Iesaki rakstu: 
Pēdējais laiks arī paskatīties, kas notiek mūsu pašu zemītē. Šoreiz par valdības, vismaz dažu tās locekļu spēju vai nespēju tikt galā ar šī brīža izaicinājumiem.
“Vai jums ir plāns, mister Fiks?” – šo frāzi bieži uzdeva viens no padomjlaiku multfilmas “80 dienās apkārt zemeslodei”, kura veidota pēc Žila Verna darba, varoņiem. Un tūlīt pat skanēja atbilde: “Protams, man ir plāns!” Parasti šie plāni beidzās ne ar ko, tikai jautrību skatītājiem.
Pašlaik diemžēl mūsu valdība un atsevišķi tās ministri, te pirmajā trijniekā liekamas sieviešu dzimtes pārstāves Viņķele, Šuplinska un Petraviča, darbojas Fiksa garā. Tiesa, jāatzīst, ka Fiksam darbošanās tomēr bija daudz plānveidīgāka, loģiskāka un radošāka.
Sākšu ar pamatlietām, kuras jāievēro, risinot jebkuras situācijas un veicot plānošanu.
Tātad, ja ir kāda problēma, tad pirmais solis ir faktiskās situācijas fiksēšana, sasniedzamā mērķa noteikšana un nepieciešamie pasākumi, lai to sasniegtu. Ja runājam par nepieciešamajiem pasākumiem, tad vispirmām kārtām tiek veikti pasākumi, lai mazinātu vislielākos riskus.
Savukārt, ja tiek sastādīts rīcības plāns turpmākajām darbībām, tad tiek noteikts precīzi - sasniedzot tādus vai tādus rādītājus, tiek veikts tas un tas.
Kā ar šo visu mūsu valdība un īpaši pieminētās personas, kuras aizņem ministra amata vietas, tiek galā?
Sākšu nedaudz ar I.Viņķeles veikumu, jo, gribam vai ne, lielākā nastas daļa tomēr ir Veselības ministrijas kompetencē. Tātad – Viņķeles atbildības joma.
Sāksim ar nelielu atskatu, kad tas viss Latvijā sākās. Tātad 2020.gada 12.martā tiek pieņemts lēmums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu. Apturēts un ierobežots tika viss, tajā skaitā – slēgtas robežas. Ak, jā, bija saslimuši 16 cilvēki.1 Tomēr, ņemot vērā, kas notiek pasaulē, pamats bažām bija. Tamdēļ, pēc kāda laika skatoties uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, mēs visi jau esam gudri. Īpaši, ja šāda situācija bija pirmo reizi ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules vēsturē. Tā līdz jūnija pirmajai pusei bijām ārkārtējās situācijas varā.
Visnotaļ loģiski, ka, ja kaut kas uznāk negaidīti, tad sākumā būs pārsteiguma efekts, tad nedaudz haoss, bet beigās viss jau sāk lēnām nostabilizēties, un visi sāk pierast pie esošās situācijas.
Savukārt citādāk, ja jau iepriekš tiek prognozēts, ka kaut kas iestāsies, loģiski domājošiem cilvēkiem tad šķiet pašsaprotams, ka nepieciešams sagatavoties. Nu, jā, iespējams, ka atslēgas vārds ir “loģiski domājošiem”.
Pirmās ārkārtējās situācijas laikā jeb, precīzāk runājot, 29.aprīlī I.Viņķele Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē pavēstīja, ka Latvijas eksperti un Pasaules Veselības organizācijas speciālisti prognozē, ka otrais Covid-19 vilnis ir sagaidāms šī gada rudenī vienlaikus ar gripas sezonu.2
Pārskatot šo paziņojumu, lepnumā izslējos, jo neviltots lepnums un prieks sildīja manu sirdi. Grūti spriest, kā būs citās valstīs, bet pie mums būs viss kārtībā, jo savlaicīgi zinām, ka būs problēmas, un spēsim tām sagatavoties. Piebildītei: ja jau Viņķele šo paziņoja 29.aprīlī, tad līdz rudenim (ja paņemam atskaites punktu oktobri), mums kāds pusgads sanāk. Vienlaikus tiek arī darīts zināms, ka Latvijā Covid slimniekiem ir pieejamas 395 gultas vietas.
It kā viss saprotams, zinām, ka rudenī viss atkārtosies, tātad – varam sākt gatavoties. Hā, varbūt šāda pieeja ir darītājiem. Iekāpjam laika mašīnā un no 29.aprīļa, kad Viņķele teica, ka rudenī būs otrais vilnis, pārceļamies uz 27.oktobri. Kamdēļ šis datums? Ļoti vienkārši, tikai 27.oktobrī valdība ir apstiprinājusi stratēģiju par Covid-19 izplatības ierobežošanu.3 Savukārt jau 9.novembrī tiek izsludināta jauna ārkārtējā situācija.
Ko no šī var secināt? Tā kā stratēģija Covid-19 izplatības ierobežošanā ir tapusi tik oktobra beigās, skaidrs ir viens – kaut Viņķele zināja vai prognozēja, ka būs otrais vilnis, – neko nedarīja. Ja nav plāns, ko un kā darīt, – neko pat izdarīt nevar. Līdz ar to par šo neizdarību vien viņai vajadzētu atkāpties.
Labi, skatīsim, ko tad šī stratēģija, kaut novēlota, paredz.
Veselības ministrijas sagatavotās ilgtermiņa Covid-19 infekcijas izplatības kontroles stratēģijas mērķis esot apturēt infekcijas izplatību un samazināt saslimstību, vienlaikus nodrošinot veselības pakalpojumu pieejamību un nepārtrauktību, izglītības procesu klātienē un ekonomisko aktivitāti, kas ir sabalansēta ar noteiktajiem piesardzības pasākumiem. Lai nodrošinātu nozaru saskaņotu rīcību ar ilgtermiņa Covid-19 pārvaldības stratēģiju, ministrijas izstrādās individuālus rīcības plānus.4
Paga, 27.oktobrī tikai tiek pateikts, ka ministrijas vēl tikai izstrādās savus rīcības plānus!!!! Tā arī – 27.oktobrī uzstāda kā mērķi izglītības procesu klātienē un ekonomisko aktivitāti, bet jau 9.novembrī daudz ko aizver ciet?!
Skatoties jau notikumu attīstību īstermiņā, nevar nepamanīt, ka jau termiņa ietvaros viss sanāk greizi un nepareizi.
Labi, skatīsim, ko tad šī, maigi sakot, novēlotā stratēģija paredz. Te nu man bija kārtējo reizi izbrīnā jāiesaucas. Uzskatu sevi par visnotaļ prasmīgu informācijas meklētāju interneta plašajās dzīlēs, bet šo stratēģiju kā dokumentu nekur nav iespējams atrast. Vēl kas, tika paziņots, ka Krīzes vadības padomes protokols (pēc saskaņošanas) būs pieejams šeit: https://www.vugd.gov.lv/lv/krizes-vadibas-padomes-2020gada-sedes. Jāpiemin ka šī padomes sēde notika 27.oktobrī. Kad rakstīju šo – 27.novembrī –, protokols nebija pieejams.
Vienīgais, kas pieejams, – tabulas veidā. Tāda sajūta, ka Viņķele sabiedrību uzskata par garā vājo, ka tā nespēs izlasīt un saprast rakstīto. Palasīju un tik tiešām sajutos kā garā vājš.
Piemēram, trešā līmeņa raksturojošais apraksts ir šāds: Pieaug saslimušo skaits, pieaug testēto skaits, daudz pozitīvo testu. Nu, vai zināt! Ja šādu stratēģiju akceptē veselības ministre, tad divi risinājumi – saprātīgi domājošie viņu padzītu no amata, jo šāda stratēģija neko nedod.
Kāpēc tā domāju? Vienkārši. Atbildiet uz jautājumu – kā jāpieaug saslimušo skaitam? Par vieniem, desmitiem vai simtiem? Tā arī, piemēram, ja ir ceturtais līmenis (augstākais), tad pie izglītības norādīts – maksimāli attālināta? Tad ta joki, - kā saprast maksimāli attālināta? Izskatot stratēģiju šādos formulējumos – labāk būtu neteikuši neko.
Kompetentu cilvēku raksturojošās iezīmes ir viņu precizitāte. Piemēram, ja Latvijā inficēto skaits kopumā sasniegs 10 000 cilvēku, tad būs konkrēti šādi ierobežojumi (veicot ierobežojumu uzskaiti) Tā arī, spējot paskaidrot, kādēļ tieši šādi ierobežojumi. Tieši ar šo elementu Viņķelei klājas visgrūtāk.
Jo kādi apsvērumi kalpoja, aizliedzot kosmetologa pakalpojumus, bet atļaujot friziera? Tieši tāpat kā, aizliedzot amatieru sporta nodarbības un amatiermākslas nodarbības, bet neaizliedzot naktsklubu pasākumus. Vienā gadījumā cilvēku izsekojamība iespējama, otra – ķer vēju laukā.
Turklāt aizliegumu īstenošanas galvenais priekšnosacījums ir tas, ka konkrētajā vietā vai veidā notiek vislielākā inficēšanās. Paskatoties, cik tajā laika posmā bija inficēti amatiermākslas kolektīvos, atbilde bija – 0.
Iepriekš minētie piemēri bija tik ilustrācijai – attiecīga pieeja bija pilnīgi visos gadījumos. Loģisku izskaidrojumu vienam vai otram ierobežojumam atrast pagrūti.
Vienīgais, ko no ministres vietas ieņēmušās personas var izdzirdēt, – draudi un pārmetumi. Ja nedarīsiet to vai to, tad būs tas un tas.
Viņķele nesen kā paziņoja: Covid-19 izplatība Latvijā ir vērtējama kā "ļoti, ļoti nopietna", un, ja situācija neuzlabosies, strikti ierobežojumi būs jāievieš visā valstī.5
Šāda paziņojuma gadījumā ierobežojumus varēja jau ieviest kaut pēc minūtes. Ar tik plašiem formulējumiem jebkurš skaitlis radīs pamatu ierobežojumu ieviešanai. Jautājums – ko uzskatīsim par situācijas uzlabošanu? Nepasakot neko konkrēti, nav iespējams sabiedrībai pārliecināties, vai tiek ievērots iepriekš paustais. Tā arī – spētu prognozēt, kas notiks tālāk kā inficēto skaita palielināšanās, tā arī samazināšanās gadījumā. Vai mums ir vajadzīgs tāds ministrs, kurš nespēj neko konkrētu pateikt?
Kopsavilkums par Viņķeli – tas, ka būs otrais vilnis, zināja jau aprīlī, bet tā arī neko vasarā neizdarīja, lai situācija nebūtu tik smaga. Netiek saukti precīzi pārbaudāmi skaitļi, bet tiek izmantoti vispārēji formulējumi, kas norāda – Viņķelei nav plāna vai izpratnes. Ierobežojumi tiek noteikti haotiski un neizprotami. Skaidrs ir viens, ka ar šādu pieeju infekcijas izplatību nav iespējams apturēt. Ja to neizprot Viņķele, tad pēdējais laiks to apjaust Kariņam, jo, ja nestrādā padotais, atbildība jāuzņemas tā priekšniekam.
Te tad kāds iesauksies – kritizēt nav liela māksla, kur risinājumi! Atbilde būs atkarīga no tā, kāds mērķis – apturēt vai mazināt, vai kontrolēt infekcijas izplatību. Šī brīža Viņķeles pieeja ir kā mironi turēt uz radiatoriem – nedaudz silts ir, bet dzīvs nav.
Tātad – šī brīža pasākumi neder nevienam no mērķiem. Atslēgas vārds ir apturēt izplatību. Ja tā, tad vismaz uz divām nedēļām jāievieš pilnīga izolēšanās. Bez izņēmumiem. Uz robežām (arī sauszemes), kontrolposteņi, kuros tiek pārbaudīts, vai iebraukušie ārzemnieki ir reģistrējušies, vai arī pašu iedzīvotāji ir reģistrējušies, atgriežoties no ārzemēm.
Tālāk – kontrole tiem, kuri atbraukuši no ārzemēm. Darbojas tikai pirmās nepieciešamības (pārtikas veikali un aptiekas) veikali. Apmeklējumi maskās. Nenotiek pilnībā nekādi pasākumi. Tikai šādi iespējams apturēt. Jebkuri citi veidi – neefektīvi. Īpaši, ja vairs nevar saprast, kur lielākā daļa ir inficējusies.
Protams, ka izolācija nevienam nepatīk, bet – katrai brīvībai sava cena. Šajā ziņā priecē tas, ka pēdējās dienās A.Pabriks ir sācis paust viedokli, ka infekcijas ierobežošana iespējama tikai tad, ja tiks noteikti visstingrākie ierobežojumi. Tikai šādu ceļu ejot, ir iespējams atgūt kaut kādu kontroli, kas savukārt nozīmē, ka pēc tam pastāv iespējamība samazināt ierobežojumus.
Kad apturēta izplatība, tad tālāk darbojas mazināšana un kontrolēšana. Instrumenti dažādi, bet pirmām kārtām jāiedarbojas uz tām vidēm, kuras bez mājsaimniecības ir galvenie inficēšanas avoti. Citādāk, piedodiet, kurš “gudrinieks” bija izdomājis, ka personām ar diplomātiskām pasēm nav jāievēro pašizolācija, atgriežoties no ārzemēm? Te rodas jautājums – kas, Covid-19 pieķeras tikai tām personām, kurām nav diplomātiskās pases? (Kārtējais piemērs, ka pieņemtie ierobežojumi vai atvieglojumi ir pilnībā bez jebkādas loģikas un pamatotības.) Līdzīgu, nepārdomātu lēmumu, piemēru ir atliku likām.
Attiecīgi – cik vien iespējams, cilvēki strādā attālināti, īpaši valsts pārvalde. Kā inficēto skaitļi krītas, tā ierobežojumus samazina. Protams, uzreiz jau pasakot, - ja darīsiet šo un rādītāji nokritīs līdz tādam ciparam, varēsim darīt to un to. Arī iedzīvotāji tad būs ieinteresēti kaut ko ievērot, jo zinās, kas un kā notiksies.
Ierobežojošo pasākumu pastiprināšana arī ļoti vienkārša, piemēram, 30 % no inficētajiem ir inficējušies vietās A. Tātad – vājais punkts ir vietas A, un tamdēļ tiek pārskatīti visi jautājumi, kamdēļ šāda inficēšanās ir bijusi iespējama, un novērš iemeslus. Diemžēl Viņķele parasto lietu loģiku tā arī nav sapratusi. Vienīgais, ko spēj, – runāt vispārinātās frāzēs un vainot faktiski pašus saslimušos. Vai šāda veselības ministre ir vajadzīga? Domāju, ka ne.
Tagad pāriesim pie nākamās “izcilnieces” I.Šuplinskas. Jau pirmajā ierobežojumu vilnī daudzi uzņēmēji, neskatoties uz savu situāciju, ziedoja vai uzdāvināja viedierīces6, lai tie skolēni, kuru vecāki nav pietiekami turīgi, spētu mācīties attālināti. Visu cieņu šiem uzņēmējiem.
Izglītības un zinātnes ministriju arī pavasarī varēja saprast, - neviens nebija pat spējis iedomāties, ka pēkšņi vienā dienā visa izglītība pāries attālinātā formā. Bet labi, tas bija pavasarī. Tad arī, kā iepriekš minēju, veselības ministres vietas ieņēmēja paziņoja par otro vilni rudenī.
Gribētos domāt, ka izglītības un zinātnes ministre, inteliģenta persona būdama (nu, vismaz amats pieprasa tādai būt), būs darījusi visu, lai skolas būtu sagatavotas attālinātām mācībām rudenī. Tiktu pateikti stingri nosacījumi, ka ar šādiem apstākļiem mācās klātienē, bet ar šādiem – visi attālināti. Loģiski, ka attālinātam variantam ir sagatavota visa nepieciešamā tehnika skolēniem, kuri nevar atļauties paši to iegādāties, tā arī skolotāji apgādāti kā ar tehniku, tā arī sagatavoti digitāli apmācību materiāli.
Atkal diemžēl jāsaka – hā, Šuplinska ir tāda paša kalibra speciāliste kā Viņķele. Respektīvi – nekāda. Kā Šuplinska, tā arī Vinķele ir spējīgas tik deldēt ministra krēslu un saņemt ministra algu. Vispār, ja tā paskatās, tad jebkurš no mums būtu spējīgs saņemt ministra algu.
Kādēļ tik skarbi izteikumi? Lai runā fakti: Skolniece mācās 9. klasē, un viņai ir tikai mobilais telefons. Ģimene ir sociālā dienesta redzeslokā. Vaicāju viņai, kāpēc viņa nepieslēdzas mācībām un nepilda uzdevumus. Viņa stāsta, ka nav tādas iespējas, viņa nevar pieslēgties attālināti un nevar arī ar viņai pieejamo telefonu nosūtīt šos mācību darbus. Runāju arī ar vecākiem, kas atzina, ka viņiem nav iespējas nopirkt datoru vai planšeti un nodrošināt pieslēgumu. Tādas ir šīs ģimenes tehniskās iespējas,” stāstīja Saldus novada sociālā dienesta speciāliste Antra Jansone.
Attālināts mācību process joprojām nav pieejams daudzām maznodrošinātajām ģimenēm, norāda Latvijas Pašvaldību savienība. Attālināti patlaban mācās 7. līdz 12. klašu skolēni. Izglītības un zinātnes ministrija pirms pāris nedēļām noslēgusi datoru iepirkumu, taču konkrētu laiku, kad skolām un skolēniem tehnoloģijas piegādās, vēl nenosauc. Tikmēr pašvaldības prognozē, ka ar to tehnoloģiskā nodrošinājuma problēmas vēl netiks atrisinātas.7 Te nu noteikti rodas jautājums – ko Šuplinska ar saviem ierēdņiem ir darījusi?
Datortehnika viena lieta, bet ministrijas nespēju pieņemt lēmumus apliecina pati ministre. Šuplinska atzina, ka 24. novembrī Krīzes vadības padomē ir izskatīti divi iespējamie modeļi, kā reaģēt uz Covid-19 izplatības pieaugumu – vērtēts "piespiedu brīvlaiks visiem" un iespēja, ka 1.- 6. klases turpina mācības klātienē, taču pastiprinātas drošības apstākļos, proti, paģērot, ka pedagogiem mācību stundas ir jāvada maksās un skolām jānodrošina, lai mācības notiktu telpās, kur uz katru skolēnu ir vismaz
"Jā, precīzas statistikas man uz to brīdi nebija," jautāta, vai Izglītības un zinātnes ministrija uz valdības sēdes brīdi jau bija apkopojusi datus par to, cik daudzas skolas nespēs izpildīt prasības par vismaz
Diemžēl šāds Šuplinskas paziņojums nepārsteidza, jo jau jūlija beigās ministrija nāca klajā ar fenomenālu paziņojumu par trim dažādiem apmācības modeļiem. Klātienē, daļēji klātienē un attālināti. Turklāt, nevis valsts mērogā nosakot, kādā gadījumā modelis A, B vai C, bet ministrija visu atstāj skolu un pašvaldību ziņā.
Paskatoties uz šo visu no malas, – to var nosaukt tikai un vienīgi par vadības zaudēšanu. Nespējot izdomāt ko un kā darīt, parasti atbildība tiek uzgrūsta uz zemāk stāvošiem.
Labi, skaidrs ir viens, ka Šuplinska nesaprot ko un kā darīt Covid-19 laikā. Vienlaikus ar nespēju saprast, ko un kā darīt, viņa ar aprobežotu ietiepību uzstāj uz kompetenču izglītības ieviešanu. Bezmaz vai kā Otrā pasaules kara laikā ar saukli – “Ne soli atpakaļ”. Tā Šuplinska pretēji pedagogu paustajam, ka pašlaik nav tas labākais brīdis jebkādai reformai, ar buldoga spītību turpina realizēt to, kas uz papīra uzlikts.
Pat zemākā līmeņa vadītājs saprot, ka pat vislabāk sagatavotās reformas un jauninājumi radīs papildu spriedzi nodarbinātajiem. Līdz ar to arī darba vide ir “saspringtāka”. Attālinātās mācības un Covid-19 situācija jau pati par sevi rada jaunus izaicinājumus un spriedzi. Ja vēl ņemam vērā, ka daudzām skolām šogad ir akreditācija, tad nav ne mazāko šaubu, ka ir tikai laika jautājums, kad skolotāji “pārdegs”. Ministrei, izskatās, uz to visu ir tikai uzspļaut.
Ja vēl ņemam vērā, ka šajā laikā IZM virza normatīvo aktu grozījumus, kuros paredzēts noteikt stingrākus kvalitatīvos rādītājus skolu darba rezultātam, proti, tām izglītības iestādēm, kuru skolēnu vērtējums centralizētajos eksāmenos būs zem 40%, valsts mērķdotāciju samazinās par 20%, tad vienkārši nav, ko teikt. Nav pārsteigums, ka arodbiedrība pieprasa Šuplinskas demisiju.
Vispār ne jau arodbiedrībai vajadzētu pieprasīt. Pēc tā visa, ko Šuplinska sastrādājusi, Kariņam pašam vajadzēja viņu atstādināt. Tieši tāpat, kā iepriekš jau teicu par Viņķeli.
Viena lieta ir nedarīt neko, otra – sastrādāt šādas lietas. Šoreiz līdz Petravičas “varoņdarbiem” netiku. Ticiet man, to nav mazums. Vienkārši, paskatot Viņķeles un Šuplinskas sadarīto, palika pārāk skumji ap sirdi. Vai tik tiešām Kariņš neredz, ka viņa komandā ir tādas...?
Kas abām bez nekompetences kopējs? Vainīgi visi citi. Ja tā turpināsies, tad Kariņam palikt savā amatā būs arvien grūtāk un grūtāk.
1 https://www.apollo.lv/6920879/latvija-izsludina-arkartas-stavokli-saistiba-ar-covid-19
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/ministre-otrais-covid-19-vilnis-prognozejams-rudeni.a357905/
3 https://www.mk.gov.lv/lv/aktualitates/valdiba-apstiprina-ilgtermina-covid-19-infekcijas-izplatibas-kontroles-strategiju
4 https://lvportals.lv/dienaskartiba/321351-valdiba-apstiprina-ilgtermina-covid-19-infekcijas-izplatibas-kontroles-strategiju-2020
5 https://www.delfi.lv/news/national/politics/vinkele-covid-19-situacijai-neuzlabojoties-strikti-ierobezojumi-bus-jaievies-visa-valsti.d?id=52700425
6 https://www.lmt.lv/lv/jaunumi?pid=920
7 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pasvaldibas-attalinatas-macibas-joprojam-nav-pieejamas-daudziem-maznodrosinatajiem.a381404/
8 https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/versija-kas-radas-nakts-laika-suplinska-atklaj-ka-lema-par-tris-kvadratmetru-un-masku-prasibam-skolam.d?id=52705323
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
