Mēs iesim līdz galam

Savā nākošajā uzrunā 18. jūnijā, četras dienas pēc tam, kad Vērmahts iesoļoja Parīzē, britu premjers, atsaucoties uz savu iepriekšējo runu, teica : “Pēdējo divu nedēļu notikumi nebija man nekāds pārsteigums, un es liku skaidri noprast, ka neatkarīgi no tā, kas notiks Francijā, tas ne mazākā mērā neiespaidos mūsu apņēmību turpināt karu un, ja tas būs nepieciešams, arī vienatnē daudzu gadu garumā.”

Tobrīd Anglija faktiski bija vienīgā valsts pasaulē kas atradās kara stāvoklī ar hitlerisko Vāciju, kura bija okupējusi lielāko daļu Eiropas ar tās resursiem (Kompjenas pamiers ar Franciju tika parakstīts 22. jūnijā), savukārt vēl neokupētā Eiropas daļa - PSRS centīgi turpināja piebarot Trešo Reihu ar stratēģiskām izejvielām, cerot sagaidīt drīzu britu sakāvi.

Jāpiezīmē, ka šī britu premjera nostāja - neielaisties nekādos darījumos ar Hitleru, neskatoties pat uz dažu Anglijas ietekmīgu aprindu samierniecisko nostāju un pat simpātijām pret Hitleru, - nemainījās līdz pat Vācijas kapitulācijai, kaut gan no Hitlera puses centieni noslēgt pamieru ar britiem bija (Rūdolfa Hesa pārlidojums uz Angliju 1941. gada 10. maijā). Lai salauztu britu pretošanās garu, vācieši veica gan aviācijas uzlidojumus, gan apšaudi ar raķetēm Fau. Kara laikā tikai no raķešu apšaudes bojā gāja aptuveni 6 tūkstoši Anglijas iedzīvotāju un tika sagrauti vairāk nekā 20 tūkstoši ēku.

Atteikties no jūras desanta operācijas Anglijā Hitleram lika britu, poļu un citu okupēto valstu pilotu pašaizliedzīgā cīņa gaisa kaujās virs Anglijas un Lamanša, kas neļāva vāciešiem nodrošināt gaisa telpas kontroli. Šajā sakarā episki skan Čērčila frāze no viņa uzrunas parlamentā 1940. gada 20. augustā: “Nekad vēl pasaules vēsturē tik daudzi ir bijuši parādā tik dažiem.” Jā, šis vīrs mācēja pateikt īstos vārdus īstajā brīdī.

Šis nelielais vēsturiskais ekskurss ir manis iecerēts kā ievads rakstam par Ukrainas notikumiem.

Vēsturiskā pieredze rāda. ka valstīm to kritiskos brīžos priekšplānā izvirzās līderi ar noteiktām īpašībām, kuri spēj mobilizēt nāciju eksistenciālu apdraudējumu pārvarēšanai. Vai tas ir nāciju izdzīvošanas instinkts, kāds augstāks spēks vai vēl kas cits - nemācēšu paskaidrot, un tas arī nav svarīgi. Ukrainas gadījumā šāds līderis, vismaz līdz šim brīdim, ir Vlodimirs Zeļenskis - sākotnēji šovmenis un oligarhu bīdīts prezidenta kandidāts, bet tagad valstsvīrs patiesā šī vārda nozīmē.

Salīdzinājumam - Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš ar mērķi vairot savu politisko kapitālu (priekšā stāvošās vēlēšanas) cenšas tēlot “ miera balodi”, regulāri sazvanoties ar kara noziedznieku - Kremļa žurku. Vai NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs - NATO samitā, rokas lauzīdams, atkārto kā mantru: “Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut NATO iesaistīšanos konfliktā.”

Un nesenais gadījums ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Savā vizītes laikā Polijā pēc tikšanās ar ukraiņu bēgļiem, būdams acīmredzot līdzjūtīgs un emocionāls cilvēks, pateica to, ko domāja, - nedrīkst pieļaut Putina palikšanu pie varas. Burtiski pēc 5 minūtēm izlec kāds sprukstiņš no prezidenta administrācijas, taisnodamies, ka tas nebija domāts tā, bet gan šitā, un turpat arī “miera balodis” Makrons piebalso. Uz Mariupolē sabombardētās teātra ēkas fona ar uzraktu “Bērni” tas viss, maigi izsakoties, izskatās nožēlojami.

Zeļenska situācija ir sarežģīta. No vienas puses - civiliedzīvotāju upuri, sagrautas pilsētas un smago ieroču trūkums (kaujas lidaparāti un bruņutehnika), kas ļautu veikt veiksmīgu pretuzbrukumu. No otras puses - Kremļa ultimatīvās prasības. Gribētos novēlēt Ukrainas prezidentam ņemt piemēru no britu premjera WWII sākuma periodā, kad situācija nebija neko daudz vienkāršāka, bet tomēr tas ļāva pieņemt pareizos lēmumus un konsekventi turēties pie tiem.

Medijos ir pavīdējusi informācija par to, ka Zeļenskis apsver iespēju Ukrainai kļūt par neitrālu valsti, pretī saņemot garantijas no trešajām valstīm. Ir saprotams ukraiņu aizvainojums pret Rietumvalstīm, kuras iepriekš bija paziņojušas kā iemeslu Ukrainas neuzņemšanai attiecīgu NATO kritēriju neizpildi. Būsim godīgi, pamatojums atteikumam bija ne vien cenšanās izbēgt no konfrontācijas ar Krieviju, bet arī tādi faktori kā korupcija, kā arī slēptu un atklātu Krievijas ietekmes aģentu klātbūtne Ukrainas izpildvarā un parlamentā. Jāpiezīmē, ka ne Porošenko, ne Zeļenska prezidentūras laikā pietiekoši pasākumi šīs parādības apkarošanai netika pieņemti. Ir jāsaprot, ka korumpēšana ir viena no Kremļa hibrīdkara metodēm.

Ja runā par neitralitāti un trešo valstu garantijām, tad uzskatu, ka šāda statusa noteikšana Ukraina būtu stratēģiska kļūda.

Pirmkārt, kā rāda pieredze, tad trešās puses garantijas ne vienmēr ir akmenī iecirstas un 100% drošas.

Otrkārt, Ukraina nav Šveice vai Zviedrija, kurām nav sauszemes robežas ar potenciālo agresoru

Treškārt, kā atkal rāda pieredze, Kremlis, ja tam būs nepieciešams, uzspļaus uz līgumiem un saistībām.

Ceturtkārt, Kremļa žurka ne reizi vien publiski ir apliecinājusi, ka nekad neatteiksies no mērķa pakļaut Ukrainu savai ietekmei, un par to šaubu nevajadzētu būt.

Iestāšanās NATO Ukrainai nav jābūt par panaceju. Kā ironiski ir izteikušies daži apskatnieki, tad pēc Krievijas mērķu realizācijas Ukrainā un vēršanās pret Baltijas valstīm lielākā daļa no NATO dalībvalstīm pasludinās savu neitralitāti. Ukrainai primārais uzdevums ir atgūt teritorijas, kā tas bija uz 23. februāri, un, kā tas jau bija pateikts iepriekš, tam nepieciešama gaisa telpas kontrole un smagā bruņutehnika. Ja Rietumi vilcināsies, tad tie var nonākt pie iepriekš minētās situācijas.

Nākamais solis Ukrainai ir militāras savienības izveidošana ar valstīm, kurām ir līdzīgs apdraudējums - Polija, Baltijas valstis, Čehija, Slovākija, Moldova, Bulgārija. Ņemot vērā kaujas pieredzi ar skaitliski pārāku un labi bruņotu pretinieku, Ukrainas pienesums šādā savienībā varētu būt nozīmīgs.

Tātad vēlreiz - no Rietumu puses (savas izdzīvošanas labad) smagais bruņojums Ukrainai un arvien ciešāka sankciju cilpa Krievijai, bet Ukrainai - izturību noiet ceļu līdz galam.

* Literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu: