Mēs esam tik lieliski, dodiet mums vēl daudz vairāk nodokļu maksātāju naudas!
Sigita Roķe, LTV galvenā redaktore12.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā gadā LTV1 bija skatītākais televīzijas kanāls Latvijā, liecina pētījumu kompānijas "Kantar" dati (skatīšanās laika daļa – 12,3%). Tas ir pelnīts rezultāts – Latvijas Televīzijas (LTV) darbinieki ir demonstrējuši kvalitatīvu, profesionālu, izcilu veikumu īpaši sarežģītos apstākļos, ņemot vērā Krievijas īstenoto karu Ukrainā. Cilvēki krīzēs un valstiski īpaši svarīgos notikumos meklē sabiedrisko mediju saturu. Un tā tas notika arī pērn, kad gads bija notikumiem pārbagāts.
Ukrainas mācības
Vēl nebeidzoties kovida krīzei, mūs apdullināja brutāls, nežēlīgs agresorvalsts Krievijas iebrukums Ukrainā. Jau pirms kara LTV Ziņu dienests pievērsa pastiprinātu uzmanību notikumiem šajā reģionā, cerot, ka plaša apjoma karš tomēr nesāksies. Bet 24. februāra agrs rīts diemžēl sākās ar iebrukumu, un mums, mediju cilvēkiem, pašiem bija ļoti ātri jāspēj reaģēt un saprast notiekošo, lai spētu to izskaidrot skatītājiem.
Noskaidrot notikumu gaitu, definēt uzticamos informācijas avotus un noteikt turpmāko redakcionālo politiku. Kā un ko mēs stāstīsim un rādīsim, ko definēsim kā uzticamus un kompetentus avotus? Pēc kādiem žurnālistikas principiem strādāsim?
Risinājām profesionālās ētikas dilemmas un mēģinājām izlobīt patiesību milzīgajā informācijas apjomā, kas sākotnēji nebija ne strukturēts, ne ātri pārbaudāms. Neviens no mums iepriekš nebija šādos apstākļos tik cieši un nepastarpināti strādājis.
Redzējām, ka sabiedrībai ir vajadzīgs mūsu darbs, auditorija ļoti vērīgi sekoja līdzi visam, ko darījām. Un tas deva papildu pārliecību izturēt un strādāt ar vislielāko atdevi.
Protams, tas nav tikai darbs. Tā joprojām ir arī pārliecība un mūsu vērtības – no pirmās kara dienas bija skaidrs, ka esam ukraiņu pusē – cilvēcības, humānisma un taisnīguma pusē. Jā, risinājām profesionālās dilemmas – vai varam nostāties vienā pusē, vai varam justies emocionāli, cik daudz drīkstam rādīt kara šausmas, cietušos un bojāgājušos civiliedzīvotājus un kareivjus? Šobrīd mēs to visu jau esam apzinājuši un izdiskutējuši.
Esam iepazinuši Ukrainu, zinām kara tehnikas nosaukumus, mūsu filmēšanas komandas vairākkārt bijušas Ukrainā, arī pavisam tuvu frontes līnijai. Mūsu cilvēki riskē, lai rādītu un stāstītu, kas Ukrainā patiesībā notiek. Savā ziņā profesionāli nu jau ir vieglāk, jo diemžēl esam "iemācījušies karu". Bet ne emocionāli – vēl aizvien ir smagi ziņot par bojāgājušajiem, par sakropļotajiem cilvēkiem, par pagrabos mītošajiem kara bērniem un vecīšiem, par sagrautajām pilsētām.
Rādām un atbalstām
Skaidri un nepārprotami nostājoties Ukrainas pusē, uzskatījām, ka LTV pienākums ir atbalstīt un rādīt visas būtiskākās pilsoniskās aktivitātes ukraiņu atbalstam un kara nosodījumam. Rādījām gājienus, koncertus, ziedojumu vākšanas iniciatīvas, t.sk. sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, stāstījām un turpinām stāstīt par sniegto palīdzību gan cilvēkiem Ukrainā, gan ukraiņiem Latvijā un citviet Eiropā. Starp skatītākajām pagājušā gada pārraidēm LTV1 bija koncerts "Ukrainas brīvībai" 25. februārī, pasaules atbalsta akcija Ukrainai #SaveUkraine un gājiens par atbrīvošanos no padomju mantojuma Latvijā.
Skatītāji novērtējuši arī LTV žurnālistu veidotās dokumentālās filmas – skaudrus stāstus no Ukrainas par kara skartajiem cilvēkiem: bēgļiem, karavīriem, ārstiem, brīvprātīgajiem, kā arī izpostītajām pilsētām.
Nozīmīgs bija "Panorāmas" speciālizlaidums augustā – pusgadu pēc kara sākuma. Ziņu dienesta žurnālisti Ina Strazdiņa un Gints Amoliņš, kā arī operatori Ingus Graudiņš un Aigars Kovaļevskis veidoja ziņu raidījumu no Irpiņas Ukrainā – vietas, kas iegājusi vēsturē kā pierādījums Krievijas armijas veiktajam genocīdam pret Ukrainas civiliedzīvotājiem.
Uz neatgriešanos, pieminekli!
Karš bija arī katalizators mums pašiem atrisināt sen sāpīgu jautājumu – ko darīt ar pieminekli Pārdaugavā? LTV bija klāt tā nojaukšanā – visu garo dienu tiešraidē raidījām no Pārdaugavas, runājām ar aculieciniekiem, amatpersonām, politiķiem un kultūras jomas pārstāvjiem, lai fiksētu ne tikai šo vēsturisko brīdi, bet arī cilvēku pārdomas. Ticam, ka mūsu safilmētais dzīvos vēl ļoti ilgu laiku, un pieminekļa krišana noteikti būs viena no 2022. gadu ļoti spilgti raksturojošām ainām.
Vēlēšanas
Pastāvīgi sekojām līdzi pērnā gada būtiskākajam notikumam – karam Ukrainā, tomēr arī Latvijā dzīve neapstājās. Rudenī visi devāmies uz vēlēšanām. Un arī šajā notikumā sabiedriskajiem medijiem allaž ir ļoti būtiska loma, palīdzot izvēlēties, par ko balsot, un sniedzot vispusīgu, objektīvu un profesionālu skatu uz deputāta amata kandidātiem un politiskajām partijām. Analizējām gan politiķu un partiju paveikto, gan izvaicājām par solījumiem un plāniem, veiksmēm un neveiksmēm, atrādījām partiju līderus.
Īpaša bija vēlēšanu diena, kad sekojām līdzi vēlēšanu gaitai visā Latvijā, kā arī diasporās ārvalstīs, tāpat arī vēlēšanu vakars un nakts, kad vairāku stundu tiešraidē ziņojām par jaunumiem, analizējām rezultātus un ielūkojāmies vietās, kur pulcējās partijas, gaidot rezultātus. Tā bija profesionālā ziņā izaicinoša tiešraide, kurai bija nepieciešams rūpīgi sagatavoties, kā arī būt gataviem reaģēt uz jaunumiem, reakcijām un notikumiem gan televīzijas studijā, gan dažādās vietās pilsētā, kur strādāja filmēšanas komandas. Liels gandarījums, ka skatītāji mūsu darbu novērtēja, – vēlēšanu naktī bijām skatītākie un komentētākie. Rezultāti sniedz gandarījumu, bet arī rosina analizēt un secināt, ko varam darīt vēl labāk, kas jāpilnveido un jāattīsta līdz nākamajām vēlēšanām.
LTV analītikas un pētniecības komandas ir bijušas klāt visos nozīmīgākajos notikumos, neatlaidīgi iedziļinoties gan aktualitātēs, gan veidojot savu dienaskārtību. Mūsu skatītājs ir prasīgs, tāpēc analītikas un pētniecības raidījumiem ir būtiska vieta mūsu programmā. Īpaši svarīgi, ka ne tikai ziņojam par to, kas notiek, bet arī skaidrojam, kāpēc, izsekojot likumsakarībām, meklējot iemeslus un risinājumus. Analizējot auditorijas datus, varam secināt, ka ir izdevies ieinteresēt skatītāju domāt līdzi un kopīgi meklēt atbildes.
LTV – vieta kultūrai, jaunradei un azartam
Vērojot auditorijas datus, ļoti labi var pamanīt laiku, kad cilvēkiem 2022. gadā iestājās zināms nogurums no ziņām, kad gribējās arī ko skaistu un aizraujošu – saturu, kas ļautu atslēgties un vienkārši baudīt.
Reitingu dati rāda, ka pērn skatītāji novērtējuši LTV tradicionāli augstvērtīgo kultūras saturu – skatītāko raidījumu topos ir "Kultūrdeva" un "Kultūršoks", arī skaistais Dārza svētku koncerts Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā.
Ļoti skatīts un auditorijas gaidīts bija starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss. Pērn mums jautāja – kāpēc Latvijai šāds konkurss vispār vajadzīgs? Atbilde – tāpēc, ka LTV kā sabiedriskās televīzijas uzdevums ir ne tikai stāstīt par sabiedriski politiskām aktualitātēm, bet arī atbalstīt un dot platformu Latvijas mūziķiem, izglītot un izklaidēt, lai uzrunātu arī gados jaunu auditoriju.
No raidījumiem, kas snieguši skatītājiem prieku, pagājušā gada skatītāko pārraižu topā iekļuvuši arī zināmie un iemīļotie LTV1 raidījumi "Veiksme. Intuīcija. Prāts", "Latvijas sirdsdziesma" un nemainīgi gaidītās "Īstās latvju saimnieces".
LTV pērn bija vēl daudz cita šeit nepieminēta izcila un kvalitatīva satura. Gandarījums, ka skatītāji to novērtē, ar savu uzmanību un laiku balsojot par sabiedrisko televīziju. Liels paldies, ka rosināt mūs kļūt vēl profesionāli augstvērtīgākiem!
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
