Mēs ienīstam totalitārus režīmus, bet nepieņemama ir tautu nīšana
Otto Ozols24.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kāda sekotāja manā Facebook laika joslā ierakstīja: "Otto, aizmirstiet, ka saprotat krieviski. Šo valodu vajadzēja izslēgt no ikdienas sarunas un apziņas jau 1991 gadā. Tas ir liels ieguvums, ja gribat dzīvot un justies labi Latvijā.”
Paskaidroju: man nav ne mazākumo iebildumu ne pret krievu valodu, ne pret krieviem, ne pret kādu citu tautu. Krievu valodas prasmes uzskatu par vērtīgām zināšanām un joprojām turpinu lasīt, runāt krieviski. Un negrasos to aizmirst - krievu valoda ir tikpat skaista, kā franču, igauņu, poļu, katalāņu, ukraiņu, kantoniešu, vācu, ivrīta, līvu un citas valodas. Negrasos to izslēgt no savas apziņas. (No pieminētajām, protams, visas nezinu.)
Krievu valoda man saistās ar brīnišķīgu literatūru, mūziku, balādēm, lielisku kino, izcilu humoru. Ik pa brīdim kaut ko mēdzu dungot krieviski. Un turpinu lasīt grāmatas arī krievu valodā. Man ir daudzi labi draugi krievi, apbrīnoju viņu plašo dvēseli un īpašo sirsnību.
Neapšaubāmi Latvijā valodu politika šobrīd ir greiza un neveicina krievvalodīgo iekļaušanos latviešu valodas telpā. Bet tas ir cits stāsts - valodu un krievus kā tautu par to nevajag vainot. Tā ir kremlinu un vietējo aģentu tīša integrācijas bremzēšana, sašķeltas sabiedrības uzturēšana. Un pēdas šiem integrācijas pretiniekiem, Kremļa politikas atbalstītājiem stiepjas līdz pat Latvijas Valsts prezidenta kancelejai. Par to drīzumā sekos plašāks stāsts.
Protams, putlerieši mani mēdz apmelot par "rusofobu," bet nekad nav spējuši parādīt kaut vienu manu rakstu vai paziņojumu, kas būtu vērsts pret krieviem vai krievu valodu. Viņi ir svēti pārliecināti, ka Putina režīma kritika ir vēršanās pret Krieviju kopumā, kas, protams, ir absurds.
Krieviju uzskatu par skaistu zemi un krievus par vienlīdz jaukiem cilvēkiem kā jebkuru citu tautu. Brīvajā pasaulē cilvēki mierīgi var kritizēt, piemēram, Angelu Merkeli, Makronu vai ASV prezidentu. Vāciešiem, frančiem vai amerikāņiem nenāk ne prātā šos kritiķus apvainot Vācijas, Francijas vai ASV nīšanā. Nesen bija diezgan daudz cilvēku, kas neganti kritizēja bijušo ASV prezidentu Trampu. Vai tas nozīmēja, ka viņi visi bija amerikāņu nīdēji? Taču nē - kādas muļķības!
Tieši tāpat daudzi mēdz kritizēt Lielbritānijas premjeru Borisu Džonsonu. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki ienīst Lielbritāniju? Taču nē, prātiņ, nāc mājās! Un tieši kāpēc Putina režīma kritizēšana pēkšņi nozīmē Krievijas un krievu nīšanu jeb rusofobiju? Tā ir nekrietna manipulācija. Lūdzu, nejauksim pirkstu ar burkānu.
Kādreiz Hitlers savā maniakālajā lielumānijā iedomājās sevi par visu Vāciju, un katrs kritiķis tika dēvēts par Vācijas ienaidnieku. Un pie pirmās izdevības nogalināts - nošauts, sadedzināts, noindēts, ieslodzīts vai piekauts. Tā ir totalitāru režīmu pazīme - vadonīša vienādošana ar visu valsti, tautu un katra kritiķa nolamāšana par tautas nīdēju. Tieši to pašu šobrīd atkārto Putins un viņa pielūdzēji un auss laizītāji.
Savu politisko pāliecību esmu sen deklarējis par lennartmeristismu. Eiropas domātājs Lenarts Meri reiz savā runā pateica skaidri un gaiši: “Mēs ienīstam totalitārus režīmus, bet mums sveša un nepieņemama ir tautu nīšana.”
Es zem šīs domas pilnībā parakstos. Tā ir mana pārliecība.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
