Ministra Arvila Ašeradena dubultā morāle: citiem nogriež, sev pieliek
Pietiek lasītājs12.09.2024.
Komentāri (20)
Iesaki rakstu: 
Valsts budžeta situācija esot negatīva, nodokļi nepildoties, 2025.gada budžetā pašlaik iezīmējoties iztrūkums... Šo jau vismaz pusgadu maļ finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Taču pērn Ašeradens teica ko citu. Kur palika nauda? Vai kāds to var izskaidrot cilvēkiem saprotamā valodā? Vai nav tā, ka Ašeradens citiem nogriež, bet sev pieliek?
Finanšu ministrijas mājaslapā joprojām ir pērnā gada Ašeradena optimistiskā ziņa: "Valsts finanses ir stabilas, un 2024. gada valsts budžets un budžeta ietvars 2024., 2025. un 2026. gadam atbalsta valdības deklarācijā ietverto ekonomiskās politikas mērķi – sasniegt ilgtspējīgu iekšzemes kopprodukta pieaugumu, audzējot investīcijas, produktivitāti un eksportu." https://www.fm.gov.lv/lv/jaunums/arvils-aseradens-2024-gada-valsts-budzets-drosibas-un-ilgtspejas.
Kur paliek nauda? Vai solītais ekonomiskais mērķis ir sasniegts? Izstāstīšu jums dažus sapņus, kurus nesen redzēju.
Pirmkārt, sapnī redzēju īstas dzīres mēra laikā. Tā bija Valmieras teātra atklāšana. Kāpēc gan ne? Jo teātra direktore ir paša finanšu ministra sieva. Tautā to pat iesaukuši par Ašeradena teātri. Kāpēc citiem budžets tiek griezts, bet teātra atklāšanā lūza galdi? Vai tiešām teātris to veica no paša pelnītiem līdzekļiem? Diezin vai...
Otrs sapnis. Teātra saimnieks mīlot lepnu dzīvi. Ja ieskatās viņa valsts amatpersonas deklarācijā, nekas aizdomīgs neparādās, tikai parastie labumi no siles. Jo kurš gan neprot mūsdienās lielos kampienus norakstīt uz bērniem, omītēm un “tumbačkas” draugiem!? To teātra saimnieks iemācījās no savas iepriekšējās saimnieces Sarmītes Ēlertes, kuras roklaiža viņš vienmēr ir bijis. Arī Sarmītes īpašumi ir paslēpti dzimtas koka saknēs, nevis pašas deklarācijās.
Arvils to ir prasmīgi pārņēmis. Sapņos redzēju, ka teātra saimniekam dzimtas saknēs mītot lepni īpašumi gan Mežaparkā, gan Kaltenē Kurzemes jūrmalā. Runā, ka uz “ģimenes vārda” esot pat jahta… Lepni, vai ne? Bet jums, reņģu ēdāji, būs no rupjmaizes un piena pārtikt, ja vien bez kampaņas zināt, kas īsta rupjmaize ir.
Tie ir sapņi, bet te daži fakti no realitātes.
Vai zinājāt, ka Igaunijā, samazinot budžetu, finansējumu nogriež arī politiskajām partijām. Bet kā ir Latvijā? Ne pušplēsta vārda Ašeradens nav ieminējies. Nāks vēlēšanas - partiju nauda tiks triekta uz nebēdu, pludinot to savējiem, bet vienkāršajai tautai būs jācieš trūkums. Jo, redz, fiskālā telpa esot negatīva.
Kādreiz mūsu teātra saimnieku bija iesaukuši arī par OIK papiņu. OIK gan pamazām noklusis, bet vīrs jau nav pirmo dienu ar pīpi uz jumta. Izšeptēja Dienu, izšeptēja OIK, tagad ķēries klāt valsts budžetam…
Kur tad ir izslavētā nodokļu reforma? Kur ir pieteiktais Latvijas ekonomikas attīstības uzrāviens? Kāpēc finanšu ministrs hroniski nespēj pieņemt lēmumus, runājot vien “komplicētos” un sev vien saprotamos kalambūros? Vai 2025.gada budžets apzināti tiek grūsts atvarā?
Vai Jaunās Vienotības valde neko neteiks par āža kāju, kas lien laukā no pašu partijas? Un ko par nodokļu reformu, naudas taupīšanu, ekonomikas attīstības plānu un partiju finansējuma samazināšanu saka premjere Siliņa un valsts prezidents Rinkēvičš? Vai noskatīsimies, kā ministrs Ašeradens turpina būt āzis nodokļu maksātāju dārzā?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
