Militārās psihozes ("pobedobesije") simbols – 9. maijs ir jāaizliedz, nevis jāimitē darbība Staķa stilā
Bens Latkovskis23.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ilgus gadus Krievijas sabiedrībā tika kultivēta militārā psihoze, kura tur ieguva izteikta reliģiska kulta raksturu. Šīs kvazireliģijas (“pobedobesije”) galvenā svinamdiena bija 9. maijs, kad visā Krievijā notika šī kara dieva orģiju kulminācija.
Šā gada 24. februārī šī militārā, kvazireliģiskā psihoze noveda Krieviju pie likumsakarīga iznākuma, - viss ārprāts, kas gadiem bija krājies sabiedrībā, izlauzās uz āru. Sākās kara psihozes pārņemto ļaužu tik iecienītā saukļa “varam atkārtot!” realizācija. Nu jau mēnesi notiek šī “atkārtošana”, un šīs “atkārtošanas” laikā pastrādātie kara noziegumi lielā mērā anihilē Krievijas kādreizējos vēsturiskos nopelnus.
Katrs jauns noziegums, kurš ik dienas tiek pastrādāts Ukrainā, nolīdzina ar zemi ne tikai Ukrainas pilsētas, bet arī kādreizējos Sarkanās armijas starptautiskos nopelnus hitlerisma un nacisma sagrāvē pirms 77 gadiem. Katrs jauns notikumu vilnis noskalo iepriekšējo atstātās pēdas. Šajā kontekstā līdz šā gada 24. februārim 9. maijs bija viens datums, bet pēc Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem jau pavisam cits. Tāpēc ne tikai sabiedrības, bet arī varas attieksmei pret 9. maiju jābūt gluži citai.
Plašas 9. maija “svinības” ārpus Krievijas, tātad arī Latvijā, jau sen bija kļuvušas par nerakstītu “krievu pasaules” (Русский мир) pašidentificēšanās aktu. Tā kā šis datums nomināli bija saistīts ar uzvaru pār hitlerismu un nacismu, pret to bija grūti legāli iebilst. Katram, kas klaji iebilda pret šī datuma plašu atzīmēšanu, viegli varēja piekārt nacisma atbalstītāja birku, jo, ja jau esi pret nacisma sakāves atzīmēšanu, tātad...
Atruna, ka citur Eiropā hitlerisma sakāvi atzīmē 8. maijā, darbojās vāji, jo PSRS, kas skaitījās (skaitās) izšķirošais hitlerisma uzvarētājs (tieši PSRS karaspēks 1945. gada maijā ieņēma Berlīni), to vienmēr atzīmēja (svinēja) tieši [visiem “anglosakšiem” par spīti] 9. maijā, un šī ekskluzivitāte bija kā īpašā Krievijas (PSRS) privilēģija par lielo ieguldījumu nacisma sagrāvē.
Ja vēl šos argumentus papildināja ar pārspriedumiem par to, pēc kuras laika joslas laika feldmaršals Keitels parakstīja kapitulācijas aktu, tad kļūst skaidrs, ka 9. maiju legāli aizliegt bija grūti. Piemēram, pagājušajā gadā to daļēji izdevās izdarīt, aizbildinoties ar kovida epidemioloģiskajām prasībām. Tas gan netraucēja “krievu pasaules” cienītājiem tur pulcēties biezā slānī. Pats tajā dienā ar 1. tramvaju braucu garām, un tramvajs bija stāvgrūdām pilns ar ziedu licējiem.
Arī šogad Rīgas dome (RD) bija (ir) iecerējusi rīkoties līdzīgi. Tiklīdz publiski izvirzījās jautājums par Rīgas varas gaidāmo rīcību 9. maija jautājumā, atskanēja runas, ka Rīgas dome (RD) rekomendēs izpilddirekcijai nedot atļauju organizēta pasākuma rīkošanai, bet, ja organizatori šo lēmumu pārsūdzēs administratīvajā tiesā un tā šo RD lēmumu atcels, tad...
Lūk, kā LTV1 raidījumā “De facto” savus plānus skaidro RD priekšsēdētājs Martiņš Staķis. Viņš vispirms braši mudina pasākuma rīkotājus nemaz nenākt uz pašvaldību, lai pieteiktu šo pasākumu, jo atļauja tāpat netiks dota, taču turpat piebilst: “Pat, ja pašvaldībai neizdosies to aizliegt, tad netiks atļauta nekāda tirdzniecība, ēdināšana, skaņu pastiprinošas iekārtas un uguņošanas.”
Pārtulkojam šo vēstījumu no politiski birokrātiskās valodas parastajā. “Krievu pasaules” cienītāji tiek aicināti laikus iesniegt pieteikumu pasākuma organizēšanai 9. maijā pie okupācijas pieminekļa. Mēs, tas ir RD, to formāli noraidīsim, bet formulējumi būs tik vāji pamatoti, ka tos varēs droši pārsūdzēt administratīvajā tiesā, kura šo mūsu lēmumu, visticamāk, atcels.
Pēc šī administratīvās tiesas lēmuma tad nu dariet 9. maijā pie sava pieminekļa, ko vien gribat, tikai neoficiālā kārtībā. Dziediet, dejojiet, dzeriet (no necaurspīdīgos maisiņos ietītām pudelēm), taču tikai savā nodabā. Mēs mazgājam rokas nevainībā un izliekamies, ka nekas nenotiek. Izliekamies, ka neredzam to rīdzinieku daļu, kurai šīs “krievu pasaules” cienītāju orģijas pie okupācijas pieminekļa ir kā spļāviens sejā.
Lai šāds RD vadības iecerētais scenārijs nerealizētos, jau tagad ir jādara viss iespējamais. Nedrīkst pieļaut, ka 9. maijs Rīgā un citur Latvijā izvērstos par milzīgu demonstrāciju kara noziedznieka Putina un viņa vadīto ordu atbalstam. Kas būtu steidzami jādara, lai tas nenotiktu?
Patiesībā ir tikai viens veids, kā novērst 9. maija orģijas pie okupācijas simbola Pārdaugavā. Šā datuma atzīmēšana jāpielīdzina atbalstam kara noziegumiem un jāaizliedz. Tieši tāpat kā Georga lentes, Z burti un citi kara noziegumu atribūti. Šim nolūkam 9. maijs jāatraisa no uzvaras pār Hitleru (šim nolūkam ir 8. maijs) un jāsasaista ar militāras psihozes (kara) kurināšanu, kuras rezultāts ir neskaitāmi kara noziegumi Ukrainā. Tik vien tā darba mūsu likumdevējiem. Ja vien Saeimā sēž īsti politiķi, nevis muldoņas/politikāņi.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
