Mēs vēl nezinām, kāda ir Ukrainas cena, par kuru tā tika pārdota, un, ļoti iespējams, arī Latvijai un visai Baltijai jau ir noteikta cena
Jurģis Auziņš25.02.2022.
Komentāri (166)
Iesaki rakstu: 
Sātana dzīres ir sākušās, un, kā likums, tuvojas arī patiesības mirklis. Briesmu un nāves priekšā cilvēks parādās visa savā krāšņumā - sāk mainīt maskas un savus kažociņus, savukārt karš pamodina veselu buķeti slēpto īpašību, visbiežāk naidu, kā arī ielās izved necilvēcīgus marodierus. Kā teica krievu ģenerālis Ļebeds, tad vislabākais karavīrs ir tas, kurš, atnākot mājās, ierauga, ka māju vietā ir šāviņa bedre, kurā mētājas viņa sievas un bērnu atliekas; tāds karavīrs kā vilks plosīs visus, cik vien ilgi dzīvos, tādam karavīram neko nevajag, ne naudu, ne mantu, ne apbalvojumus, viņu vadīs tikai naids.
Aptuveni šāds naida vilnis raksturo karus un karotājus visās frontes pusēs, un tas tuvojas mums. Labāk nelolojiet miera ilūzijas, - gribat mieru, pēdējais laiks gatavoties karam. Ieteiktu paklusēt visiem politiķiem, kas mēģina iemidzināt mūsu modrību ar 5.pantu, un armiju pārstāvjus runāt skaidru valodu, jo nevienu karu jūs nevinnēsiet, ja jūs neatbalstīs tautas gara spēks. Un kur lai tāds rodas, ja visi vienā balsī kladzina, ka mūs aizstāvēs, mums nekas nedraud. Paskatieties šodien uz Ukrainu, uz tiem puišiem un sievām, jauniešiem, kas cīnās ar nagiem un zobiem par katru zemes sprīdi, ik stundu ejot bojā, - viņiem neviens nepalīdz, aizbildinoties ar dažādiem politiskiem argumentiem.
Un neviens nepalīdzēs arī mums, viss ir vieni lieli meli. Pietiek tikai atcerēties varenākās ASV armijas bēgšanu no Afganistānas pērnā gada augustā, septembrī, kad kaujas laukā tika pamesta kara tehnika vairāku desmitu miljardu dolāru vērtībā teroristu rokās, vai Srebreņicas slaktiņu, kad pirms 25 gadiem ANO miera uzturētāju acu priekšā tika nogalināti 8000 jaunu musulmaņu vīriešu, kad neviens pat pirkstiņu nepakustināja, jo neesot bijis politiskais mandāts. Redz, cik vienkārši tās lietas notiek un cik ātri aizmirstam. Un abos gadījumos tika solītas visādas garantijas, tāpat kā Ukrainai savulaik, kad tā atteicās no atomieročiem.
Tās nav nejaušības, tās ir slepenas vienošanās, par kurām augstākās Latvijas amatpersonas varbūt nojauš, bet suniskā padevībā rietumu priekšā klusē un mierina mūs. Mēs vēl nezinām, kāda ir Ukrainas cena, par kuru tā tika pārdota, un, ļoti iespējams, arī Latvijai un visai Baltijai jau ir noteikta cena, par kuru vēl notiek tirgošanās, drīz uzzināsim, varbūt mums paveiksies, bet diez vai. Te vietā Putina teiciens, ka „možem povtoriķ”, raksturojot situāciju, kas notiks, ja kāds izrādīs agresiju pret Krieviju, - tad Krievija mierīgi aizies līdz Berlīnai kā 1945.g. Lieki teikt, cik meistarīgi Putina režīms prot inscenēt pret sevi visādas agresijas.
Man ir 6 bērni, un es sev esmu skaidri pateicis, ka Latviju nepametīšu, arī kara draudu apstākļos, tik vien kā parūpēšos par ģimeni. Tas ir mazākais, ko varu sev pateikt, redzot to, kas notiek Ukrainā ar mūsu civilizācijas cilvēkiem, brāļiem un māsām. Un tas vēl ir nieks, kara neizbēgama sastāvdaļa ir genocīds, mierīgo cilvēku slepkavības, izvarošanas utt, tas viss vēl priekšā, padomājiet par to
Paliek šķērmi, klausoties mūsu ievēlēto valsts vadītāju atbalsta vārdus un lasot varonīgos sociālo kontu ierakstus par bargajām jeb, precīzāk sakot, smieklīgajām sankcijām, kuras jūs varat ieborēt savām vecmammām, bet ne loģiski domājošiem cilvēkiem.
Hei, puiši, Ukrainas robežas no Polijas puses taču vēl ir vaļā, kāpēc apturētas bruņojuma piegādes (katrs veiksmīgs Stingera trāpījums palielina iespējas mūsu armijas puišiem izdzīvot šeit Latvijā kara apstākļos), kapēc netiek veidotas brīvprātīgo vienības, kāpēc tauta netiek mobilizēta kara situācijai, halo!
Vai dziesmu dziedāšana šādā situācijā ir īstais atbalsts, ko šobrīd sagaida bojā ejoša tauta un valsts? Patiesībā atbildes jūs dzirdat katru dienu - ieklausieties viņos, kā valodiņa paliek arvien pieglaimīgāka un samiernieciskāka, jo kas zina, tūlīt tiešām iebruks pie mums, un tad jau atkal būs cita vara, kurai būs jāturpina kalpot līdzīgi kā Rietumu korporācijām šobrīd, jo valstis tur jau vairs neko neizšķir.
No vienas puses valsts, t.s. vadība aicina būt vienotiem, no otras puses visādi represīvie orgāni, t.sk. VID uzvedas kā satrakojušies suņi un sūta uzņēmējiem draudu vēstules par katru mazāko nodokļu kavējumu, draudot ar kontu bloķēšanu, aktīvu atsavināšanu un ko tik vēl ne, neskatoties uz to, ka nupat esam pārdzīvojuši lielāko krīzi pēckara pasaulē. Sajūta, ka tiek pildīts kāds pasūtījums - iznīcināt to, kas vēl palicis. Esmu uzņēmējs un zinu, ko runāju.
Tas ir saprotami, jo mēs tak esam aizņēmušies daudzus miljardus, kam mums uzņēmēji, lēmums jau pieņemts bez visiem kariem - esam iedzīti atpakaļ kartupeļu vagā un kūtspakaļā bez kaujas un pretošanās, parādu jūgā. Drīz sekos mūsu lielo uzņēmumu un Latvijas mežu privatizācija, mums visu atņems, un pie varas esošie aicinātāji uz vienotību to visu atbalsta.
Ko es ar šo atkāpi par mūsu valsts darboņiem gribu pateikt? Apturiet savus asinsssuņus, visādus vidus, šmidus, regulatorus, uzraugus, masku un vakcīnu teroru, beidziet uzvesties kā marodieri, mūsu sētā ir ienācis karš. Jūs, protams, varat turpināt dzīvot savā ideālajā arogantajā pasaulē, bet neaizmirstiet, kas notiek ar marodieriem kara laikā, tad risinājums ir ļoti ātrs.
Atgriežoties pie kara Ukrainā, - novēlu valdošajiem kaut drusciņ paškritikas un baiļu sajūtas par to, ka patiesības stunda tuvojas, un iesaku vienkārši paiet malā, par kara jautājumiem dodiet vārdu mūsu armijas vadītājiem, kas nav sasmērēti un kuriem Latvijas tauta būtu vēl gatava sekot.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
