Iesaki rakstu: 
Pirms neilga laika Rīgas ielās plaši tika izplatītas uzlīmes, kas mēģināja norādīt, ka LGBT+ cilvēkiem nav vietas Latvijas sabiedrībā. No Polijas patapinātais "no LGBT brīva zona" vēstījums nebija tikai "cits viedoklis" vai vārda brīvības izpausme. Tā bija vēršanās pret cilvēku grupu viņu seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ.
Naida runa nav tikai naidīgs izteiciens pret kādu, kas mums nepatīk. Naida runa ne tikai kādu sāpina vai aizvaino, bet arī izraisa tālejošas sekas – raisa nesaticību, šķeļ sabiedrību un pat veicina vardarbību pret kādu sabiedrības grupu. Visbiežāk tās ir sabiedrības grupas, kas ir kaut kādā veidā atšķirīgas no vairākuma, un ar šīm atšķirībām cilvēki ir piedzimuši – seksuālā orientācija, dzimuma identitāte, nacionālā vai etniskā izcelsme u. c. Visbiežāk naida runa tiek pausta anonīmi, piemēram, interneta komentāros ar svešu vai neatpazīstamu vārdu.
Arī šī "akcija" Rīgas ielās bija anonīma – uzlīmju autori slēpjas, apliecinot, ka labi apzinās pastrādātā sekas. Labi zināms, ka neiecietības līmenis anonīmā tiešsaistes vidē ir daudz augstāks nekā sabiedrībā kopumā, jo naida runas izplatītājiem ir ilūzija par nesodāmību, tomēr jāatzīst, ka par naida izpausmēm arī tiešsaistē ir paredzēts sods Krimināllikumā. Pavisam nesen, februārī Zemgales rajona tiesa piesprieda 4 mēnešu nosacītu sodu par personas naidīgiem izteicieniem tiešsaistē, kas pierāda, ka šādi incidenti ir nonākuši arī tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā.
Naida runas pamatā ir bailes no atšķirīgā, kuras viegli izmantot un ar kurām manipulē daži politiskie spēki. Mums vēl aizvien trūkst informācijas, kā arī sabiedrība kopumā nav pieradusi runāt par it kā šķietami neērtiem jautājumiem, tāpēc pakļaujas šai skaļajai, agresīvi izslēdzošajai attieksmei pret sabiedrības mazākuma grupām.
Paust šīs bailes ir vieglāk nekā palīdzēt tās novērst, un saliedēt sabiedrību ir grūtāk nekā to šķelt. Kamēr valsts institūcijas kavējas ar skaidras politikas izstrādi un ieviešanu, nevalstiskās organizācijas bieži pilda šīs valsts funkcijas katra savā darbības jomā. "LGBT un viņu draugu apvienība Mozaīka" sabiedrības attieksmes un LGBT+ kopienas sociālās iekļaušanas jautājumos pēdējos 15 gadus (ar retiem izņēmumiem) strādājusi bez īpaša valsts atbalsta.
Skaidrojot, kas ir LGBT+ kopiena, kā tieši LGBT+ cilvēki vēl aizvien nav līdztiesīgi ar pārējiem, esam izmantojuši gan sociālās kampaņas, gan konferences un seminārus, gan citus informatīvus un izglītojošus pasākumus. Jaunākais šo pasākumu sērijā ir Mirdzas un Matildas video seriāls "Vienkārši par svarīgo", kurā improvizācijas teātris DIVAS vienkāršā, visiem pieejamā valodā skaidro, kas ir LGBT+ kopiena.
Un tieši šobrīd labi redzam, ka "No LGBT brīva zona" uzlīmes, naids sociālajos tīklos un arvien skaļāki mēģinājumi izslēgt viendzimuma ģimenes no sarunas par sociālo un ekonomisko aizsardzību nerodas tukšā vietā. Valsts attieksme un likumdošanas iniciatīvu vilkšana garumā tieši ietekmē to, kā sabiedrība redz viendzimuma ģimenes un viņu bērnus – kā daļu no mūsu valsts un nākotnes vai kā neērtu apgrūtinājumu.
"No LGBT brīva zona" nav vārda brīvības izpausme. Izmantojot labi atpazīstamo "brīvās zonas" nosaukumu un ar to saistīto simboliku, kurai ir tieša asociācija ar nacistu antisemītisko propagandu, tiek nodots vēstījums, ka LGBT+ cilvēki šeit nav vēlami. Polijā, kur šāda uzlīmju "akcija" ieguvusi ievērojamus apjomus, LGBT+ cilvēki sākuši baidīties par savu drošību un pat dzīvību. Tas nav nedz nevainīgs joks, nedz kāds "pretējs viedoklis". Tā ir vēršanās pret cilvēka pašu būtību.
Mūsu ikdienā jau pietiekami sen valsts minimāli iejaucas un regulē mūsu privāto dzīvi. Taču ietvars, lai cilvēki var "sakārtot" savas attiecības, valstij ir jānodrošina bez atšķirīgas attieksmes seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ. Kāpēc valstij būtu jālemj, kam pienākas reģistrēt savas attiecības, rezervējot šīs tiesības kā VIP zonas biļetes, ko var iegādāties tikai tie cilvēki, kas, pēc valsts domām, izveidojuši attiecības pareizajā dzimumu kombinācijā?
Valsts, kas saskaņā ar Satversmi apņēmusies sargāt visus savus iedzīvotājus pret nevienlīdzīgu attieksmi, vienlaikus cenšas rezervēt vienu nozīmīgu cilvēka dzīves jomu kā atbrīvojuma zonu, kur tomēr ir pieļaujama nevienlīdzība, turpinot atstumt un izslēgt no savas aizsardzības tūkstošiem Latvijas ģimeņu, kas šeit dzīvo, strādā, maksā nodokļus un audzina bērnus.
Kā redzam, šī atšķirīgā attieksme nepaliek tikai likumdošanā. Tiesības (vai to trūkums) ir valsts attieksmes signāls, kas tiek translēts sabiedrībai katru dienu. Naidpilnas uzlīmes, kas pasludina, ka kaut kāda cilvēku grupa vienkārši neeksistē, ir tā tiešs rezultāts. Ir neskaitāmi pētījumi, kas apliecina – valstīs, kurās tiek ieviestas partnerattiecības, kas iekļauj viendzimuma pārus, arī sabiedrības attieksme pret LGBT+ cilvēkiem pozitīvi mainās daudz straujāk.
Tas ir pavisam vienkārši izpildāms uzdevums, kas neprasa lielus pūliņus vai ieguldījumus un ko var paveikt arī Latvija.
* “LGBT un viņu draugu apvienības Mozaīka” valdes priekšsēdētāja
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
