Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šorīt pienākot ziņām par Satversmes aizsardzības biroja Jāņa Maizīša nāvi – oficiāli pēc smagas slimības -, Pietiek ekskluzīvi publicē vienu no Indriķa Latvieša jaunā romāna „Nāve” („Bailes – 4”) nodaļām, kas sniedz norādes uz „caurcaurēm izdomāta” Satversmes apsardzības biroja direktora pārraudzībā nonākušām „letālām” lietām, kas saistītas gan ar advokāta Pāvela Rebanoka un deputātes Jutas Sviķes nāvi, gan ar iespējamu Latvijas valstisko informācijas sistēmu nonākšanu Krievijas kontrolē.

„XXXV nodaļa. Jānis Mīzītis

Reizēm brīnumi vienkārši ņēma un notika – tāpēc jau patiesībā tie arī bija brīnumi. Vai nu veselība, pareizāk, tās neesamība, vai vecums, vai apdraudējuma sajūta, bet bijušais dzelžainais čekists, “vecās skolas” pārstāvis Andris Tautmanis Centrālcietumā bija sācis runāt. Precīzāk – rakstīt. Protams, ar šādiem cilvēkiem nekad neko nevarēja zināt, un visu viņu teikto vajadzēja nevis vienkārši pārbaudīt, bet pēc tam pārbaudīt vēl arī pašus pārbaudītājus un pārbaudītāju pārbaudītājus, bet vienalga – tā bija kustība uz priekšu.

Pēkšņā runīguma iemesli Mīzīša ieskatā varēja būt divi. “Cietuma telegrāfs” pietiekami efektīvi darbojās visos laikos, un Satversmes apsardzības biroja direktoram, bijušajam padomju izmeklētājam un prokuroram nebija ne mazāko šaubu, ka, visticamāk, jau pāris dienu laikā pēc viņa sarunas ar deģenerātu Damsonu par to bija uzzinājis arī Tautmanis. Protams, ne jau par sarunas detaļām, bet par tās ilgumu un pamattēmu – to gan. Vecais čekists nebija muļķis, un arī ar izdzīvošanas instinktu viss viņam bija kārtībā.

Tieši ar izdzīvošanas instinktu Mīzītis tad arī saistīja otru versiju par Tautmaņa pēkšņā runīguma iemeslu. Rīgas Centrālcietums nebija nekāda drošā vieta tā iemītniekiem – nāve varēja piemeklēt viņus visdažādākajos veidos. Viņi gāja bojā dīvainās pašnāvībās, guva nāvējošas traumas uz līdzenas vietas, mira no anafilaktiskā šoka pēc viselementārākās injekcijas, bet reizēm vienkārši nez ar ko saindējās un nomira turpat kamerā, kamēr medicīniskā palīdzība vēl bija ceļā un ieradās dažas stundas pēcāk.

Mīzītis labi atcerējās uzņēmēja Igora Vanova lietu – šim savdabīgajam, līdz matu galiem kriminālajam kungam bija vienkārši pretdabiski, brīnumaini paveicies. Vispirms viņam domāto indi bija izdzēris un galus atdevis kameras biedrs, arī ar otro indēšanas reizi nebija sanācis labāk, un beigu beigās bija iekritusi pasūtījuma izpildītāja – Centrālcietuma darbiniece. Tiesa, slepkavības pasūtītāju viņa tā arī nebija izdevusi, un Mīzītim nebija ne mazāko šaubu, ka aizvadītajos gados šādu gadījumu bijis daudz, daudz vairāk.

Bija ļoti iespējams, ka arī Tautmanis gaisā bija saodis kaut ko tādu, kas lika viņam bažīties par iespējamu mūža noslēgumu, neizturamās sāpēs locoties uz kameras grīdas, un nu gluži vienkārši vēlējās vienoties – es jums, jūs man! Jo tālāk Mīzītis lasīja nedaudz vecišķā rokrakstā aizpildītās rūtiņu lapas, jo pārliecinātāks kļuva – bijušais biedrs, tagadējais kungs par katru cenu gribēja vienoties, gribēja drošību un komfortu.

“Es, Andris Tautmanis, dzimis 1946. gadā, pēc tautības latvietis, LR pilsonis, iepriekš ieņēmis nozīmīgus amatus Latvijas Republikas valsts drošības un iekšējo lietu iestādēs, vēlos sniegt Satversmes apsardzības birojam nozīmīgu informāciju par Latvijas valsts drošībai un suverenitātei būtiskiem jautājumiem ar potencāli tālejošām sekām.

Kā zināms, es, Andris Tautmanis, esmu darbojies Latvijas PSR Valsts drošības komitejas saimniecisko noziegumu izmeklēšanas virzienā un nekad neesmu nodarbojies ar ideoloģisko un politisko lietu izmeklēšanu. Piemēram, kā VDK izmeklētājs vecākā leitnanta dienesta pakāpē es piedalījos krimināllietas izmeklēšanā, kuras iznākumā tika notiesāts deviņpadsmit gadus vecais, nekur nestrādājošais Aleksandrs Avents.

Viņš kopā ar nekur nestrādājošo Vladimiru Ļaškovu un matrozi Juriju Akoviču 1979. gada jūnijā bija organizējis noziedzīgu grupu kontrabandas veikšanai, proti, preču nelegālai izvešanai un tirdzniecībai ārpus PSRS un ārzemju preču iepirkšanai un nelegālai ievešanai PSRS teritorijā.

Atjaunojoties Latvijas Republikas neatkarībai, es vienmēr esmu darbos izrādījis savu lojalitāti neatkarīgās valsts interesēm, kā profesionālis strādājot vispirms Latvijas Republikas Drošuma policijā un pēc tam Iekšējo lietu ministrijā. Es nekad neesmu darbojies kādas ārvalsts interesēs vai pildījis tās uzdevumus.”

Nu, protams, protams, nosmīkņāja Mīzītis. Kurš gan būtu padomājis ko citu…

“Manā rīcībā ir apjomīga informācija, kas saistīta ar vairāku citu personu iespējamu darbību citas valsts labā, kā arī par izrēķināšanos ar šīm personām, tām atsakoties šo darbību turpināt un nodot ziņas par šo darbību Latvijas valsts drošības iestādēm.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma es esmu bijis pazīstams ar nu jau mirušo Jutu Sviķi, kas tajā laikā sāka strādāt Drošuma policijā, kurā es ieņēmu amatu kā atzīts speciālists un profesionālis. Jutai Sviķei iestājoties darbā, tika veikta standarta biogrāfijas datu pārbaude, un Drošuma policijas darbinieks konstatēja nesakritības potenciālās darbinieces biogrāfijas datos par laiku, kad viņa vēl dzīvoja Maskavā.

Šo analīzi veikušais darbinieks bija izdarījis pieņēmumu, ka Jutai Sviķei varētu būt radīta viltus biogrāfija un jauna identitāte, lai viņu astoņdesmito gadu beigās kā potenciālu “guļošo aģentu” iesūtītu valstī. Es ar šo informāciju iepazinos un oficiāli novērtēju kā nepamatotu, norādot, ka notikusi kļūda ar datumiem, kam nebija nekādas būtiskas nozīmes, un 1995. gadā virzīju Jutu Sviķi darbam Drošuma policijā.

Tolaik Drošuma policijas priekšnieks bija Jānis Ābelis, tagad jau miris. Mēs ar viņu bijām vienisprātis, ka, visticamāk, pieņēmums bija patiess un Juta Sviķe, tolaik vēl Juta Patopova, ir cilvēks, kura patieso identitāti mēs nezinām. No tā izrietēja, ka, visticamāk, viņa varētu būt Krievijas izlūkošanas iestāžu labā strādājoša persona ar konkrētiem uzdevumiem.

Ņemot vērā valsts drošības intereses, mēs pieņēmām lēmumu izmantot šo situāciju, lai vispirms par Jutas Patopovas darbību savāktu pietiekami daudz faktu. Tika sākta un ilgstošu laiku turpināta operatīvās izstrādes lieta, veicot vispusīgu Jutas Patopovas novērošanu, viņas korespondences pārbaudi, telefonzvanu kontroli utt. Vienlaikus atsevišķos sensitīvos jautājumos Jutai Patopovai tika apzināti piegādāta nepatiesa informācija, kuras nodošana ārvalstij nenodarītu kaitējumu Latvijas valsts interesēm.”

Nu jopcik, veco vilku izklaides, nobrīnījās Mīzītis. Šis ļoti, ļoti izklausījās pēc patiesības. Veco ģenerāli Ābeli viņš vēl atcerējās tīri labi – cilvēks bija sarežģīts, bet nopietns, un arī savu darbu uztvēra nopietni.

“1997. gadā, Jānim Ābelim lēmumu saskaņojot augstākajā līmenī, tika pieņemts lēmums par mēģinājumu, izmantojot savākto informāciju, pārvervēt Jutu Sviķi. Tā bija mana ideja, par kuras pareizību es esmu pietiekami pārliecināts arī tagad. Saruna ar Jutu Sviķi bija ļoti veiksmīga un rezultatīva, mums izdevās panākt praktiskas dabas vienošanos faktiski visos jautājumos.

Tika arī veikta Jutas Sviķes nopratināšana par viņas biogrāfiju un citiem faktiem, un šīs nopratināšanas protokols, viņas parakstīts, vienā eksemplārā palika pie ģenerāļa Jāņa Ābeļa. Kur tas atrodas tagad, man nav zināms.

Jaunā sadarbība ar Jutu Sviķi bija auglīga līdz pat 1999. gadam, privātās sarunās ģenerālis Jānis Ābelis man izteica pateicību un raksturoja to kā unikālu gadījumu, par ko man pienāktos valsts apbalvojums. Šādu apbalvojumu es nesaņēmu un arī prasību pēc tāda neizteicu, jo vairāk tāpēc, ka situācija ar laiku sarežģījās.

Sakarā ar politiskām intrigām man nācās pamest darbu Drošuma policijā. 1999. gadā politiska spiediena rezultātā darbu Drošuma policijas priekšnieka amatā nācās pamest arī Jānim Ābelim. Viņš tika atcelts no amata lielā steigā, viņu pašu par to informējot pēdējā brīdī. Atšķirībā no manis viņš saņēma divus visaugstākos valsts apbalvojumus. Faktiski no viņa šādā veidā atpirkās.

Amatu atstājot, ģenerālim Jānim Ābelim radās sajūta, ka jaunajai vadībai un politiskajiem pārraugiem vajadzības pēc šāda dubultaģenta nav, arī es biju vīlies, un rezultātā mēs mēģinājām darbu ar Jutu Sviķi turpināt ārpus Drošuma policijas ietvariem. Es zinu, ka Jānis Ābelis šo rīcību saskaņoja visaugstākajā līmenī, taču man nav zināms, ar ko tieši.

Situācija sarežģījās 2000. gadu sākumā, kad Juta Sviķe saprata, ka viņa faktiski vairs netiek kontrolēta no valsts drošības iestāžu puses. Viņa satuvinājās ar jaunā politiskā spēka “Jaunais Tvaiks” līderi Eināru Epši, kļuva par viņa uzticības personu, ar viņas palīdzību viņas vīrs Maigonis Sviķis tika pie darba Militārās izlūkošanas dienestā.

Man šajā laikā ar viņu vairs nebija faktiski nekādu kontaktu, un privātā sarunā ar mani ģenerālis Jānis Ābelis izteicās, ka “meitene ir atsitusies no rokām” un ka viņam esot aizdomas, vai gadījumā viņas atzīšanās protokols, izmantojot savu ietekmi “Jaunajā Tvaikā”, kurš bija pārņēmis varu valstī, nav no Drošuma policijas arhīviem izņemts.

2014. gadā Jānis Ābelis nomira, un es vairākus gadus darbojos privātajā uzņēmējdarbībā, attālināti sekojot Jutas Sviķes gaitām. 2016. gadā mani negaidot uzmeklēja Juta Sviķe, un es sapratu, ka tas saistīts ar viņas piespiedu aiziešanu no Korupcijas novērošanas un analīzes biroja un saistītām tēmām.

No šīs un sekojošajām sarunām man kļuva skaidrs, ka Juta Sviķe ir iespējami minimālā līmenī turpinājusi sadarbību ar Krievijas struktūru pārstāvjiem, taču šī sadarbība viņai ir kļuvusi aizvien nepatīkamāka, it īpaši ņemot vērā viņas vēlēšanos sākt politisku karjeru kopā ar Juri Durašu, kurš, cik nopratu, bija Sviķes kontrolēts cilvēks, un Jāni Mordānu, kurš bija Duraša kontrolē.

Pie manis Sviķe bija vērsusies cerībā, ka, tā kā ģenerālis Jānis Ābelis ir miris, man varētu būt zināms, kur atrodas viņas nopratināšanas protokols no 1997. gada un saistītie dokumenti, kas vajadzības gadījumā varētu publiski apliecināt, ka viņa ir darbojusies Latvijas valsts interesēs.

Es Jutai Sviķei paskaidroju, ka šo dokumentu pie manis vismaz pašlaik nav, bet es varu mēģināt noskaidrot…”

Mīzītis atrāvās no lasīšanas. Stāsts bija interesants, diezgan ticams, taču tikpat ticami bija tas, ka puse no tā bija dezinformācija. Vajadzēja tikai mēģināt saprast – kura puse. Nebūt nebija izslēgts, ka Tautmanis bija turējis Sviķi uz droša āķa, solot viņai par noteiktiem pakalpojumiem atdot šos dokumentus, kurus kaut kur glabāja. Viss varēja būt – Ābelis bija miris, Sviķe tāpat, patiesība bija palikusi kaut kur tur, ārā…

“Nākamajos gados mūsu attiecības ar Jutu Sviķi bija diezgan draudzīgas, zināmā mērā es biju kļuvis par viņas uzticības personu. Taču pēc saslimšanas konstatēšanas, par ko es biju informēts, Sviķe kļuva aizvien nervozāka.

Viņa daudzkārt uzsvēra, ka vēloties palikt valsts vēsturē ar kaut ko izcilu. Viņa ļoti uztraucās, ka noteiktā situācijā atklātībā var nonākt dokumenti par viņas sadarbību ar Krievijas iestādēm, kam viņa nevarētu likt pretī apliecinājumu, ka patiesībā ir darbojusies kopā ar Latvijas nacionālās drošības iestādi.

2020. gada sākumā es no Jutas Sviķes nopratu, ka viņa kopā ar kādu advokātu, kura vārdu man neatklāja, nodarbojas ar īpaši svarīgu valsts drošības jautājumu, kuram var būt ārkārtīgi nopietnas sekas. Kā nopratu, par šo tēmu bija lietas kursā arī viņas sadarbības personas no Krievijas iestādēm, kuras bija vēlējušās no viņas šo informāciju iegūt vai arī brīdinājušas par nepieļaujamību šādu informāciju publiskot.

Mūsu pēdējā sarunā neilgi pirms Jutas Sviķes nāves es viņu brīdināju par to, cik šāda situācija ir potenciāli bīstama, taču viņa – iespējams, saslimšanas dēļ – neuztvēra šo manu brīdinājumu nopietni. Dažas dienas vēlāk, uzzinot par viņas negaidīto nāvi, mans pieņēmums bija, ka šī nāve varētu būt saistīta ar manis aprakstītajiem faktiem.

Pieļauju, ka, tikdams atbrīvots no apcietinājuma un saņemot personiskās drošības garantijas, es varētu manis minētos faktus apliecināt ar dokumentiem, to vidū gan par Jutas Sviķes darbību, gan par viņas savākto informāciju, gan arī par personām, kas varētu būt saistītas ar viņas nāvi.”

Nu, lūk, te arī bija visa vēstījuma “sāls”, nodomāja Mīzītis. Protams, tas bija vilinoši, pat ļoti, cita lieta – ka Tautmaņa kungs bija ārkārtīgi tāls no reālās situācijas šādu lēmumu pieņemšanā. Pat veikt Sviķes ekshumāciju būtu vienkāršāk nekā ar Satversmes apsardzības biroja iespējām izdabūt no apcietinājuma pilsoni Tautmani.

Un ne jau tikai kādu likumisku šķēršļu dēļ, te tieši problēmu nebūtu – lielu daļu tiesnešu birojs, atsaucoties uz nacionālās drošības interesēm, varēja locīt, kā vien uzskatīja par vajadzīgu. Bet bija cits faktors, kas saucās Valsts drošuma dienests un dažādie cilvēki tā vadībā. Pārsteidzīgi rīkojoties, rezultāts varētu būt pilnīgi pretējs Tautmaņa vēlmēm – līdz pat negaidīti letālam iznākumam. Rūpju kļuva tikai vairāk. Bet iespēju arī.”

Novērtē šo rakstu:

244
21

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

21

Vai birokrāts - mūsu kungs?

FotoDomājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās nozarēs, kas prasa lielus ieguldījumus. Ne velti nodokļus vispirms sāka maksāt tur, kur bija lieli apūdeņošanas darbi. Piemēram, izveidoja dambi, lai palu laikos neapplūstu lauksaimniecības zemes.
Lasīt visu...

21

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

FotoĻenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti
Lasīt visu...

21

Karš kibertelpā

FotoKrievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā.
Lasīt visu...

21

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

FotoPatiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un sabiedrības uzmanība saasinātāka.
Lasīt visu...

21

Ak, eglīte...

FotoPēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.
Lasīt visu...

12

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

FotoKatrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti toleranto attieksmi pret resertifikācijas procedūru, kas mūsu "de iure" demokrātiskajā valstī gadiem ilgi nav saprotama ne loģiski, ne tiesiski, var secināt, ka liberālās demokrātijas (vai tomēr maskēta totalitārisma) idejas ir pārņēmušas pat mūsu tautas it kā kritiski domājošo daļu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu "sabiedrisko" mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...