Ministrs kredītu jūgā. Dosim viņam vēl arī savu uzticības kredītu?
Pietiek lasītājs28.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Daniels Pavļuts ir viens no mums. Vismaz dažās jomās. Apkrāvies ar kredītiem, braucis ar BMW X5 džipu un tagad paņēmis līzingā Hyundai. Spriežot pēc viņa finanšu situācijas, viņam kā pianistam vairāk par ekonomikas un veselības ministra posteni piestāvētu jaunieviests kredītu ministra amats. Par šāda amata izveidi viņš var smelties pieredzē pats no sevis, balstoties uz Vakcinācijas biroja veiksmīgo budžeta apguvi un nenormālo vakcīnu iepirkumu, kuras tālāk izmest mēslainē.
Mēslainē gan nevajadzēs izmest ārprātīgos Veselības ministrijas pārskaitījumus PR aģentūrai, kurā pats kādreiz strādāja – tā kā Latvijas vakcinācijas aģitācija bija brutāls plaģiāts no ASV kampaņām, tad faktiski visu saņemto naudu PR aģentūra varēja iebāzt kabatā kā peļņu un iespējams pēcāk, kad „noklusīs”, padalīties ar veco čomu Danielu, uzsaucot kādu dārgu ceļojumu, izremontējot viņam dzīvokli vai varbūt vienkārši pieņemot par konsultantu.
Atliek pabrīnīties par KNAB, kas Krūmiņjūļa nesto šampi būvinspektorei pamanīja, bet Veselības ministrijas miljonu tēriņus PR aģentūrai neizskatīja par pārbaudes vērtu. Starp citu, atcerieties Viņķeles histēriju, kad COVID kulminācijā viņa uzstāja, ka Rīgas maratonam jānotiek, bet zeķes un pamperus veikalos nedrīkst pirkt klātienē? Politiķiem patīk teikt – vēlētāja atmiņa ir īsa, vēlētāji ir kā aitas, viņi neko nesaprot. Daniels cer, ka viņa izgājieni drīz vien nonāks stulbo vēlētāju amnēzijas bedrē un visas Pavļuta izdarības ministriju vadībā aizmirsīsies.
Ieskatoties Pavļuta deklarācijā, ir skaidrs, ka viņam patīk dzīvot “uz krīta”. Civilizētā demokrātijā tas liktu uzmanīties visos gadījumos, kad valdībā notiek lemšana par jautājumiem, kas saistīti ar bankām un finanšu jomu kopumā (jo ir skaidrs, ka bankas ir nopietna finanšu komponente).
Pagājušā gada deklarācija rāda, ka Daniela īpašumā ir divi dzīvokļi Rīgā, zeme Ogrē, 37 gadus veca četrvietīga airu laiva (ar ko varbūt mūs varēs aizairēt uz vēl lielāku veselības muklāju), kā arī pavisam svaigs “vieglais plašlietojuma” Hyundai IONIQ. Luminor un Swedbanka pie sevis tur cienītā ministra uzkrājumus: secīgi 35.57 eiro Luminor un 3525.28 eiro un 552.84 USD Swedbankā.
Ar 709.65 eiro ienākumiem no Saeimas, 70 377.80 eiro no Valsts kancelejas, VSAA pabalstu 1017.32 eiro apmērā, kā arī citiem ienākumiem no kāda Artūra Sokoļenko (6000 eiro) un no ASV reģistrētā Airdog Inc., AJ (Palo Alto, Waverley 330) saņemtajiem 552.84 USD pērn ministrs mājsēdi varēja pārciest tīri tā neko.
Čakaris vienīgi ar kredītiem, kas velkas līdzi daudzu gadu garumā. 2014.gadā (divus mēnešus pēc Zolitūdes traģēdijas), beidzot pildīt ekonomikas ministra pienākumus, viņš savā deklarācijā raksta, ka parādsaistības ir 183 304.11 eiro, bet ir “vienojies ar aizdevēju AS DNB Banka par aizdevuma pamatsummas atmaksas atlikšanu līdz 2014.gada oktobrim. Tā ir standarta prakse aizņēmēja ieņēmumu samazināšanās gadījumā. Par aizdevuma atmaksas turpmākiem nosacījumiem pārrunas ar aizdevēju notiks 2014.gada rudenī”.
Dažu gadu laikā ministra dzīve būtiski uzlabojas, atsākas treknie gadi: sākot darbu Saeimā 2018.gadā, Pavļuts jau deklarē lietošanā BMW auto (kā kārtīgs liberālis gan nenorādot moiščiku vidē populāro sēriju X5), tīri neko uzkrājumus (gandrīz 60 tūkstošus eiro), arī kredītsaistības pēc atliktā maksājuma prasīšanas būtiski krītas (22 100.00 un 67 801.78 eiro).
Darbs veselības ministra amatā ļauj paņemt kārtējo lielo kredītu, jo deklarācijā par 2021.gadu ministrs deklarējis jau trīs lielas parādsaistības: 28 530.00, 5 108.92 un 170 697.84 eiro apmērā). Ko secinām no šādiem finanšu gājieniem? Kad kā parasts krīzes purvu izbridējs nupat gāju bankā pēc kredīta, man pateica, ka dzīvoju pāri saviem līdzekļiem, un kredīts man nepienākas. Acīmredzot veselības ministra amatā kredītus bankās ir vieglāk dabūt, tikai jautājums, kā tur ar to uzticības kredītu no vēlētājiem.
Pavaicājiet sev, kad, saņemot komunālo rēķinu, būs jāķeras pie drapēm (kuras nevarēsi atļauties) vai vajadzēs ārstu, pie kura varēs tikt kaut kad nākamgad ap šo laiku: “Vai es gribu balsot par šo jampampiņu plejādi?”
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
