Mēs dzīvojam tādā “valstī”, ar kuru nelepojas NEVIENS tās pavalstnieks, ja nu vienīgi Kariņš un Levits
Kaspars Pudniks16.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Beidzot tas ir noticis! Beidzot! Valdība ir sākusi rūpēties par mūsu Tēvzemē dzīvojošo tautu. Ak, kāda laime! Kāds prieks! Nu beidzot! Kas to būtu domājis, ka ASV pilsonis Artūrs Krišjānis Kariņš un latviski runāt neprotošais Saeimas prezidents no Vācijas Egils Levits sāks domāt par latviešu tautu.
Man asaras sariešas acīs, redzot šīs rūpes par manu tautu. Lai svētīti Jūs mūžu mūžos. Lai viss tas, ko Jūs vēlat latviešu tautai, desmitkārtīgi atgriežas Jūsu ģimeņu virzienā. Paldies Jums no visas sirds! Paldies!
Jūs varat saukt mani, kā vēlaties: populists, antivakseris, kremļa trollis utt. Man dziļi vienalga. Es zinu, kas es esmu un no kurienes aug manas saknes. Pateicoties maniem vecākiem, esmu ieguvis ļoti labu izglītību un iemācījies uzlūkot pasauli bez klapēm un rozā brillēm uz ačtelēm.
Pirms diviem gadiem, kad visi kinoteātros skatījāmies mūsu vēstures drāmu “Dvēseļu putenis”, reti kuram acīs nesariesās asaras. Filmas izskaņā kinoteātra zālē valdīja kapa klusums, un sirdi pāršalca asinis stindzinoša apjausma par latviskumu. Personīgi mani pārņēma ļoti spēcīgas emocijas un kauna sajūta.
Es uz mirkli iedomājos – kā būtu, ja man tagad būtu jāpaskatās acīs latviešu strēlniekiem. Vīriem un brāļiem, kuri būdami mani vectēvi un vecvectēvi ziedoja savu dzīvību par manu Tēvzemi un mani, lai es šodien šeit varētu dzīvot kā brīvs cilvēks. Vai viņu upuris bija tā vērts? Iespējams, domas dalīsies šajā jautājumā, taču viens ir skaidrs. Atradās tomēr nodevīgi tautieši, kas par naudu pārdeva savu Tēvu zemi un māti ar visiem brāļiem un māsām.
Šodien mēs dzīvojam tādā “valstī”, ar kuru nelepojas NEVIENS tās pavalstnieks. Ja nu vienīgi Kariņš un Levits. Taču viņi jau nav latvieši, tādēļ tas neskaitās. Jā, man ir kauns, ka manu tautu vada svešzemju viesstrādnieki. Vai pie varas ir kaut viens īsts latviešu valstsvīrs vai sieva? Nē, NAV!
Pat tie daži Nacionālās apvienības biedri, kuri iekļuva Saeimā, pateicoties tam, ka uzkrāsoja uz savām plikajām bezspalvainajām krūtīm uzrakstu ar sarkanu krāsu – Atdodiet Abreni! Arī viņi nav valstsvīri. Kādēļ nav? Tādēļ, ka Abreni viņi tā arī neatguva. Tādēļ, ka viņi ir kopā ar tiem, kas iznīcina manu tautu. Es nesaku, ka visi NA ir slikti, nebūt. Taču, ja Tu esi ar viņiem uz vienu roku, tad piedod – Tu esi pret savu tautu.
Daži iebildīs. Nē, Kaspar. Es esmu patriots un mīlu Latviju. Un Kariņa valdība ir labākā Latvijas vēsturē. Un es Jums atbildēšu – tie ir meli! Kā es to zinu? Ļoti vienkārši. Esmu pabijis visos Latvijas novados, koncertējis visos Latvijas kultūras un tautas namos. Esmu piedalījies svinīgos izlaidumos un citos pasākumos, kuros kā likums tiek atskaņota Latvijas Republikas Valsts himna.
Vai zināt, kas notiek brīdī, kad skan valsts himna? NEVIENS to nedzied! NEVIENS! Jo nevar dziedāt par to, kam netic un par ko sāp sirds! Izņēmums ir Rīgas Dinamo hokeja spēles – tur dzied, bet visticamāk par Dinamo un visticamāk tādēļ, ka vainīgs ir ALUS. Izlaidumā – KLUSUMS! Un klusums stāsta par tautas attieksmi un saliedētību.
Man asaras sariešas acīs, redzot kā valdība rūpējas par mūsu senioru veselību. Nebeidzamās rindas uz veselības izmeklējumiem, un kosmiskās zāļu cenas, kuras atļauties var tikai retais. Nemaz nerunājot par plānveida operācijām, kuras sagaida tikai retais.
Man asaras sariešas acīs, redzot kā tiek celtas elektrības, gāzes un pārtikas cenas. Nodrošinot to, ka mūsu vecvecāki nespēs iegādāties ne tikai gaļas šķēlīti uz maizītes, bet arī sviesta izstrādājumu, lai uzsmērētu sev sviestmaizi svētdienas rītā. Man asaras sariešas acīs, redzot, kā seniorus izliek uz ielas, jo tie nespēj nomaksāt sava nekustamā īpašuma nodokli.
Man asaras sariešas acīs, redzot, kā seniori rūpējas par savu bērnu un mazbērnu ģimenēm – atdodot tiem visu savu pensiju, jo jaunajiem vajag vairāk. Man asaras sariešas acīs, redzot, kā vientuļus seniorus atrod nevienam nevajadzīgus un jau nedēļas divas trūdošus savos dzīvokļos.
Es nemeklēju vainīgos. Patiesība ir tāda, kāda tā ir. Protams, mums ir grūti to pieņemt. Taču tā ir realitāte Latvijā. Un mēs kā tauta to esam pieļāvuši.
Šodien valdība pieņēma noziedzīgu “likumu” – piespiest skolotājus, mediķus un sociālos darbiniekus uz obligātu, piespiedu vakcināciju. Uz vakcināciju ar eksperimentālu vakcīnu, kas var nopietni apdraudēt veselu cilvēku veselību. Uz vakcinēšanos ar vakcīnu, kura nepasargā no saslimšanas. Uz vakcinēšanos ar vakcīnu, kuru NAV pārbaudījuši Latvijas zinātnieki savās laboratorijās, jo viņi to nespēj izdarīt.
Dārgie skolotāji, cienījamie mediķi un nenovērtētie sociālie darbinieki! Lūdzu, esiet garā stipri un turiet taisnu muguru. Neviens Jūs NEVAR piespiest vakcinēties pret Jūsu gribu. Valdības lēmumi ir prettiesiski un NECILVĒCĪGI! Tie ir cilvēka cieņu aizskaroši un pretrunā visām starptautiskajām cilvēku tiesību konvencijām.
Es neatzīstu Latvijas valdību! Es neesmu devis tai pilnvaras lemt par sevi un par manu tautu. Tā saucamajai “valdībai” NAV varas pār manas Tēvzemes cilvēkiem. Es esmu sava vectēva Boļeslava mazdēls un sava tēva Māra dēls. Es nevaru klusēt, ja manai tautai tiek darīts pāri. Man sāp! Manai tautai sāp!
Vēlos aicināt IKVIENU, kurš vēl ir spējīgs pretoties – DARIET to! Jūsu ģimenes veselība ir Jūsu rokās un tikai Jūsu. Valdībai par to ir nospļauties! Vienmēr tā ir bijis!
Vēlos izteikt vislielāko pateicību cilvēkiem, kuri neklusē un runā ar sabiedrību visos pieejamos tiem veidos. Īpašs paldies maniem kolēģiem Kasparam Zlidnim un Vestardam Šimkum par drosmi runāt. Runāt brīdī, kad pārējie inteliģences pārstāvji klusē. Paldies žurnālistiem, kuri atspoguļo mūsu viedokli!
Tikai no mums tautai var skanēt saprāta balss. Balss, kura nenoliedz un neatbalsta – Balss, kura uzrunā tautu un lūdz to uzdot jautājumus, lūdz spriest, izvērtēt atbildes un saņemot tās, izdarīt secinājumus un izdarīt savu izvēli.
Mēs nekad nedalīsim savu ģimeni vakcinētajos un nevakcinētajos.
Mēs mīlam Jūs visus! Un kopā mēs esam ģimene – Ģimene, kas Latvijas tauta! Ģimene, kas Latvijas nākotne!
Par cilvēka cienīgu dzīvi Tēvzemē! Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
