Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šorīt pienākot ziņām par Satversmes aizsardzības biroja Jāņa Maizīša nāvi – oficiāli pēc smagas slimības -, Pietiek ekskluzīvi publicē vienu no Indriķa Latvieša jaunā romāna „Nāve” („Bailes – 4”) nodaļām, kas sniedz norādes uz „caurcaurēm izdomāta” Satversmes apsardzības biroja direktora pārraudzībā nonākušām „letālām” lietām, kas saistītas gan ar advokāta Pāvela Rebanoka un deputātes Jutas Sviķes nāvi, gan ar iespējamu Latvijas valstisko informācijas sistēmu nonākšanu Krievijas kontrolē.

„XXXV nodaļa. Jānis Mīzītis

Reizēm brīnumi vienkārši ņēma un notika – tāpēc jau patiesībā tie arī bija brīnumi. Vai nu veselība, pareizāk, tās neesamība, vai vecums, vai apdraudējuma sajūta, bet bijušais dzelžainais čekists, “vecās skolas” pārstāvis Andris Tautmanis Centrālcietumā bija sācis runāt. Precīzāk – rakstīt. Protams, ar šādiem cilvēkiem nekad neko nevarēja zināt, un visu viņu teikto vajadzēja nevis vienkārši pārbaudīt, bet pēc tam pārbaudīt vēl arī pašus pārbaudītājus un pārbaudītāju pārbaudītājus, bet vienalga – tā bija kustība uz priekšu.

Pēkšņā runīguma iemesli Mīzīša ieskatā varēja būt divi. “Cietuma telegrāfs” pietiekami efektīvi darbojās visos laikos, un Satversmes apsardzības biroja direktoram, bijušajam padomju izmeklētājam un prokuroram nebija ne mazāko šaubu, ka, visticamāk, jau pāris dienu laikā pēc viņa sarunas ar deģenerātu Damsonu par to bija uzzinājis arī Tautmanis. Protams, ne jau par sarunas detaļām, bet par tās ilgumu un pamattēmu – to gan. Vecais čekists nebija muļķis, un arī ar izdzīvošanas instinktu viss viņam bija kārtībā.

Tieši ar izdzīvošanas instinktu Mīzītis tad arī saistīja otru versiju par Tautmaņa pēkšņā runīguma iemeslu. Rīgas Centrālcietums nebija nekāda drošā vieta tā iemītniekiem – nāve varēja piemeklēt viņus visdažādākajos veidos. Viņi gāja bojā dīvainās pašnāvībās, guva nāvējošas traumas uz līdzenas vietas, mira no anafilaktiskā šoka pēc viselementārākās injekcijas, bet reizēm vienkārši nez ar ko saindējās un nomira turpat kamerā, kamēr medicīniskā palīdzība vēl bija ceļā un ieradās dažas stundas pēcāk.

Mīzītis labi atcerējās uzņēmēja Igora Vanova lietu – šim savdabīgajam, līdz matu galiem kriminālajam kungam bija vienkārši pretdabiski, brīnumaini paveicies. Vispirms viņam domāto indi bija izdzēris un galus atdevis kameras biedrs, arī ar otro indēšanas reizi nebija sanācis labāk, un beigu beigās bija iekritusi pasūtījuma izpildītāja – Centrālcietuma darbiniece. Tiesa, slepkavības pasūtītāju viņa tā arī nebija izdevusi, un Mīzītim nebija ne mazāko šaubu, ka aizvadītajos gados šādu gadījumu bijis daudz, daudz vairāk.

Bija ļoti iespējams, ka arī Tautmanis gaisā bija saodis kaut ko tādu, kas lika viņam bažīties par iespējamu mūža noslēgumu, neizturamās sāpēs locoties uz kameras grīdas, un nu gluži vienkārši vēlējās vienoties – es jums, jūs man! Jo tālāk Mīzītis lasīja nedaudz vecišķā rokrakstā aizpildītās rūtiņu lapas, jo pārliecinātāks kļuva – bijušais biedrs, tagadējais kungs par katru cenu gribēja vienoties, gribēja drošību un komfortu.

“Es, Andris Tautmanis, dzimis 1946. gadā, pēc tautības latvietis, LR pilsonis, iepriekš ieņēmis nozīmīgus amatus Latvijas Republikas valsts drošības un iekšējo lietu iestādēs, vēlos sniegt Satversmes apsardzības birojam nozīmīgu informāciju par Latvijas valsts drošībai un suverenitātei būtiskiem jautājumiem ar potencāli tālejošām sekām.

Kā zināms, es, Andris Tautmanis, esmu darbojies Latvijas PSR Valsts drošības komitejas saimniecisko noziegumu izmeklēšanas virzienā un nekad neesmu nodarbojies ar ideoloģisko un politisko lietu izmeklēšanu. Piemēram, kā VDK izmeklētājs vecākā leitnanta dienesta pakāpē es piedalījos krimināllietas izmeklēšanā, kuras iznākumā tika notiesāts deviņpadsmit gadus vecais, nekur nestrādājošais Aleksandrs Avents.

Viņš kopā ar nekur nestrādājošo Vladimiru Ļaškovu un matrozi Juriju Akoviču 1979. gada jūnijā bija organizējis noziedzīgu grupu kontrabandas veikšanai, proti, preču nelegālai izvešanai un tirdzniecībai ārpus PSRS un ārzemju preču iepirkšanai un nelegālai ievešanai PSRS teritorijā.

Atjaunojoties Latvijas Republikas neatkarībai, es vienmēr esmu darbos izrādījis savu lojalitāti neatkarīgās valsts interesēm, kā profesionālis strādājot vispirms Latvijas Republikas Drošuma policijā un pēc tam Iekšējo lietu ministrijā. Es nekad neesmu darbojies kādas ārvalsts interesēs vai pildījis tās uzdevumus.”

Nu, protams, protams, nosmīkņāja Mīzītis. Kurš gan būtu padomājis ko citu…

“Manā rīcībā ir apjomīga informācija, kas saistīta ar vairāku citu personu iespējamu darbību citas valsts labā, kā arī par izrēķināšanos ar šīm personām, tām atsakoties šo darbību turpināt un nodot ziņas par šo darbību Latvijas valsts drošības iestādēm.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma es esmu bijis pazīstams ar nu jau mirušo Jutu Sviķi, kas tajā laikā sāka strādāt Drošuma policijā, kurā es ieņēmu amatu kā atzīts speciālists un profesionālis. Jutai Sviķei iestājoties darbā, tika veikta standarta biogrāfijas datu pārbaude, un Drošuma policijas darbinieks konstatēja nesakritības potenciālās darbinieces biogrāfijas datos par laiku, kad viņa vēl dzīvoja Maskavā.

Šo analīzi veikušais darbinieks bija izdarījis pieņēmumu, ka Jutai Sviķei varētu būt radīta viltus biogrāfija un jauna identitāte, lai viņu astoņdesmito gadu beigās kā potenciālu “guļošo aģentu” iesūtītu valstī. Es ar šo informāciju iepazinos un oficiāli novērtēju kā nepamatotu, norādot, ka notikusi kļūda ar datumiem, kam nebija nekādas būtiskas nozīmes, un 1995. gadā virzīju Jutu Sviķi darbam Drošuma policijā.

Tolaik Drošuma policijas priekšnieks bija Jānis Ābelis, tagad jau miris. Mēs ar viņu bijām vienisprātis, ka, visticamāk, pieņēmums bija patiess un Juta Sviķe, tolaik vēl Juta Patopova, ir cilvēks, kura patieso identitāti mēs nezinām. No tā izrietēja, ka, visticamāk, viņa varētu būt Krievijas izlūkošanas iestāžu labā strādājoša persona ar konkrētiem uzdevumiem.

Ņemot vērā valsts drošības intereses, mēs pieņēmām lēmumu izmantot šo situāciju, lai vispirms par Jutas Patopovas darbību savāktu pietiekami daudz faktu. Tika sākta un ilgstošu laiku turpināta operatīvās izstrādes lieta, veicot vispusīgu Jutas Patopovas novērošanu, viņas korespondences pārbaudi, telefonzvanu kontroli utt. Vienlaikus atsevišķos sensitīvos jautājumos Jutai Patopovai tika apzināti piegādāta nepatiesa informācija, kuras nodošana ārvalstij nenodarītu kaitējumu Latvijas valsts interesēm.”

Nu jopcik, veco vilku izklaides, nobrīnījās Mīzītis. Šis ļoti, ļoti izklausījās pēc patiesības. Veco ģenerāli Ābeli viņš vēl atcerējās tīri labi – cilvēks bija sarežģīts, bet nopietns, un arī savu darbu uztvēra nopietni.

“1997. gadā, Jānim Ābelim lēmumu saskaņojot augstākajā līmenī, tika pieņemts lēmums par mēģinājumu, izmantojot savākto informāciju, pārvervēt Jutu Sviķi. Tā bija mana ideja, par kuras pareizību es esmu pietiekami pārliecināts arī tagad. Saruna ar Jutu Sviķi bija ļoti veiksmīga un rezultatīva, mums izdevās panākt praktiskas dabas vienošanos faktiski visos jautājumos.

Tika arī veikta Jutas Sviķes nopratināšana par viņas biogrāfiju un citiem faktiem, un šīs nopratināšanas protokols, viņas parakstīts, vienā eksemplārā palika pie ģenerāļa Jāņa Ābeļa. Kur tas atrodas tagad, man nav zināms.

Jaunā sadarbība ar Jutu Sviķi bija auglīga līdz pat 1999. gadam, privātās sarunās ģenerālis Jānis Ābelis man izteica pateicību un raksturoja to kā unikālu gadījumu, par ko man pienāktos valsts apbalvojums. Šādu apbalvojumu es nesaņēmu un arī prasību pēc tāda neizteicu, jo vairāk tāpēc, ka situācija ar laiku sarežģījās.

Sakarā ar politiskām intrigām man nācās pamest darbu Drošuma policijā. 1999. gadā politiska spiediena rezultātā darbu Drošuma policijas priekšnieka amatā nācās pamest arī Jānim Ābelim. Viņš tika atcelts no amata lielā steigā, viņu pašu par to informējot pēdējā brīdī. Atšķirībā no manis viņš saņēma divus visaugstākos valsts apbalvojumus. Faktiski no viņa šādā veidā atpirkās.

Amatu atstājot, ģenerālim Jānim Ābelim radās sajūta, ka jaunajai vadībai un politiskajiem pārraugiem vajadzības pēc šāda dubultaģenta nav, arī es biju vīlies, un rezultātā mēs mēģinājām darbu ar Jutu Sviķi turpināt ārpus Drošuma policijas ietvariem. Es zinu, ka Jānis Ābelis šo rīcību saskaņoja visaugstākajā līmenī, taču man nav zināms, ar ko tieši.

Situācija sarežģījās 2000. gadu sākumā, kad Juta Sviķe saprata, ka viņa faktiski vairs netiek kontrolēta no valsts drošības iestāžu puses. Viņa satuvinājās ar jaunā politiskā spēka “Jaunais Tvaiks” līderi Eināru Epši, kļuva par viņa uzticības personu, ar viņas palīdzību viņas vīrs Maigonis Sviķis tika pie darba Militārās izlūkošanas dienestā.

Man šajā laikā ar viņu vairs nebija faktiski nekādu kontaktu, un privātā sarunā ar mani ģenerālis Jānis Ābelis izteicās, ka “meitene ir atsitusies no rokām” un ka viņam esot aizdomas, vai gadījumā viņas atzīšanās protokols, izmantojot savu ietekmi “Jaunajā Tvaikā”, kurš bija pārņēmis varu valstī, nav no Drošuma policijas arhīviem izņemts.

2014. gadā Jānis Ābelis nomira, un es vairākus gadus darbojos privātajā uzņēmējdarbībā, attālināti sekojot Jutas Sviķes gaitām. 2016. gadā mani negaidot uzmeklēja Juta Sviķe, un es sapratu, ka tas saistīts ar viņas piespiedu aiziešanu no Korupcijas novērošanas un analīzes biroja un saistītām tēmām.

No šīs un sekojošajām sarunām man kļuva skaidrs, ka Juta Sviķe ir iespējami minimālā līmenī turpinājusi sadarbību ar Krievijas struktūru pārstāvjiem, taču šī sadarbība viņai ir kļuvusi aizvien nepatīkamāka, it īpaši ņemot vērā viņas vēlēšanos sākt politisku karjeru kopā ar Juri Durašu, kurš, cik nopratu, bija Sviķes kontrolēts cilvēks, un Jāni Mordānu, kurš bija Duraša kontrolē.

Pie manis Sviķe bija vērsusies cerībā, ka, tā kā ģenerālis Jānis Ābelis ir miris, man varētu būt zināms, kur atrodas viņas nopratināšanas protokols no 1997. gada un saistītie dokumenti, kas vajadzības gadījumā varētu publiski apliecināt, ka viņa ir darbojusies Latvijas valsts interesēs.

Es Jutai Sviķei paskaidroju, ka šo dokumentu pie manis vismaz pašlaik nav, bet es varu mēģināt noskaidrot…”

Mīzītis atrāvās no lasīšanas. Stāsts bija interesants, diezgan ticams, taču tikpat ticami bija tas, ka puse no tā bija dezinformācija. Vajadzēja tikai mēģināt saprast – kura puse. Nebūt nebija izslēgts, ka Tautmanis bija turējis Sviķi uz droša āķa, solot viņai par noteiktiem pakalpojumiem atdot šos dokumentus, kurus kaut kur glabāja. Viss varēja būt – Ābelis bija miris, Sviķe tāpat, patiesība bija palikusi kaut kur tur, ārā…

“Nākamajos gados mūsu attiecības ar Jutu Sviķi bija diezgan draudzīgas, zināmā mērā es biju kļuvis par viņas uzticības personu. Taču pēc saslimšanas konstatēšanas, par ko es biju informēts, Sviķe kļuva aizvien nervozāka.

Viņa daudzkārt uzsvēra, ka vēloties palikt valsts vēsturē ar kaut ko izcilu. Viņa ļoti uztraucās, ka noteiktā situācijā atklātībā var nonākt dokumenti par viņas sadarbību ar Krievijas iestādēm, kam viņa nevarētu likt pretī apliecinājumu, ka patiesībā ir darbojusies kopā ar Latvijas nacionālās drošības iestādi.

2020. gada sākumā es no Jutas Sviķes nopratu, ka viņa kopā ar kādu advokātu, kura vārdu man neatklāja, nodarbojas ar īpaši svarīgu valsts drošības jautājumu, kuram var būt ārkārtīgi nopietnas sekas. Kā nopratu, par šo tēmu bija lietas kursā arī viņas sadarbības personas no Krievijas iestādēm, kuras bija vēlējušās no viņas šo informāciju iegūt vai arī brīdinājušas par nepieļaujamību šādu informāciju publiskot.

Mūsu pēdējā sarunā neilgi pirms Jutas Sviķes nāves es viņu brīdināju par to, cik šāda situācija ir potenciāli bīstama, taču viņa – iespējams, saslimšanas dēļ – neuztvēra šo manu brīdinājumu nopietni. Dažas dienas vēlāk, uzzinot par viņas negaidīto nāvi, mans pieņēmums bija, ka šī nāve varētu būt saistīta ar manis aprakstītajiem faktiem.

Pieļauju, ka, tikdams atbrīvots no apcietinājuma un saņemot personiskās drošības garantijas, es varētu manis minētos faktus apliecināt ar dokumentiem, to vidū gan par Jutas Sviķes darbību, gan par viņas savākto informāciju, gan arī par personām, kas varētu būt saistītas ar viņas nāvi.”

Nu, lūk, te arī bija visa vēstījuma “sāls”, nodomāja Mīzītis. Protams, tas bija vilinoši, pat ļoti, cita lieta – ka Tautmaņa kungs bija ārkārtīgi tāls no reālās situācijas šādu lēmumu pieņemšanā. Pat veikt Sviķes ekshumāciju būtu vienkāršāk nekā ar Satversmes apsardzības biroja iespējām izdabūt no apcietinājuma pilsoni Tautmani.

Un ne jau tikai kādu likumisku šķēršļu dēļ, te tieši problēmu nebūtu – lielu daļu tiesnešu birojs, atsaucoties uz nacionālās drošības interesēm, varēja locīt, kā vien uzskatīja par vajadzīgu. Bet bija cits faktors, kas saucās Valsts drošuma dienests un dažādie cilvēki tā vadībā. Pārsteidzīgi rīkojoties, rezultāts varētu būt pilnīgi pretējs Tautmaņa vēlmēm – līdz pat negaidīti letālam iznākumam. Rūpju kļuva tikai vairāk. Bet iespēju arī.”

Novērtē šo rakstu:

244
21

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Stutes potei būt

FotoVarbūt vēl ir cilvēki, kas naivi iedomājas, ka viņu sadarbības sertifikāts ir uz mūžiem. Nekā tamlīdzīga. Kad iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku. Jau pirmā injekcija atstāj neatgriezenisku ietekmi uz organismu. Taču, ja neesat “atstiepis kājas”, tad laiks stutes potei. Tā gan tiek reklamēta kā kruķis, kas balstīšot veselību. Tomēr, manuprāt, drīzāk būs kā miets pa pieri.
Lasīt visu...

6

Tā nebija nekāda provokācija, grāmatnīcas darbiniekiem tikai izskatījās!

FotoValsts darba inspekcija, veicot pārbaudes uzņēmumos, neizmanto provocējošas metodes vai taktiku. Tāda netika izmantota arī Jūsu norādītajā gadījumā, kas bija preventīva pārbaude, kuras ietvaros tika novērtēta arī epidemioloģiskās drošības prasību ievērošana.
Lasīt visu...

21

Viļņa Ķirša paziņojumi nav īsti korekti

FotoVides pakalpojumu uzņēmuma "Clean R" vārdā vēlos atvainoties visiem rīdziniekiem, kuru pārvietošanās pa Rīgas ietvēm nedēļas nogalē bija apgrūtināta. Situācija ir sarežģīta, taču darām visu, lai to iespējami ātri atrisinātu. Vienlaikus nevaru noklusēt faktu, ka "Clean R "pārziņā" Rīgā ir tikai apmēram 5% ietvju trijās priekšpilsētas. Rīgas ielas, tilti, atlikušie 95% ietvju ir namu apsaimniekotāju, autostāvvietu pārraudzītāju, kā arī pašvaldības un privāto uzņēmumu pārziņā.
Lasīt visu...

3

Kā ne tikai es, bet arī citi var nesolīt iekšlietu darbiniekiem

FotoKā bijušais iekšlietu ministrs vēršos pie valsts prezidenta un premjera ar jautājumu: kā tieši nākamā gada budžets atbilst šo valsts pirmo amatpersonu vēl pirms gandrīz gada publiski dotajam solījumam iekšējo drošību izvirzīt kā prioritāti 2022. gada valsts budžetā?! Atceros tikšanos ar valsts prezidentu Egilu Levitu šī gada janvārī, kurā tika panākta vienota izpratne, ka valsts iekšējās drošības stiprināšanai jābūt vienai no nākamā gada valsts budžeta prioritātēm.
Lasīt visu...

21

Kad valsts pārstāvji sāk rīkoties vienkārši pretīgi

Foto“Viņi bija divi, sievieti mēs neielaidām, jo viņa it kā bija aizmirsusi sertifikātu mašīnā.” Domājat, šis ir jauna spriedzes romāna pieteikums? Nē, tā ar dienas notikumiem vacapā dalās Zvaigznes grāmatnīcu darbinieki visā Latvijā.
Lasīt visu...

21

Ja zinātne tiek politizēta, mirst cilvēki!

FotoZinātnieki bioķīmijā un genomikā no pasaulē prestižām universitātēm un pētniecības institūtiem ir sākuši celt trauksmi par eksperimentos novēroto Covid vīrusa S proteīna RNS gēnu koda integrāciju cilvēka šūnu kodolā un tā rezultātā izraisītajiem bojājumiem cilvēka DNS jeb genomā. 
Lasīt visu...

21

Informatīvie tēli

FotoBieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
Lasīt visu...

3

Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Foto2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Lasīt visu...

21

Prātā nāk "Suņa sirds" un iedzīvotāju sapulce ar Švonderiem un Šarikoviem

FotoNekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Sasparojoties Ministru prezidentam un nozares ministram kā ekonomistam, veselības aprūpes reformu varētu veikt relatīvi ātri

Veselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par...

Foto

Runāsim atklāti: faktiski finanšu sektors šobrīd ir kļuvis par viena valsts dienesta vadītājas īstenotās politikas upuri

Pirms dažiem gadiem gan ierēdniecība, gan politiskie lēmēji pēc neskaitāmiem...

Foto

Vainot sabiedrību, ka politiķi ir noveduši valsti pie sašķeltības, var tikai paši politiķi

Ierobežojumi turpinās, un arī protesti turpinās. Cēloņsakarība ārkārtīgi vienkārša un to izsaka Delfu raksta pēdējā...

Foto

Hunta, sargies buntavnieka!

Sāksim ar to, kas manā skatījumā ir hunta. Tie ir 62 deputāti, kas veica valsts apvērsumu, atņemot balsstiesības t.s. deputātiem-antivakseriem. Pučistiem jāpieskaita arī...

Foto

Viltus zaļuma parāde Glāzgovā

Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā...

Foto

Es iestājos par principu “baznīcu baznīcai”

Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav...

Foto

Nu cik var gvelzt par vīrusu un pandēmiju visādu sviestu?! Kā nav pašiem apnicis!

Divu gadu laikā nebeidz pārsteigt idiotisma līmenis, kas turpina arvien sazelt ap...

Foto

Zemes piespiedu nomas attiecības tiek izbeigtas netaisnīgi, uzliekot jaunu slogu dzīvokļu īpašniekiem

Pieņemot “Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumu”, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem tiek...

Foto

Glābiet, palīdziet un jūtiet līdzi, zemes baroniem atņem peļņu!

29. oktobrī spēkā stājās Tieslietu ministrijas (TM) izstrādātie un Saeimas pieņemtie grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas...