Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Politkorektums ir lieta, kuru mēs arvien biežāk dzirdam pieminam Rietumu publiskajā telpā ‒ visbiežāk negatīvā nozīmē. Cīņa ar politkorektumu bija, piemēram, viens no galvenajiem Donalda Trampa pirmsvēlēšanu saukļiem, kas daudziem par pārsteigumu ļoti labi rezonēja vēlētājos un nodrošināja viņam uzvaru vēlēšanās. “Jūs atkal varēsit lietot sveicienu “Priecīgus Ziemassvētkus!” “Season’s Greetings!”[1] vietā,” ‒ tas bija Trampa teju vai visbiežāk paustais solījums.

Tas, ka politkorektums sāk iegūt jau groteskas formas, labi redzams ne vien Amerikā un Rietumeiropā, bet arī pie mums Latvijā. Piemēram, nesen Saeimā notikušajā konferencē par prezidenta institūcijas tiesiskajiem aspektiem viens no runātājiem atsaucās uz Satversmes tēviem un tūliņ arī pats sevi palaboja, ka politkorektāk laikam būtu lietot terminu nevis “Satversmes tēvi”, bet “Satversmes vecāki”. Tā, lai neaizvainotu nevienu no trijiem “dzimumiem”.

Tomēr politkorektums ir kaut kas vairāk par šķietami jocīgu runāšanu un agrāk plaši lietotu terminu modernu pārfrazēšanu. Kā atzīst britu pētnieks Antonijs Brauns savā grāmatā “Loģikas atkāpšanās”, “politkorektums ir uzskatu un pieņēmumu sistēma, kas caurstrāvo daudzas mūsdienu dzīves jomas, tur savā varā publisko komunikāciju, nosakot, par ko var runāt un par ko nevar”. Viņaprāt, pēdējo pāris desmitgažu laikā politkorektuma loma ir būtiski pieaugusi, un tas ir kļuvis par vienu no dominējošiem elementiem publiskajā diskursā ne tikai Lielbritānijā, bet visā Rietumu pasaulē.

Upuru radīšanas ideoloģija

Zinātniskajā literatūrā politkorektums nav diez ko plaši pētīts, taču retajos pētījumos, kas par šo tēmu ir veikti, tiek secināts, ka politkorektuma saknes meklējamas marksismā. Varbūt tieši tāpēc politkorektuma ietekme postkomunistiskajās Austrumeiropas valstīs ir mazāka nekā Rietumos. Tie, kas dabūja baudīt PSRS ideoloģiju, labi atceras totalitārās sistēmas noteiktos nerakstītos uzvedības likumus, kurus pilsoņiem bija jāievēro, lai nezaudētu karjeru, labklājību un brīvību. Mājās runāja vienu; darbā un uz ielas ‒ citu. Austrumeiropieši šo uzspiesto pašcenzūru jau vienreiz ir piedzīvojuši. Iespējams, ka tieši tāpēc šodien politkorektums nav īpaši populārs šajā Eiropas daļā.

Tiek uzskatīts, ka modernais politkorektums dzimis 1945. gada pavasarī uz sagrautās Berlīnes drupām. Bija sakauta un iznīcināta Hitlera Vācija un līdz ar viņu arī nacistiskā ideoloģija, kas sludināja rasismu un kuras vārdā bija nogalināti miljoniem cilvēku.

Likumsakarīgi, ka jaunā pēckara Eiropas ideoloģija veidojās kā tiešs pretmets nacismam. Pēc formas ne mazāk ekspresīva un bezkompromisa, taču pēc satura pilnīgi pretēja. Brauns politkorektumu formulē šādi: “Tā ir ideoloģija, kas izdala zināmas cilvēku grupas kā upurus, kuri jāsargā no kritikas, un kas saviem sekotājiem liek apzināties, ka citāds viedoklis nav pieļaujams.”

Citiem vārdiem sakot: tolerances iedzīvināšana caur netoleranci pret tiem, kas iebilst.

Praktiski tas izpaudās tādējādi, ka atsevišķas tēmas pēckara Eiropas publiskajā diskursā tika pēc būtības tabuizētas.

Migrācija bija viena no šādām tēmām. Jeb pareizāk – iebilšana pret migrāciju. Tā tika iztulkota kā iebilšana pret citas ādas krāsas un rases cilvēkiem un automātiski sasaistīta ar to, ko savulaik sludināja nacisti! Šādā situācijā jēgpilnas debates par migrācijas problēmu pēckara Rietumeiropā faktiski nebija iespējamas. Neviens nevēlējās tapt nosaukts par nacistu, riskēt ar savu karjeru un reputāciju.

Pauelam bija taisnība

Viens no retajiem Eiropas politiķiem, kuram pietika drosmes skaļi runāt par migrācijas draudiem vēl tad, kad problēma bija pašā sākuma fāzē, bija britu konservatīvais politiķis Īnoks Pauels. Vēsturē iegājusi viņa 1968. gada 20. aprīlī Birmingemā teiktā runa, kas šodien pazīstama ar nosaukumu “Asiņu upes”. Tajā Pauels brīdināja par nekontrolētās imigrācijas dramatiskajām sekām. Pauels pareģoja imigrantu kopienas pieaugumu līdz vienai trešdaļai līdz gadsimta beigām, par ko tika plaši izsmiets tā laika presē. Pauels patiešām kļūdījās. Šodien imigrantu kopiena Birmingemā, kur izskanēja slavenā runa, ir nevis trešdaļa, bet vairāk nekā 40 procentu, un lielākā daļa no bērniem ir reģistrēti kā musulmaņi.

Jau nākamajā dienā pēc nepolitkorektās runas Pauels tika atbrīvots no amata Konservatīvo ēnu kabinetā. Viņš bija pārkāpis nerakstīto politkorektuma robežu, iebilstot pret citas ādas krāsas imigrantu masveida ieceļošanu. Publiskā Pauela nosodīšana bija vēl viens apliecinājums, ka jelkāda diskusija par imigrāciju faktiski nebija iespējama, un gadu desmitiem tādas arī nenotika ‒ ne tikai Lielbritānijā, bet visā Rietumeiropā, jo īpaši Vācijā un Austrijā, kur kolektīvā vainas apziņa par nacistu noziegumiem pilnībā paralizēja atklātu viedokļu apmaiņu imigrācijas jautājumos.

Amerikāņu zinātnieks Glens Lourijs savā darbā “Pašcenzūra publiskajā diskursā” raksta: “Sabiedrības var uzņemt kursu, kam var būt traģiskas sekas un kuru daudzi varbūt jau no paša sākuma uzskata par nepareizu, taču tas ir kurss, kuru nedrīkst kritizēt.” Un tāpēc tas neapturēts, lēni kā upe turpina plūst pretī bezdibenim.

Tieši tā tas notika ar masu imigrāciju Eiropā. Kritikas un diskusijas nebija. Problēma netika atzīta. Un, ja nav problēmas, tad nav arī risinājuma. Process tika atstāts pašplūsmā, imigrantu skaits turpināja pieaugt, bet viņu integrācija faktiski nenotika. Sociālās un etniskās problēmas arvien samilza, bet politkorektuma uzspiestā pašcenzūra tās neļāva risināt.

Latviešiem, kas dzīvojuši PSRS okupācijā, šī ir visai pazīstama aina. Kaut ko līdzīgu ‒ tikai daudz skarbākā veidā un totalitārās sistēmas izpildījumā ‒ piedzīvoja arī okupētā Latvija. Masveida kolonizācija un forsēta cittautiešu imigrācija bija viena no galvenajām, ja ne pati galvenā okupētās Latvijas problēma gadu desmitiem. Taču par to nedrīkstēja runāt. Kur nu vēl iebilst.

Terminu politkorektēšana

Es nezinu nevienu latvieti, kuram būtu paticis, ka šeit, Latvijā, masveidā ieceļoja krievu kolonisti. Tautā valdīja vispārēja neapmierinātība ar notiekošo, kā rezultātā padomju gados vārdam “krievi” latviešu valodā pat izveidojās negatīva konotācija, kas nekad iepriekš nebija bijusi. Tamdēļ politkorekti kļuva lietot apzīmējumu “krievu tautības cilvēki”, nevis “krievi”. Tas nedaudz humanizēja okupācijas varas uzspiestos imigrantus. Interesanti, ka šī padomju politkorektoru ieviestā prakse ir saglabājusies vēl šodien. Visas tautas ir pieņemts saukt vārdos: igauņi, lietuvieši, amerikāņi, bet krievus (sevišķi Latvijā mītošos) vēl joprojām visbiežāk dēvē par “tautības cilvēkiem”, tādējādi demonstrējot, ka runātājs nav domājis neko negatīvu.

Terminoloģijai ir būtiska loma politkorektajos vēstījumos. Uzņemt “kara bēgļus” un uzņemt “ekonomiskos migrantus” ir divas dažādas lietas. Ne tikai morāli, bet arī juridiski tās ir divas dažādas situācijas. Kara bēgļu uzņemšanu nosaka Ženēvas konvencija. Ielaist savā mājā vajāto, kuram draud briesmas, kā morālu pienākumu uztver vairums kristīgajās tradīcijās augušo eiropiešu.

2014. un 2015. gadā, kad mūsu kontinentu sasniedza pēdējā laikā lielākais migrantu pieplūdums, Eiropas politkorektie politiķi un plašsaziņas līdzekļi visbiežāk lietoja terminu “bēgļu krīze”. Tādējādi sabiedrībai radot maldīgu iespaidu, it kā vairums no pārceļotājiem būtu Sīrijas kara bēgļi. Vēlāk gan izrādījās (un Eiropas Komisija to atzina), ka vairums bija ekonomiskie migranti no valstīm, kurās nav kara, tostarp ievērojama daļa no Eiropas Savienības kandidātvalstīm Balkānos.

Spriežot pēc saviem novērojumiem EDSO Parlamentārajā Asamblejā un citos starptautiskos forumos, aizvadītajā gadā terminu “bēgļu krīze” pamazām nomainīja termins “migrācijas krīze”, kas jau adekvātāk atspoguļo reālo problēmu un iezīmē arī atbilstošus risinājumus.

Mediju loma

Centrālā loma politkorekto nostādņu propagandēšanā arvien ir bijusi plašsaziņas līdzekļiem. Piemēram, padomju gados, neskatoties uz tautas urdošo neapmierinātību ar migrantu ieceļošanu, prese un kinožurnāli attēloja pavisam citu ainu. Krievi un latvieši roku rokā draudzīgi cēla komunismu un avīžu slejās tikai pauda prieku, ja republikā ieradās arvien jauni un jauni biedri no plašās padomju dzimtenes.

Kaut ko līdzīgu mēs redzam arī politkorektajā Eiropā šodien. Entonijs Brauns raksta: “Plašsaziņas līdzekļi, īpaši BBC, pieturas pie politkorekta izteiksmes veida, jo tas pasargā no kritikas. BBC var bezgalīgi propagandēt masu imigrāciju, kaut arī tas ir pretrunā ar BBC klausītāju ‒ abonentmaksas maksātāju ‒ vairuma gribu.”

Latvijas sabiedriskais medijs šajā ziņā īpaši neatšķiras. Lai arī 2015. gadā aptaujas rādīja, ka tautas lielākā daļa negatīvi raugās uz imigrantu uzņemšanu, klausoties sabiedrisko mediju, tāds iespaids neradās, jo tur pārsvarā skanēja imigrāciju atbalstošais viedoklis. Turklāt tos, kuri iebilda pret migrantu uzņemšanu, Latvijas sabiedriskā medija žurnālisti, piemēram, Edgars Kupčs, bez mazākās aiztures “LSM.LV” slejās rupji gānīja “pēdējiem vārdiem”.

Šādi izpaudās klasisks politkorektums – jeb tolerances sludināšana caur netoleranci pret tiem, kas atļaujas iebilst. Britu žurnālists Džons Midglejs (John Midgley) šajā sakarībā raksta: “Politkorektums praksē novērojams, kad kāda neliela grupa vēlas uzspiest savus uzskatus vairākumam, rēķinoties, ka vairākums klusēs un neiebildīs.”

Pēdējā laikā gan redzam, ka vairākums tomēr sāk iebilst. Gan Eiropā, gan Amerikā. Riski sabojāt reputāciju un karjeru vēl joprojām saglabājas, taču, par spīti tam, cilvēki arvien skaļāk sāk protestēt. Kas tad ir noticis?

Likmes kļūst pārāk augstas

Notikuši ir terorakti Parīzē, seksuālā uzmākšanās Ķelnē, izvarošanas Malmē, slepkavības Freiburgā, uzbrukumi Briselē un tā tālāk, un tā tālāk. Vardarbība un noziedzība pēc masveida imigrācijas ir pieaugusi. Ārkārtīgi nepolitkorekts secinājums. Taču, kā atzīst jau iepriekš citētais Brauns: “Politkorektums ir luksus, kuru var atļauties tikai droša sabiedrība. Politkorektuma galvenais ienaidnieks ir sabiedrības bažas par savu ievainojamību. Kolīdz cilvēki jūtas nedroši, viņi arvien aktīvāk pretojas politkorektuma ākstībām, tāpēc, ka likmes kļūst pārāk augstas.”

Tieši tas tagad notiek Rietumeiropā. Neērto faktu slēpšana un izlikšanās nav tuvinājusi problēmas risinājumu. Pie šīs atziņas šodien nonāk arvien vairāk eiropiešu. Kaut kad šī atziņa droši vien sasniegs ikvienu. Bet, kad tas būs un vai nebūs par vēlu, lai masu imigrācijas sekas vispār varētu vairs atrisināt, saglabājot Eiropas civilizāciju, ‒ to mēs nezinām. To rādīs laiks.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Starpkultūru komunikācija: Āzija‒Eiropa‒Latvija” Latvijas Universitātē, 2017.gada 7. februārī

[1] “Sveiciens svētkos!”

Pārpublicēts no fronte.lv

Foto no la.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

21

Zagšana un tautas vara

FotoPie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja viņu sagaidīja ar siltu smaidu, kas toreiz bija ļoti neparasti. Bārdainis uz letes nometa maisus un pateica, lai tajos saliekot visu, kas viņai ir. Svešiniekam, kas veikalā bija ienācis aiz neparastā pircēja, šķita, ka ir kļuvis par laupīšanas liecinieku.
Lasīt visu...

21

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

FotoIdeālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta. Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo, estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.
Lasīt visu...

21

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

FotoNepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....