Militārās psihozes ("pobedobesije") simbols – 9. maijs ir jāaizliedz, nevis jāimitē darbība Staķa stilā
Bens Latkovskis23.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ilgus gadus Krievijas sabiedrībā tika kultivēta militārā psihoze, kura tur ieguva izteikta reliģiska kulta raksturu. Šīs kvazireliģijas (“pobedobesije”) galvenā svinamdiena bija 9. maijs, kad visā Krievijā notika šī kara dieva orģiju kulminācija.
Šā gada 24. februārī šī militārā, kvazireliģiskā psihoze noveda Krieviju pie likumsakarīga iznākuma, - viss ārprāts, kas gadiem bija krājies sabiedrībā, izlauzās uz āru. Sākās kara psihozes pārņemto ļaužu tik iecienītā saukļa “varam atkārtot!” realizācija. Nu jau mēnesi notiek šī “atkārtošana”, un šīs “atkārtošanas” laikā pastrādātie kara noziegumi lielā mērā anihilē Krievijas kādreizējos vēsturiskos nopelnus.
Katrs jauns noziegums, kurš ik dienas tiek pastrādāts Ukrainā, nolīdzina ar zemi ne tikai Ukrainas pilsētas, bet arī kādreizējos Sarkanās armijas starptautiskos nopelnus hitlerisma un nacisma sagrāvē pirms 77 gadiem. Katrs jauns notikumu vilnis noskalo iepriekšējo atstātās pēdas. Šajā kontekstā līdz šā gada 24. februārim 9. maijs bija viens datums, bet pēc Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem jau pavisam cits. Tāpēc ne tikai sabiedrības, bet arī varas attieksmei pret 9. maiju jābūt gluži citai.
Plašas 9. maija “svinības” ārpus Krievijas, tātad arī Latvijā, jau sen bija kļuvušas par nerakstītu “krievu pasaules” (Русский мир) pašidentificēšanās aktu. Tā kā šis datums nomināli bija saistīts ar uzvaru pār hitlerismu un nacismu, pret to bija grūti legāli iebilst. Katram, kas klaji iebilda pret šī datuma plašu atzīmēšanu, viegli varēja piekārt nacisma atbalstītāja birku, jo, ja jau esi pret nacisma sakāves atzīmēšanu, tātad...
Atruna, ka citur Eiropā hitlerisma sakāvi atzīmē 8. maijā, darbojās vāji, jo PSRS, kas skaitījās (skaitās) izšķirošais hitlerisma uzvarētājs (tieši PSRS karaspēks 1945. gada maijā ieņēma Berlīni), to vienmēr atzīmēja (svinēja) tieši [visiem “anglosakšiem” par spīti] 9. maijā, un šī ekskluzivitāte bija kā īpašā Krievijas (PSRS) privilēģija par lielo ieguldījumu nacisma sagrāvē.
Ja vēl šos argumentus papildināja ar pārspriedumiem par to, pēc kuras laika joslas laika feldmaršals Keitels parakstīja kapitulācijas aktu, tad kļūst skaidrs, ka 9. maiju legāli aizliegt bija grūti. Piemēram, pagājušajā gadā to daļēji izdevās izdarīt, aizbildinoties ar kovida epidemioloģiskajām prasībām. Tas gan netraucēja “krievu pasaules” cienītājiem tur pulcēties biezā slānī. Pats tajā dienā ar 1. tramvaju braucu garām, un tramvajs bija stāvgrūdām pilns ar ziedu licējiem.
Arī šogad Rīgas dome (RD) bija (ir) iecerējusi rīkoties līdzīgi. Tiklīdz publiski izvirzījās jautājums par Rīgas varas gaidāmo rīcību 9. maija jautājumā, atskanēja runas, ka Rīgas dome (RD) rekomendēs izpilddirekcijai nedot atļauju organizēta pasākuma rīkošanai, bet, ja organizatori šo lēmumu pārsūdzēs administratīvajā tiesā un tā šo RD lēmumu atcels, tad...
Lūk, kā LTV1 raidījumā “De facto” savus plānus skaidro RD priekšsēdētājs Martiņš Staķis. Viņš vispirms braši mudina pasākuma rīkotājus nemaz nenākt uz pašvaldību, lai pieteiktu šo pasākumu, jo atļauja tāpat netiks dota, taču turpat piebilst: “Pat, ja pašvaldībai neizdosies to aizliegt, tad netiks atļauta nekāda tirdzniecība, ēdināšana, skaņu pastiprinošas iekārtas un uguņošanas.”
Pārtulkojam šo vēstījumu no politiski birokrātiskās valodas parastajā. “Krievu pasaules” cienītāji tiek aicināti laikus iesniegt pieteikumu pasākuma organizēšanai 9. maijā pie okupācijas pieminekļa. Mēs, tas ir RD, to formāli noraidīsim, bet formulējumi būs tik vāji pamatoti, ka tos varēs droši pārsūdzēt administratīvajā tiesā, kura šo mūsu lēmumu, visticamāk, atcels.
Pēc šī administratīvās tiesas lēmuma tad nu dariet 9. maijā pie sava pieminekļa, ko vien gribat, tikai neoficiālā kārtībā. Dziediet, dejojiet, dzeriet (no necaurspīdīgos maisiņos ietītām pudelēm), taču tikai savā nodabā. Mēs mazgājam rokas nevainībā un izliekamies, ka nekas nenotiek. Izliekamies, ka neredzam to rīdzinieku daļu, kurai šīs “krievu pasaules” cienītāju orģijas pie okupācijas pieminekļa ir kā spļāviens sejā.
Lai šāds RD vadības iecerētais scenārijs nerealizētos, jau tagad ir jādara viss iespējamais. Nedrīkst pieļaut, ka 9. maijs Rīgā un citur Latvijā izvērstos par milzīgu demonstrāciju kara noziedznieka Putina un viņa vadīto ordu atbalstam. Kas būtu steidzami jādara, lai tas nenotiktu?
Patiesībā ir tikai viens veids, kā novērst 9. maija orģijas pie okupācijas simbola Pārdaugavā. Šā datuma atzīmēšana jāpielīdzina atbalstam kara noziegumiem un jāaizliedz. Tieši tāpat kā Georga lentes, Z burti un citi kara noziegumu atribūti. Šim nolūkam 9. maijs jāatraisa no uzvaras pār Hitleru (šim nolūkam ir 8. maijs) un jāsasaista ar militāras psihozes (kara) kurināšanu, kuras rezultāts ir neskaitāmi kara noziegumi Ukrainā. Tik vien tā darba mūsu likumdevējiem. Ja vien Saeimā sēž īsti politiķi, nevis muldoņas/politikāņi.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
