Metāllūžņos „Rīgas satiksme” par tramvajiem būtu saņēmusi vairāk - ja būtu gribējusi
PIETIEK30.01.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja galvaspilsētas pašvaldības SIA Rīgas satiksme nolietotos tramvajus būtu nodevusi metāllūžņos, tā būtu iekasējusi lielāku summu nekā nepilni 2500 eiro gabalā, - par šādu summu 30 tramvaji paslepus tika pārdoti Ukrainas uzņēmumam Real –NP, kas tos plāno izmantot Harkovas iedzīvotāju pārvadāšanai.
Metāllūžņu uzpirkšanas un pārstādes uzņēmuma Tolmets iepirkumu daļas vadītāja Ieva Otaņķe lēš, ka par 14 līdz 18 tonnu smagu tramvaju, ja to pieņemtu tikai par melnā metāla cenu, tiktu samaksāti aptuveni 3500 eiro.
Tiesa, jārēķinās, ka tramvajs nesastāv tikai no melnā metāla, tur ir arī krāsainais metāls, kā arī sēdekļi, kas nav no metāla. „Man ir grūti aprēķināt precīzu cenu, tad ir jāredz specifikācija, cik daudz tur ir krāsainā metāla, kas ir daudz vērtīgāks nekā melnais metāls,” norāda Tolmeta pārstāve.
Tramvaja vados un elektromotorā esošo kaparu metāllūžņu uzpirkšanas punktos iepērk par 4,5 līdz 50 eiro par kilogramu, kamēr melnā metāla cena Tolmeta uzpirkšanas punktos ir vidēji 215 eiro par tonnu.
Tolmeta pārstāve piebilst, ka noteikti būtu piedalījušies izsolē, ja būtu zinājuši, ka tramvaji tiek pārdoti. „Mēs noteikti pacīnītos par tik liela skaita tramvaju iegādi, jo esam pirkuši gan tramvajus, gan elektrovilcienus un mums ir laba pieredze ar šāda veida metālu uzpirkšanu,” uzsver Otaņķe.
Rīgas satiksme gan apgalvo, ka minimālās izsoles izsludināšanas prasības esot ievērojusi, taču, kā Pietiek jau aprakstījis, acīmredzami nav centusies apziņot iespējami plašāku interesentu loku. „Mēs jau nevaram katru dienu skatīties Rīgas satiksmes un citu transporta kompāniju mājas lapas, vai tur neparādīsies kāda izsole,” skaidro Tolmeta pārstāve.
Liepājas tramvaja tehniskais direktors Aigars Rauda skaidro, ka Liepājas tramvajs pirms nodošanas metāllūžņos savus tramvajus izjauc, sēdekļus, vadus un citas lietas, ko iespējams izmantot citu tramvaju remontos, patur savā īpašumā, bet metāllūžņos nodod tikai pašu tramvaja karkasu.
Jau ziņots, ka Rīgas satiksme informāciju par 30 tramvaju pārdošanu izsolē bija publicējusi tikai savā mājas lapā, kā arī Neatkarīgajā Rīta Avīzē un Latvijas Vēstnesī.
Pietiek rīcībā esošā informācija liecina, ka patiesībā Rīgas domei piederošais uzņēmums īpaši parūpējies, lai izsolē nebūtu „lieku” dalībnieku un tos iegūtu Ukrainas kompānija Real-NP.
Summa, par kuru uzņēmums piekritis pirkt vecos tramvajus, ir bijusi tikai nedaudz lielāka par to, kuru mazāksolīšanas izsolē kā slepeno bija noteikusi Rīgas satiksme un zem kuras izsole būtu uzskatāma par nenotikušu.
Iepriekš Rīgas satiksme šos tramvajus tikpat paklusām organizētā izsolē pārdeva arī vairāksolīšanā, taču par šo izsoli saprotamu iemeslu dēļ vispār neviens neizrādīja interesi.
Rīgas satiksmes vadītājs Leons Bemhens (attēlā) pagaidām nav nekādi reaģējis uz šīm publiskotajām ziņām par viņa vadītā uzņēmuma, iespējams, atklāti nesaimniecisko rīcību.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
