Ministrija ar cirvi

Gaišie sapņi un skarbā realitāte

"Mežs nav mērāms tikai latos un kubikmetros, tas pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī." Tā rakstīts Latvijas meža politikā, ko 1998. gadā pieņēma Ministru kabinets. Šis dokuments joprojām ir spēkā, un, ja man jautātu, kā būtu apsaimniekojami Latvijas meži, es droši varētu citēt šo dokumentu – jānodrošina meža biotopu un tiem raksturīgo sugu daudzveidības saglabāšana, jāvērtē mežsaimnieciskās darbības ietekme uz vidi, jāpilnveido aizsargājamo teritoriju sistēma, kas nodrošina ekosistēmu un sugu saglabāšanu mežos, jāņem vērā meža nozīme oglekļa piesaistē, mežsaimnieciskajā darbībā vēlamas dabiskus procesus atdarinošas metodes utt. Taču, lai cik jauks šis dokuments šķistu mūsdienās, drīz pēc apstiprināšanas tas tika aizmirsts.

Lai gan meža nozares runasvīri nemitīgi skandina, ka dabas aizsardzības prasības ierobežo nozari un kaitē ekonomikai, faktiski gan ciršanas apjomi, gan meža nozares peļņa ir sasniegusi rekordaugstu līmeni. Dabisku procesu atdarināšanas vietā iecienītākais veids koksnes ieguvei ir kailcirtes. Aizsargājamu sugu dzīvotnes un ligzdas tiek iznīcinātas pat valsts mežos. Jaunas aizsargājamas teritorijas tiek sagaidītas ar meža nozares protestiem, un nereti arī jau esošajās aizsargājamajās teritorijās redzamas jaunas kailcirtes. Veci un saudzējami meži tiek izcirsti, bet mežizstrādes intensitātes dēļ mežs no oglekļa piesaistītāja ir kļuvis par emisiju avotu.

Melnais stārķis, kas reiz tika izmantots kā Latvijas mežu neskartības simbols, Latvijā piedzīvo populācijas lejupslīdi, kamēr Rietumeiropā to skaits pieaug. Straujas populācijas lejupslīdes dēļ apdraudēto sugu sarakstā iekļuvušas pat bieži sastopamas putnu sugas – mežirbe, vistu vanags, mazais dzenis, pelēkā zīlīte… Neviens no mežu veidiem, kas īpaši aizsargājami Eiropas Savienībā, Latvijā nav labvēlīgā stāvoklī.

Atceraties, kā mēs reiz lepojāmies ar to, ka Latvija esot otrā zaļākā valsts pasaulē? Tas bija balstīts uz Jeila universitātes izstrādāto vides snieguma indeksu (Environmental Performance Index). Jaunākajā šī indeksa pārskatā redzams, ka Latvija ir vien 30. vietā. Teiksiet – globālā mērogā nemaz nav tik slikti? Tad ziniet – tieši mežu jomā esam 116. vietā no 131 valsts, kas pēc šī rādītāja vērtētas.

Lai gan netrūkst meža īpašnieku, kas savus mežus apsaimnieko saudzīgi vai necērt nemaz, ar viņiem nepietiek, lai Latvijas mežus kopumā pasargātu no kailciršu viļņa, kas aizskalo pat mums visiem piederošos – valsts – mežus.

Mežs kubikmetros

Ja kāds atļaujas kritizēt Latvijas mežu apsaimniekošanu, tad, pirmkārt, viņš tiks pieskaitīts nejēgām vai apzinātiem ļaundariem, otrkārt, kā pretarguments tiks sniegta atbilde "latos un kubikmetros". Piemēram, meža nozares reklāmas bukletā, ko regulāri publicē Zemkopības ministrija, lasāms: "Taču svarīgāks ir cits rādītājs – trīs reizes straujāk nekā mežu platība katru gadu pieaug mežā uzkrātās koksnes apjoms jeb koksnes krāja. Tas ir uzskatāms apliecinājums tam, ka valstī tiek veikta mērķtiecīga, ilgtspējīga mežsaimnieciskā darbība…"

Ik gadu pārkopējot jaunajā bukletā šo tekstu, meža nozares sabiedrisko attiecību veidotāji nav pamanījuši, ka kopš 2020. gada mežu kopējā krāja sarūk. Bet drīz noteikti uzzināsim, ka šis rādītājs nemaz nav tik svarīgs, un atradīsies cits apliecinājums tam, ka meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi.

Nu kaut vai tā pati meža platība: nozares runasvīri skandē, ka mežu tagad ir vairāk nekā pirms 100 gadiem. Lai novērtētu šo argumentu, apdomājiet, ka arī iedzīvotāju Latvijā pirms 100 gadiem bija mazāk nekā tagad. Tad jau mums ar demogrāfiju viss kārtībā, vai ne?

Vēlos, lai jūs apskatāt šo fotogrāfiju:

Ko jūs tur redzat? Un, ja es teiktu, ka tas ir mežs? Jā, Latvijā juridiski ar jēdzienu "mežs" tiek saprasta zemes lietojuma kategorija, kas ietver arī svaigus izcirtumus, nevis, kā jūs varbūt iedomājāties, ekosistēmu, ko veido koki. Mēs varētu nocirst Latviju līdz pēdējam kokam, bet meža platība nesamazinātos pat par kvadrātmetru, ja vien mēs uz papīra nenomainītu zemes lietojuma kategoriju.

Kailcērtam!

Tas, ka mežu apsaimniekošana nav ilgtspējīga, nozīmē, ka ilgi tā turpināties nevar. Varētu šķist, ka gandrīz 30 gadi, kas pagājuši kopš Latvijas meža politikas apstiprināšanas un aizmiršanas, ir ilgs laiks, taču mežu attīstības mērogā tā nav. 1998. gadā iestādītās egļu audzes joprojām ir jaunaudzes. Tomēr jau šajos 30 gados esam paspējuši noplicināt mežus tiktāl, ka lejupslīdi piedzīvo ne tikai melnie stārķi, bet pat koksnes kubikmetri.

No meža nozares sabiedrisko attiecību viedokļa nav viegli reizē neatzīt, ka līdzšinējā saimniekošana nav ilgtspējīga, un mēģināt tikt vaļā no līdzšinējiem ierobežojumiem mežu ciršanai, lai nesāktu trūkt koksnes. Tad nu "Latvijas Valsts meži" iegulda milzumu naudas, lai jau no bērnudārza vecuma mūs pārliecinātu, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ideāli (cik nu dabas aizsardzība netraucē), tajā pašā laikā meklējot visus iespējamos ieganstus, lai attaisnotu intensīvāku ciršanu. Latvieši izbrauc? Mums vajag vairāk kailciršu! Koksnes imports no Krievijas krities? Vairāk kailciršu! Karš Ukrainā? Vairāk kailciršu! Klimata pārmaiņas? Kailcirtes! Jāmazina birokrātija? Protams, vajag vairāk kailciršu! Un, ja jūs jautāsiet, kā palielināt dabas daudzveidību mežā, jā, arī tad atbilde būs – vairāk kailciršu.

Pa to laiku Zemkopības ministrija, kam vajadzētu, iesaistot visu pušu speciālistus, īstenot meža politiku tā, lai patiešām virzītos uz ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, tikai pienes cirvi – aktīvi atbalsta meža nozares propagandu, cīnās pret dabas aizsardzību un cenšas panākt noteikumu grozījumus, kas ļautu cirst mežus vēl vairāk, šo mērķi ieslēpjot juridisku formulējumu un demagoģijas mudžekļos, ko mēģināšu mazliet atšķetināt.

Plašākas kailcirtes un vairāk "neproduktīvu" mežu

Šobrīd Zemkopības ministrija reizē virza grozījumus noteikumos par koku ciršanu mežā un meža inventarizācijas noteikumos, tos pamatojot ar valdības plānu mazināt birokrātiju. Faktiski ar šiem grozījumiem no noteikumiem tiek izknibināti vairāki dabas saglabāšanai labvēlīgi krikumiņi, paralēli mazinot mežu apsaimniekošanas uzraudzības iespējas.

Pirmkārt, noteikumu grozījumi paredz kailciršu platības palielināšanu. Lasot pavirši, to var nepamanīt. Šobrīd ir noteikti konkrēti mežu tipi, kuros pieļaujama līdz pieciem hektāriem liela kailcirte, bet pārējos – divi hektāri. Grozījumos piedāvāts samainīt: konkrētos tipos divi hektāri, pārējos – pieci. "Pārējie" pēc grozījumiem būtu daudz lielāka daļa mežu – šie mežu tipi veido 90% Latvijas mežu (šobrīd – 51%). No šiem mežiem gan vēl jāatņem teritorijas, kuros kailcirtes nav atļautas vispār, bet jebkurā gadījumā kailciršu būtu ievērojami vairāk nekā līdz šim.

Turklāt grozījumos iestrādāta norma, kas ļauj apiet kailciršu platības (un atļautā ciršanas vecuma) ierobežojumus – mežs jāatzīst par neproduktīvu. Neproduktīvas (protams, ar to saprotot tikai koksnes produkciju) audzes tiek cirstas jau šobrīd, bet pagaidām ciršanas platības ierobežojumi ir tādi paši kā kailcirtēm. Tagad rosināts ne tikai atcelt platības ierobežojumu, bet arī būtiski paplašināt to mežu loku, ko varētu atzīt par neproduktīviem. Un var tikai brīnīties, kā mūsu nevainojami ilgtspējīgā mežu apsaimniekošana novedusi pie tā, ka arvien vairāk mežu gribam izcirst "nesanāca izaudzēt" cirtēs.

Noteikumi paredz arī to, ka daļu no kailcirtēm vairs nesauks par kailcirtēm. Jau šobrīd ir dažādi veidi, kā izcirst mežā pliku vietu un paziņot, ka tā nemaz nav kailcirte, bet tagad paredzēts šīs iespējas paplašināt, nosakot, ka pushektāru lielus izcirtumus sauksim vienkārši par "atvērumiem". Līdz šim atvērumu pieļaujamais lielums bija 0,2 hektāri, un zināmos apstākļos tādi patiešām var būt nepieciešami, taču lielākiem atvērumiem nav pamatojuma. Skaļi tas netiek teikts, bet skaidrs, ka šo grozījumu mērķis ir tikt pie plašākām ciršanas iespējām piejūras priežu mežos, kur kailcirtes šobrīd nav atļautas. Zemkopības ministrija reiz jau mēģināja panākt kailciršu atļaušanu šajos mežos, bet tas neizdevās, tāpēc tagad to mēģina zem cita nosaukuma.

Savukārt grozījumi meža inventarizācijas noteikumos būtiski pasliktinātu Meža valsts reģistra datu kvalitāti, daļā gadījumu atsakoties no meža inventarizācijas, kas jau šobrīd veicama vien reizi 20 gados, un samazinot prasības datu precizitātei attiecībā uz dabas saglabāšanai svarīgākajiem – aizsargātajiem – mežiem. Tas, protams, mazinātu iespējas uzraudzīt to, kas īsti notiek ar Latvijas mežiem.

Pirms gada dabas aizsardzības organizācijas uzvarēja Satversmes tiesā, un tā lika atcelt noteikumus, kas atļautu tievāku koku ciršanu. Tagad koku ciršanas grozījumi paredz, ka meža ciršanai "pēc caurmēra", t.i., kokiem sasniedzot noteiktu resnumu, vairs nevajadzēs uzmērīt kokus dabā, bet pietiks tikai ar Meža valsts reģistra informāciju. Bet reģistrā caurmēra rādītāju pieļaujamā novirze pēc grozījumiem būtu līdz trim centimetriem, tā apmēram pusē egļu mežu legalizējot Satversmes tiesā apstrīdēto ciršanas caurmēra samazinājumu.

Satversmes tiesas spriedumā galvenais uzsvars bija nevis uz koku caurmēru, bet uz to, ka grozījumi veikti bez atbilstoša novērtējuma to ietekmei uz vidi. Ar jaunajiem grozījumiem Zemkopības ministrija vēlas vēlreiz iet to pašu ceļu. Lai gan ministrijas pārstāvji dedzīgi skaidro, ka šie grozījumi ir tikai birokrātijas mazināšanai un tiem nevar būt nekāda ietekme uz vidi, tomēr, tiekoties klātienē, pat viņi mulsi atzīst, ka plašākas kailcirtes tomēr varētu ietekmēt vidi.

Vairāk kailciršu (un jebkā citādi nosauktu izcirtumu) nozīmē mazāk mežu šobrīd – mazāk dzīvotņu meža sugām un mazāk iespēju pabūt mežā cilvēkiem, un arī lielākas grūtības nākotnē pāriet uz ilgtspējīgāku mežsaimniecību, mazākas iespējas mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām. Grozījumi nesīs peļņu meža nozares uzņēmumiem un zaudējumus visiem pārējiem, kuri gūst labumu no meža, taču šī bilances daļa paliek ārpus Zemkopības ministrijas aplēsēm.

Pamats intensīvākai mežu izciršanai

Vismaz pagaidām pret Zemkopības ministrijas virzītajiem grozījumiem stingri iebilst ne tikai vides NVO un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija, bet arī Tieslietu ministrija. Gribētos domāt, ka valdība negrib vēlreiz zaudēt Satversmes tiesā, tāpēc var cerēt, ka šie grozījumi Ministru kabinetā apstiprināti netiks. Vismaz pagaidām…

Šis "pagaidām" varētu beigties tad, kad Zemkopības ministrija būs izstrādājusi jaunās meža politikas pamatnostādnes un veikusi to stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu. Diemžēl šādi novērtējumi nereti ir ārkārtīgi zemas kvalitātes un kalpo tikai pasūtītāja vēlmju stiprināšanai. "Meža politikas pamatnostādnes" var izklausīties pēc birokrātiska papīra, bet tas kalpos par pamatu jebkādiem turpmākiem grozījumiem mežu apsaimniekošanas regulējumā. Un šie grozījumi, visticamāk, būs daudz vērienīgāki un ar vēl būtiskākām sekām nekā tie, kas tiek virzīti šobrīd. To, ka tiem varētu būt ietekme uz vidi, atzīst pat Zemkopības ministrija, kura pirms kāda laika ziņoja, ka pamatnostādnes sabiedriskajai apspriešanai tiks nodotas ap Jāņiem, bet publiski šis dokuments joprojām nav parādījies. Tomēr kāda (šobrīd publiski nepieejama) Zemkopības ministrijas prezentācija samērā skaidri iezīmē virkni ieceru, par kurām būtu vērts uztraukties:

intensīvāk izcirst mežus;

ļaut mežus nocirst ātrāk nekā šobrīd;

izcirst vecus mežus un neļaut jauniem mežiem sasniegt vecumu;

mazināt iespējas aizsargāt vairāk mežu;

mazināt dabas aizsardzības prasības ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām;

tikt vaļā no ekspertiem un datu avotiem, kas nav atkarīgi no meža nozares;

vairāk mākslīgas, nevis dabiskas meža atjaunošanas;

vairāk nosusināt dabiski slapjos mežus.

Protams, pamatnostādnēs šīs ieceres nebūs pasniegtas tik skaidri, bet ieslēptas zem skaistiem vārdiem – "optimāli mežaudžu galvenās cirtes kritēriji", "krājas pieauguma kāpināšana", "mērķtiecīga meža apsaimniekošana", "optimālas meža vecumstruktūras uzturēšana" u.tml.

Šādas pamatnostādnes vēl vairāk attālinātu mūs no ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas, ko reiz bijām tik optimistiski iezīmējuši Latvijas meža politikā, padarot mežu par lēnas aprites lauksaimniecības kultūru, kas tiek stādīta, mēslota, retināta un novākta, dabu pieciešot tikai tik daudz, cik tā netraucē ražas audzēšanai un ieguvei.

Vairāk izcirst valsts mežus

Iespējams, daļa no jums būs pamanījusi zemkopības ministra Armanda Krauzes aicinājumu ļaut izcirst vairāk valsts mežu. Krauze šo ideju "bija dzirdējis" no kāda, kas pavisam noteikti neesot "Latvijas Valsts meži", bet drīz vien jau pats sapratis, ka "valsts mežos ir milzīgs apjoms koksnes", kas vienkārši sapūstot. Ideja nav jauna – 2008. gadā tika palielināts maksimāli pieļaujamais (!) ciršanas apjoms valsts mežos, lai palīdzētu meža nozarei izkļūt no grūtībām. Tas radīja sajūtu, ka no valsts mežiem var pagrābties, kad ienāk prātā. Tagad gan nozarei grūtību nav – mežizstrādes apjomi un uzņēmumu peļņa kāpj nepieredzētos augstumos, bet, ja reiz ir tik dzirdīgs ministrs, grēks būtu šo iespēju neizmantot.

Arī apgalvojums, ka valsts mežos ir milzīgs apjoms neapsaimniekotas koksnes, kas vienkārši sapūst, ir dzirdēts jau daudzkārt. Pieļaujamos ciršanas apjomus valsts mežos uz Valsts meža dienesta aprēķinu pamata nosaka Ministru kabineta rīkojums. Tātad Krauze liek saprast, ka šis rīkojums nosaka mazāku mežizstrādes apjomu, nekā reāli būtu iespējams. Un te nu rodas jautājumi...

Ja nu tā tiešām būtu, ka cērtamu valsts mežu ir tik daudz, ka nespējam vien nocirst, tad kāpēc "Latvijas Valsts meži" izcērt starptautiskas nozīmes aizsargājamus mežus un aizsargājamu sugu dzīvotnes? Tad šī ir apzināta un mērķtiecīga dabas vērtību iznīcināšana, nevis mežizstrādei pieejamo mežu trūkuma radīts izmisums?

Visus likumā atļauto ciršanas vecumu sasniegušos mežus Valsts meža dienests jau ņem vērā, rēķinot, kāds būtu maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos. No aprēķina tiek izslēgti tikai tie meži, kuros saimnieciska koksnes ieguve nav atļauta. Pārējos mežos dienests rēķina, kādi būtu maksimālie ciršanas apjomi, lai koksnes plūsma saglabātos stabila, t.i., tikpat daudz varētu cirst arī turpmāk. Pasvītroju – runa ir tikai par koksnes plūsmu, nevis ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Taču tagad Krauze apgalvo, ka vajadzētu cirst vairāk. Vai ministrs uzskata, ka mums būtu jācērt uz turpmāko gadu rēķina vai ka Valsts meža dienesta dati neatbilst situācijai dabā? Varbūt viņš liek saprast, ka vajadzētu izcirst mežus aizsargājamās teritorijās, kur šobrīd galvenā cirte nav atļauta?

Tiekoties ar Krauzi, uzzinājām vēl vienu iespēju – piespiest Dabas aizsardzības pārvaldi cirst tās apsaimniekošanā nodotos valsts mežus nacionālajos parkos vai nodot tos "Latvijas Valsts mežiem". Jā, ne visos nacionālo parku mežos mežizstrāde ir aizliegta, lai gan saimniecisku mērķu dēļ šie meži netiek cirsti. Uzsverot to kā nesaimnieciskumu, ministrs būtībā aicina atgriezties krīzes laikos, kad Dabas aizsardzības pārvaldei daļu sava budžeta nācās nodrošināt, izcērtot mežus nacionālajos parkos. Šī ideja ir tik absurda, ka žurnālistiem bija grūti aptvert, ka tas, ko mēs stāstām, tiešām ir patiesība.

Tas, ka Krauze uzskata maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu par uzdevumu šādu apjomu tiešām izcirst un, viņaprāt, pat nacionālajā parkā, ja reiz mežu ir atļauts cirst, tas noteikti jānocērt, apliecina, ka ministrs mežu mēra tikai "latos un kubikmetros", nevis redz par savu pienākumu nodrošināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Turklāt ministrs pat nekautrējas savā argumentācijā atsperties no Krievijas uzsāktā kara Ukrainā.

Sākotnēji Krauze plānoja lēmumu par ciršanas apjomu palielināšanu panākt līdz Jāņiem, bet tagad tas atlikts uz rudeni. Iespējams, tāpēc, ka tad to var iemānīt nākamā gada valsts budžeta paketē, lai varētu teikt, ka visi, kas iebilst pret valsts mežu intensīvāku izciršanu, kavē budžeta pieņemšanu, ir pret valsts drošību un visādi citādi ir kaitnieki. Taču mēs raudzīsim, ko varam darīt, lai nepieļautu vēl vairāk pastiprināt mūsu kopīgo mežu izciršanu.

Nepaliec malā!

Droši vien daudziem, kam mežs rūp, būs grūti saprast dažādu noteikumu nianses, kas nereti apzināti uzrakstītas tā, lai zemūdens akmeņi būtu labi paslēpti, tomēr gribu aicināt ikvienu nebūt vienaldzīgam un sekot līdzi šajā jomā notiekošajam. Vides NVO speciālisti aizies uz ministrijām izstrīdēties par noteikumu formulējumiem, tomēr var būt brīži, kad nepieciešama plašākas sabiedrības iesaiste, piemēram, tad, kad tiks uzsākta meža politikas pamatnostādņu sabiedriskā apspriešana. Sekojiet līdzi informācijai, ko veido, piemēram, "100 kailcirtes", un galvenais – neesiet vienaldzīgi!

Pārpublicēts no satori.lv

Novērtē šo rakstu: