu parakstīšot, nebūt nenozīmējot, ka līdz ar to viņš zaudēšot faktisko kontroli pār virkni „arestēto” uzņēmumu, jo „parakstītājs joprojām ir dažādos direktora amatos izveidoto korporatīvo struktūru un akcionāru izteiktās gribas, nevis Rīgas apgabaltiesas noteiktās aktīvu pārvaldības izbeigšanas dēļ”.

Šveices jurists Nodrošinājuma valsts aģentūrai arī norādījis, ka vispār jau daudzo A. Lembergam uzrādītajā krimināllietas apsūdzībā uzskaitīto kompāniju likumīgais īpašnieks esot nevis Aivars Lembergs (kā to pats R. Meroni iepriekš bija oficiāli liecinājis): „Arestēto akciju un prasījuma tiesību likumīgie īpašnieki ir Aresta orderī norādītās juridiskās personas (turpmāk tekstā - “Likumīgie īpašnieki”).”

R. Meroni savā vēstulē arī nepārprotami norāda uz to, ka uzņēmumu „likumīgie īpašnieki” vispār neesot tikuši informēti par uzņēmumu akciju arestu: “Aresta orderis nebija ne adresēts, ne paziņots Likumīgajiem īpašniekiem; tas nekad netika atzīts vai izpildīts jurisdikcijās ārpus Latvijas, kas ir šo Likumīgo īpašnieku pastāvīgā atrašanās vieta, kur aktīvi, uz kuriem attiecas Aresta orderis, atrodas. Šie likumīgie īpašnieki kā tādi netiek automātiski pakļauti Latvijas tiesu un iestāžu jurisdikcijai.”

Vēlreiz norādot Latvijas varas iestādēm uz to savdabīgo komunikācijas stilu, R. Meroni Nodrošinājuma valsts aģentūrai vēlreiz norādījis arī uz to, ka vienkārši tāpat sūtītas vēstulītes vērā neņems: “Parakstītājs aicina adresātu vēlreiz vērsties pie Parakstītāja, nosūtot dokumentus papīra formātā kā starptautiskās palīdzības pieprasījumu. Paldies!”

Pirms diviem mēnešiem Pietiek jau informēja - kamēr ar tiesas lēmumu no arestētās mantas glabātāja pienākumiem atbrīvotais Šveices jurists R. Meroni turpina smalki ņirgāties par nevarīgajām Latvijas iestādēm, tās ir sākušas aizvien asāk ķīvēties savā starpā – kurš īsti ir vainīgs tajā, ka mantu pārņemt pagaidām ir izrādījies neiespējami.

Pēc tam, kad Rīgas apgabaltiesa ar vairāku gadu novēlošanos beidzot nolēma atcelt R. Meroni no arestētās mantas glabātāja statusa un šos pienākumu nodeva Nodrošinājuma valsts aģentūrai, tā drīz vien noprata, ka uzliktais uzdevums ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi grūti izpildāms.

No vairākiem aģentūras direktora Ērika Ivanova parakstītiem dokumentiem, kas ir Pietiek rīcībā, kļūst skaidrs, ka Ģenerālprokuratūra, savulaik nododot mantu glabāšanā Šveices juristam, ir rīkojusies ļoti pavirši un faktiski devusi R. Meroni visas iespējas tagad izņirgāties par Latvijas iestādēm.

R. Meroni ir oficiāli piedāvājis Nodrošinājuma valsts aģentūrai tai “nodot” arestēto mantu tāpat, kā “manta” ir tikusi “nodota” viņam 2007. gada decembrī - parakstot protokolu, bet fiziski neko nenododot, jo arī viņam taču nekas neesot fiziski nodots.

Šveices jurists šādu protokolu viņa noteiktā vietā un laikā turklāt esot gatavs parakstīt nevis kā mantas glabātājs vai daudzu uzņēmumu direktors, bet gan tikai un vienīgi kā fiziska persona.

Savukārt Nodrošinājuma valsts aģentūra ir secinājusi, ka tai tiesiska pamata “pieņemt” no R. Meroni kā fiziskas personas šo “arestēto mantu” tikai uz savstarpēji parakstīta protokola pamata, jo „formāla tiesas lēmuma izpilde nenodrošina mantas aresta izpildi Kriminālprocesa likuma izpratnē un nemaina R. Meroni pašreizējo juridisko statusu uzņēmumos, kuros atrodas arestētā manta”.

Nodrošinājuma valsts aģentūra pamatoti uzskata, ka tai manta patiešām būtu jāpārvalda, bet reāli tas nebūtu iespējams, ja mantu turpinātu pārvaldīt R. Meroni. Latvijas likumdošanā nemaz nav definēts termins “patiesā labuma guvēja tiesības”, līdz ar to neesot saprotams, kā šādu “mantu” vispār var pārņemt un uzglabāt – kā tas norādīts tiesas lēmumā.

Visu šo putru acīmredzami ir ievārījusi Ģenerālprokuratūra, pietiekami skaidri norāda Nodrošinājuma valsts aģentūra: “Ģenerālprokuratūras atzinumā ir pausts viedoklis, kā Tiesas lēmums ir izpildāms, līdzīgi kā citu jurisdikciju pārstāvji ir vērsušies Latvijas tiesās ar lūgumiem atzīt citas valsts lēmumus par aresta uzlikšanu Latvijas rezidenta mantai, un šajā gadījumā Aģentūrai ir jāpārņem konkrēta akciju skaita turējums katrā ārvalstīs reģistrētā kompānijā.”

Tikmēr Rīgas apgabaltiesas tiesnese Irina Jansone pagājušā gada 19. novembrī ir nosūtījusi iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam adresētu vēstuli – faktiski sūdzību par Nodrošinājuma valsts aģentūras rīcību, nepārņemot šo faktiski nepārņemamo mantu.

Tā vietā, lai precizētu savu lēmumu, apgabaltiesa vaino Nodrošinājuma valsts aģentūras vadību, ka tā, informējot Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģiju, Ģenerālprokuratūru un Tieslietu ministriju “par tiesas lēmuma izpildes neiespējamību un nepieciešamību pieņemt citu nolēmumu”, faktiski „atsakās izpildīt norādīto tiesas lēmumu”, līdz ar ko pelnījusi sodu.

Neieklausoties Nodrošinājuma valsts aģentūras izteiktajos argumentos, tiesa pavēsta – tā esot informēta, ka R. Meroni esot informējis aģentūru “par to, kādā veidā un kad viņš ir gatavs nodot glabāšanā viņa rīcībā esošo mantu”.

“Nodrošinājuma valsts aģentūrai nav tiesiska pamata nepildīt tiesas lēmumu, līdz ar to Nodrošinājuma valsts aģentūrai ir jāizskata pēc būtības un jāsniedz atbilde Rudolfam Meroni par pašas Nodrošinājuma valsts aģentūras pieprasījumu,” iekšlietu ministram sūdzas I. Jansone.

Savukārt aģentūras atsaukšanās uz Ministru kabineta  noteikumiem par tiesas lēmuma izpildes neiespējamību un nepieciešamību pieņemt citu tiesas lēmumu “faktiski ir vērtējama ka izvairīšanās no tiesas lēmuma pildīšanas, jo aģentūra pat nav mēģinājusi arestēto mantu pārņemt no arestētās mantas glabātāja Rūdolfa Meroni”.

I. Jansone Nodrošinājuma valsts aģentūru faktiski vainojusi pat tajā, ka tā iejaucoties tiesas spriešanā, - aģentūras vadītājs “bez tiesiska pamata, attiecībā pret tiesas pieņemtā lēmuma tiesiskumu, pieprasīja atzinumu no Ģenerālprokuratūras, kas ir viena no iztiesājamās lietas pusēm. Šāda Nodrošinājuma valsts aģentūras rīcība var tikt vērtējama kā iejaukšanās tiesas spriešanā”.

Šo iemeslu dēļ tiesa tad arī aicinot „izvērtēt Nodrošinājuma valsts aģentūras amatpersonu rīcības likumību, Rīgas apgabaltiesa Krimināllietu tiesas kolēģijas 2020.gada 17.augusta lēmuma par Rūdolfa Meroni atcelšanu no arestētās mantas glabātāja krimināllietā Nr. 12812001408, Nr. 12812001608. izpildes gaitā”, kā arī „nodrošināt Rīgas apgabaltiesa Krimināllietu tiesas kolēģijas 2020.gada 17.augusta lēmuma par Rūdolfa Meroni atcelšanu no arestētās mantas glabātāja krimināllietā Nr. 12812001408, Nr. 12812001608 efektīvu un likumīgu izpildi”.

Iepriekš Pietiek jau informēja, ka R. Meroni, kuru Rīgas apgabaltiesa ar oficiālu lēmumu ir atcēlusi no arestētās mantas glabātāja statusa, jaunā vēstulē ir vēl izsmējīgāk paņirgājies par nevarīgajām un neprofesionālajām Latvijas valsts iestādēm, kuras joprojām nav tikušas ne soli tuvāk mantas pārņemšanai.

Pietiek jau aprakstīja iepriekšējo R. Meroni vēstuli, kura bija adresēta jaunajam glabātājam – Nodrošinājuma valsts aģentūrai un kurā viņš ne tikai izsmēja Latvijas iestāžu pūliņus tikt pie pārņemamās mantas, bet arī skaidri norādīja – viņa rīcība būšot tieši atkarīga no tā, vai Latvijas valsts gatavojas iejaukties viņa līdz šim formāli „apsaimniekoto”, kaut patiesībā vērienīgi izsaimniekoto uzņēmumu darbībā.

Savukārt ar pagājušā gada 2. novembri adresēto vēstuli R. Meroni adresējis Nodrošinājuma valsts aģentūrai un tajā izsmējīgi izteicies par Latvijas iestādes vēlmi pārņemt arestēto mantu, kas bijusi viņa glabāšanā.

Konsekventi visā vēstulē dēvējot sevi par „parakstītāju”, R. Meroni norāda – viņš esot gatavs tikai un vienīgi “nodot” to, ko parakstītājs “saņēma" glabāšanā tādā pat veidā, kā tika noformēta glabāšana 2007. gada decembrī, t.i., parakstot līdzīgu protokolu un neko fiziski nenododot, jo parakstītājam nekas fiziski netika nodots.

„Parakstītājs uzskata, ka papīra formāta akcijas ir Rīgas apgabaltiesas lietas materiālos un galīgās patiesā labuma guvēja īpašuma tiesības var tikt nodotas tāpat kā 2007. gada decembrī, parakstot līdzīgu protokolu,” Nodrošinājuma valsts aģentūrai skaidro R. Meroni.

Viņš arī negatavojoties doties uz Latviju uz kādu oficiālu parakstīšanu, līdz ar ko tā varot notikt viņa birojā Šveicē viņa paša noteiktā laikā. „Parakstītājs pirms došanās uz Šveici aicinātu saņēmēju iepazīties ar informāciju Šveices sabiedrības veselības vietnē. Šajos apstākļos parakstītājs arī apsvērtu iespēju veikt “nodošanu" ar videokonferences starpniecību, izmantojot starptautisko juridisko palīdzību,” vēstulē piebilst R. Meroni.

Šveices jurists aizrādījis arī uz nepieciešamību ievērot „pieklājības principus”: „Ievērojot pieklājības principu, parakstītājs norāda, ka gadījumā, ja saņēmējs pieprasa dažādiem uzņēmumiem vai organizācijām ārvalstīs rīkoties tā, kā to pieprasa saņēmējs (pretēji parakstītājam kā privātpersonai), parakstītājs sagaida, ka to varētu darīt, kad attiecīgajiem uzņēmumiem ārzemēs, pie kuriem atrodas arestētā manta, ir juridisks pienākums to darīt un likumīgā veidā, kas darbojas attiecīgajās ārvalstu jurisdikcijās, lai izvairītos no iespējamās atbildības galīgā (-o) patiesā (-o) labuma guvēja (-u) priekšā par to, ka tas (parakstītājs) to ir darījis, juridiski neesot pienākumam to darīt.”

Savukārt iepriekšējā vēstulē R. Meroni bija nepārprotami licis saprast – no Latvijas varas iestāžu plāniem attiecībā uz viņa līdz šim „apsaimniekotajiem” uzņēmumiem būs tieši atkarīgs tas, cik lielā mērā viņš ar tām sadarbosies.

„Zemāk parakstījusies persona vēlas saņemt adresāta skaidrojumu par gala rezultātu, ko adresāts plāno sasniegt, veicot paredzēto aktīvu nodošanu, t.i., vai adresāts ir paredzējis izmantot balsstiesības attiecībā uz minētajiem aktīviem, veikt izmaiņas dalībnieku (akcionāru) reģistros, dot dažādu uzņēmumu, kas ir minēto aktīvu turētāji, direktoriem norādījumus par konkrētu rīcību utt.,” vēstulē Nodrošinājuma valsts aģentūrai bija pavēstījis R. Meroni.

Šī informācija līdzšinējam arestētās mantas apsaimniekotājam esot „svarīga no juridiskā viedokļa, lai izvērtētu adresāta pieprasījuma juridiskās sekas katrā attiecīgajā jurisdikcijā”. Tikmēr starp rindiņām lasāms – šī informācija Šveices juristam ir svarīga, lai saprastu, kādi tieši būs jauno mantas glabātāju plāni un kā tie atbilst viņa interesēm. „Praktisku apsvērumu dēļ zemāk parakstījusies persona vēlas saņemt no adresāta skaidrojumu par iepriekš minēto aktīvu paredzamās pārņemšanas praktisko īstenojamību,” vēl piebilda R. Meroni.

R. Meroni iepriekšējā vēstulē Nodrošinājuma valsts aģentūrai arī bija norādīts – pašlaik viņš ķerties pie mantas nodošanas nekādā gadījumā netaisoties, jo notiekot lēmuma tulkojuma izskatīšana, kā arī tiekot apsvērta iespēja pārsūdzēt šo lēmumu. Tikai pēc „norādīto darbību pabeigšanas” viņš varēšot „informēt adresātu par dažādajiem apstākļiem, kas attiecas uz attiecīgajiem aktīviem”.

Saskaņā ar R. Meroni domām šādai informēšanai būšot nepieciešams sagatavot pārskatu par katru arestēto aktīvu pozīciju, jo esot nepieciešams izskaidrot katras arestēto aktīvu pozīcijas konkrēto tiesisko situāciju. Pārskata sagatavošanai būšot nepieciešams ilgāks laiks, kas lēšams mēnešos. Konkrētu termiņu R. Meroni nav minējis.

R. Meroni arī ir izsmejoši – kaut formāli ļoti korekti – aicinājis Latvijas iestādes norādīt konkrētas tiesību aktu normas, kas viņam būtu saistošas un piešķirtu tām tiesības sūtīt tiesiskos pieprasījumus tiešā veidā, turklāt angļu valodā, kas nav Šveices oficiālā valoda.

Tāpat R. Meroni vēloties saņemt arī informāciju par konkrētām tiesību aktu normām, kas Latvijas iestādēm piešķirtu tiesības noteikt viņam termiņus saistībā ar pārskatu pieprasīšanu un aktīvu nodošanu.

Šveices jurists arī pieminējis, ka Rīgas apgabaltiesa ir piemirsusi vai pat nav mēģinājusi noskaidrot, kādas ir oficiālās valsts valodas Šveicē, uz kurieni nosūtīta aģentūras vēstule, - angļu valoda, kurā sarakstīta vēstule, nav to vidū.

Turklāt Rīgas apgabaltiesa neesot uzskatījusi par nepieciešamu nosūtīt arī sava lēmuma oriģinālu. Arī tas, ka vēstule saņemta, neizmantojot starptautiskās tiesiskās palīdzības starpniecību, esot nekorekti un neprofesionāli.

Kopumā no formāli korektās, taču acīmredzami ņirdzīgās vēstules nepārprotami izrietēja, - R.Meroni uzskata valstiskos mantas pārņēmējus par zaļiem amatieriem un darīs visu iespējamo, lai mantas nodošana prasītu daudzus mēnešus vai pat gadus, iespējams, pat vispār nenotiekot pilnā apmērā, vai arī nodošana būtu tikai formāla.

Novērtē šo rakstu: