Ministrijas uz nodokļu maksātāju naudu skatās kā tērējoši un nepiesātināmi tarakāni
Guntars Vītols12.08.2024.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Sabiedrisko izdevumu mazināšana būs, iespējams, neizbēgama. Nevis tāpēc, ka tas ir labi vai slikti, bet tāpēc, ka tik lielā mērā dzīvot pāri saviem līdzekļiem nevaram atļauties. Bet ne ar to jāsāk. Vispirms jāizdara kas cits, kur var, pēc manas aplēses, „atrast” orientējoši vismaz miljardu eiro gadā. Jāsāk ar pamatīgu jebkuras ministrijas izdevumu revīziju. Nevis kā tagad, kad krāmē katru gadu klāt.
Vai zinājāt, ka ministrijas katru gadu prasa papildus plus 1,5-3 miljardus? Viņiem iedod kopā pārsimt miljonus, jo vairāk neatļauj Brisele, bet tas „mindset” tur ir kā karaļiem. Kā tērējošiem un nepiesātināmiem tarakāniem.
Tālāk jādomā, kuras valsts pašlaik administrētās funkcijas var nodot (ne obligāti 100% apmērā) privātās rokās. Jā, būs visādi iebildumi un brēkšana, bet jāsaprot, ka privātais tomēr ir neapstrīdēti labāks „menedžeris”. Visos laikos, neskatoties uz trūkumiem. Nu nav valstij jākontrolē vismaz trešdaļa ekonomikas kā tagad.
Paralēli var domāt par valsts funkciju reducēšanu tur, kur tas nav kritiski. Ja nevaram nodrošināt visu (un nevaram), tad vismaz jānodrošina būtiskākais, bet tad tas jādara labi. Nevis kā tagad - bezmaksas pamatizglītība ir, bet tā nav izglītība, diplomus dod analfabētiem. Bezmaksas veselība skaitās, bet tāda nav pieejama visiem. Šīs nozares ir piemēri, kur jānodrošina labi un nekā citādi. Izskaužot tarakānu domāšanu.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
