2024. gada 4. janvārī portālā Mana Balss parādījās petīcija, kuras autors aicināja Latviju izstāties no Otavas konvencijas. Pēc 20 dienām tajā pašā tīmekļa vietnē parādījās vēl viena petīcija, kurā valdība tika aicināta neizstāties no Otavas konvencijas. Šobrīd otrā petīcija ir savākusi divarpus reizes mazāk parakstu (2018 pret 5647). Es nezinu, ko jūs domājat, bet man ir, ko teikt par šo tematu.
Ņemot vērā notiekošo karu Ukrainā, Lietuva, Latvija, Igaunija un Polija apsver iespēju izstāties no Otavas konvencijas par kājnieku mīnu aizliegumu. Mērķis ir robežu nostiprināšana, taču šādas drošības cena civiliedzīvotājiem var būt pārmērīgi augsta. Vēsturiskā pieredze rāda, ka mīnas ir ieroči, kas nogalina gadu desmitiem, pārvēršot mierīgas zemes par mūžīgām apdraudējuma zonām.
1997. gadā parakstītā Otavas konvencija aizliedz izmantot, ražot un glabāt kājnieku mīnas, kas nenodala karavīru un bērnu. 25 gadu laikā līgumam ir pievienojušās 164 valstis, iznīcinot miljoniem mīnu un glābjot tūkstošiem dzīvību. Nolīguma noraidīšana ne tikai grauj starptautiskās normas, bet arī apdraud Latvijas iedzīvotāju nākotni.
Piemēri no vēstures
Pēc Padomju Savienības aiziešanas no Afganistānas 1989. gadā valstī palika 10 miljoni mīnu. Saskaņā ar ANO datiem no 2018. līdz 2022. gadam mīnas un nesprāgušas munīcijas ir nogalinājušas vai ievainojušas aptuveni 5000 cilvēku, no kuriem trešdaļa ir bērni. Mīnas ir kļuvušas par “mantojumu”, kas turpina kropļot pat 40 gadus pēc kara.
Pēc amerikāņu bombardēšanas Laosā palika 80 miljoni nesprāgušu spridzekļu. Kopš 1964. gada to sprādzienos ir gājuši bojā aptuveni 70 000 cilvēku. Sarkanais Krusts lēš, ka Vjetnamā 15% lauku apvidu joprojām ir mīnēti un kopš 1975. gada ir nogalināti aptuveni 105 000 civiliedzīvotāju.
Pēc pilsoņu kara Angolā (1975-2002) šajā valstī ir vairāk nekā 90 000 amputāciju, no kā lielākā daļa saistīta ar mīnām, kas tika aktivizētas pēc kauju beigām.
Robežu aizsardzībai mēs varam izmantot citas mīnas, par to ir runājusi Aizsardzības ministrija. Mums ir droni, nocietinājumi. Mēs ieguldām daudz naudas aizsardzībā. Tagad izskatās, ka visi ir sazvērējušies, lai iegādātos pretkājnieku mīnas, lai nopelnītu naudu. Atvērt vēl vienu rūpnīcu un tā tālāk, un tā tālāk.
Vienas mīnas dekontaminācija (dezaktivācija) izmaksā no 300 līdz 1000 ASV dolāru. Angolā valsts attīrīšanai ir iztērēti 150 miljoni ASV dolāru, taču darbs joprojām turpinās. Kas veiks atmīnēšanu Latvijā? Kāds uzņēmums no tā pelnīs naudu? Es nebrīnītos, ja tas būtu saistīts ar kādu pazīstamu politiķi.
Es neesmu militārais eksperts, mans viedoklis var būt nepareizs. Bet es domāju, ka vēsture kļūdas nepiedod. Mīnas Kambodžā, Afganistānā vai Bosnijā pierādīja, ka šie ieroči neaizsargā — tie rada upuru paaudzes. Ja Latvija izstāsies no konvencijas, tā riskē pārvērst savus mežus un laukus par “nāves laukiem” saviem iedzīvotājiem. Robežu drošība nedrīkst būt balstīta uz to cilvēku dzīvību apdraudēšanu, kuri tai ir jāaizsargā.