Mēs šodien COVID piesegā piedzīvojam demokrātiskas valsts iekārtas demontāžu
Ilze Jurča05.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Didzis Šmits Facebook raksta: „Draugi, tagad tas ir "oficiāli"! Mēs šodien COVID piesegā piedzīvojam demokrātiskas valsts iekārtas demontāžu. Apzinātu un "tiesisku". Parlaments brīvprātīgi atsakās no savām pilnvarām, un prezidents to akceptē. Tas trakākais ir tajā, ka šodien nebija nepieciešams "Ulmaņa" apvērsums, lai par visu lemtu "ministru kabinets”. Šo ar aktīvu rīcību "paveica" pats parlaments. Sabiedrības vairākums to drīkst neapzināties, bet nožēlojams ir juristu sabiedrības kolektīvais noklusējums! Es apzinos, ka nebūšu kādu laiku saprasts, tikšu izsmiets, bet uzskatu par savu pienākumu šo paust šeit un tagad! Nākamā lielā politiskā cīņa atkal būs par demokrātiju, par brīvību! Tādi laiki.”
D.Šmita minētie mūsu augstākās varas lēmumi un tiem sekojošie likumu grozījumi skaidri mums demonstrē, kā vara mums māca LIKUMU APIET AR LĪKUMU! Īsumā mūsu varnešu piruetes, lai turpinātu ierobežot sabiedrību, var ilustrēt šādi - ja reiz likums neļauj pagarināt ārkārtas stāvokli ilgāk nekā 3+3 mēnešus, bet covidšarādi vajag turpināt, tad ārkārtas stāvokli vara atceļ, bet aizstāj to ar dīvainiem represīviem instrumentiem, kuriem paši lielā steigā mēģina radīt likumisku pamatu, pieņemot likuma grozījumus, kuru leģitimitāte ir apšaubāma. Tas atkal tiek darīts tik nožēlojami ciniski!
Izbrīnu rada tas, ka mūsu valsts gaišie prāti, zinošākie juristi klusē par to, ka viesprezidenta izsludinātie grozījumi likumā "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums" pārkāpj Satversmi un citus likumus, jo ārkārtas stāvoklis ir IZBEIGTS, bet ierobežojumus un represijas mēģina leģitimizēt caur citu, manuprāt, hierarhiski zemāku par likumu, kas regulē ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli.
Kāds pamats ŠOBRĪD būtu cilvēktiesību ierobežojumiem, komercdarbības un citiem ierobežojumiem? Un kāpēc likumdevēja vara ar šiem dīvainajiem grozījumiem faktiski tiek nodota izpildvarai?
Jau ārkārtas stāvokļa laikā Satversmē noteiktās cilvēktiesības tika ierobežotas, lai gan speciālais likums, kas regulē kārtību, kādā varai jārīkojas ārkārtas situācijās valstī, noteica, ka to varēja darīt tikai ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem pasākumiem. Tas varai bija jāpamato, nevis jāaizstāj ar dažu runājošo galvu regulāru muldēšanu.
Atgādināšu, ka saskaņā ar likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 3.pantu:
(1) Visi lēmumi un rīkojumi, kas pieņemti ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa nodrošināšanai, zaudē spēku vienlaikus ar ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa atcelšanu vai šiem īpašajiem tiesiskajiem režīmiem noteiktā termiņa beigām.
(2) Valsts institūcijām nav tiesību noraidīt personu prasījumus pret valsti par nodarīto kaitējumu, ja tādi rodas saistībā ar ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa nodrošināšanu, pamatojot noraidījumu ar īpašā tiesiskā režīma apstākļiem.
Jācer, ka vismaz nepieņems un neizsludinās grozījumus šajā likumā, kas liegtu personām vērsties pret valsti ar prasījumiem par nodarīto kaitējumu.
P.S. Un nemēģiniet man aizbāzt muti, atsaucoties uz Satversmes 116.pantu, ka cilvēka pamattiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību un labklājību, jo līdz šim vara neko no šī ar pārbaudāmiem un ticamiem argumentiem nav pierādījusi.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
