Ministrijas uz nodokļu maksātāju naudu skatās kā tērējoši un nepiesātināmi tarakāni
Guntars Vītols12.08.2024.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Sabiedrisko izdevumu mazināšana būs, iespējams, neizbēgama. Nevis tāpēc, ka tas ir labi vai slikti, bet tāpēc, ka tik lielā mērā dzīvot pāri saviem līdzekļiem nevaram atļauties. Bet ne ar to jāsāk. Vispirms jāizdara kas cits, kur var, pēc manas aplēses, „atrast” orientējoši vismaz miljardu eiro gadā. Jāsāk ar pamatīgu jebkuras ministrijas izdevumu revīziju. Nevis kā tagad, kad krāmē katru gadu klāt.
Vai zinājāt, ka ministrijas katru gadu prasa papildus plus 1,5-3 miljardus? Viņiem iedod kopā pārsimt miljonus, jo vairāk neatļauj Brisele, bet tas „mindset” tur ir kā karaļiem. Kā tērējošiem un nepiesātināmiem tarakāniem.
Tālāk jādomā, kuras valsts pašlaik administrētās funkcijas var nodot (ne obligāti 100% apmērā) privātās rokās. Jā, būs visādi iebildumi un brēkšana, bet jāsaprot, ka privātais tomēr ir neapstrīdēti labāks „menedžeris”. Visos laikos, neskatoties uz trūkumiem. Nu nav valstij jākontrolē vismaz trešdaļa ekonomikas kā tagad.
Paralēli var domāt par valsts funkciju reducēšanu tur, kur tas nav kritiski. Ja nevaram nodrošināt visu (un nevaram), tad vismaz jānodrošina būtiskākais, bet tad tas jādara labi. Nevis kā tagad - bezmaksas pamatizglītība ir, bet tā nav izglītība, diplomus dod analfabētiem. Bezmaksas veselība skaitās, bet tāda nav pieejama visiem. Šīs nozares ir piemēri, kur jānodrošina labi un nekā citādi. Izskaužot tarakānu domāšanu.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
