Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šorīt pienākot ziņām par Satversmes aizsardzības biroja Jāņa Maizīša nāvi – oficiāli pēc smagas slimības -, Pietiek ekskluzīvi publicē vienu no Indriķa Latvieša jaunā romāna „Nāve” („Bailes – 4”) nodaļām, kas sniedz norādes uz „caurcaurēm izdomāta” Satversmes apsardzības biroja direktora pārraudzībā nonākušām „letālām” lietām, kas saistītas gan ar advokāta Pāvela Rebanoka un deputātes Jutas Sviķes nāvi, gan ar iespējamu Latvijas valstisko informācijas sistēmu nonākšanu Krievijas kontrolē.

„XXXV nodaļa. Jānis Mīzītis

Reizēm brīnumi vienkārši ņēma un notika – tāpēc jau patiesībā tie arī bija brīnumi. Vai nu veselība, pareizāk, tās neesamība, vai vecums, vai apdraudējuma sajūta, bet bijušais dzelžainais čekists, “vecās skolas” pārstāvis Andris Tautmanis Centrālcietumā bija sācis runāt. Precīzāk – rakstīt. Protams, ar šādiem cilvēkiem nekad neko nevarēja zināt, un visu viņu teikto vajadzēja nevis vienkārši pārbaudīt, bet pēc tam pārbaudīt vēl arī pašus pārbaudītājus un pārbaudītāju pārbaudītājus, bet vienalga – tā bija kustība uz priekšu.

Pēkšņā runīguma iemesli Mīzīša ieskatā varēja būt divi. “Cietuma telegrāfs” pietiekami efektīvi darbojās visos laikos, un Satversmes apsardzības biroja direktoram, bijušajam padomju izmeklētājam un prokuroram nebija ne mazāko šaubu, ka, visticamāk, jau pāris dienu laikā pēc viņa sarunas ar deģenerātu Damsonu par to bija uzzinājis arī Tautmanis. Protams, ne jau par sarunas detaļām, bet par tās ilgumu un pamattēmu – to gan. Vecais čekists nebija muļķis, un arī ar izdzīvošanas instinktu viss viņam bija kārtībā.

Tieši ar izdzīvošanas instinktu Mīzītis tad arī saistīja otru versiju par Tautmaņa pēkšņā runīguma iemeslu. Rīgas Centrālcietums nebija nekāda drošā vieta tā iemītniekiem – nāve varēja piemeklēt viņus visdažādākajos veidos. Viņi gāja bojā dīvainās pašnāvībās, guva nāvējošas traumas uz līdzenas vietas, mira no anafilaktiskā šoka pēc viselementārākās injekcijas, bet reizēm vienkārši nez ar ko saindējās un nomira turpat kamerā, kamēr medicīniskā palīdzība vēl bija ceļā un ieradās dažas stundas pēcāk.

Mīzītis labi atcerējās uzņēmēja Igora Vanova lietu – šim savdabīgajam, līdz matu galiem kriminālajam kungam bija vienkārši pretdabiski, brīnumaini paveicies. Vispirms viņam domāto indi bija izdzēris un galus atdevis kameras biedrs, arī ar otro indēšanas reizi nebija sanācis labāk, un beigu beigās bija iekritusi pasūtījuma izpildītāja – Centrālcietuma darbiniece. Tiesa, slepkavības pasūtītāju viņa tā arī nebija izdevusi, un Mīzītim nebija ne mazāko šaubu, ka aizvadītajos gados šādu gadījumu bijis daudz, daudz vairāk.

Bija ļoti iespējams, ka arī Tautmanis gaisā bija saodis kaut ko tādu, kas lika viņam bažīties par iespējamu mūža noslēgumu, neizturamās sāpēs locoties uz kameras grīdas, un nu gluži vienkārši vēlējās vienoties – es jums, jūs man! Jo tālāk Mīzītis lasīja nedaudz vecišķā rokrakstā aizpildītās rūtiņu lapas, jo pārliecinātāks kļuva – bijušais biedrs, tagadējais kungs par katru cenu gribēja vienoties, gribēja drošību un komfortu.

“Es, Andris Tautmanis, dzimis 1946. gadā, pēc tautības latvietis, LR pilsonis, iepriekš ieņēmis nozīmīgus amatus Latvijas Republikas valsts drošības un iekšējo lietu iestādēs, vēlos sniegt Satversmes apsardzības birojam nozīmīgu informāciju par Latvijas valsts drošībai un suverenitātei būtiskiem jautājumiem ar potencāli tālejošām sekām.

Kā zināms, es, Andris Tautmanis, esmu darbojies Latvijas PSR Valsts drošības komitejas saimniecisko noziegumu izmeklēšanas virzienā un nekad neesmu nodarbojies ar ideoloģisko un politisko lietu izmeklēšanu. Piemēram, kā VDK izmeklētājs vecākā leitnanta dienesta pakāpē es piedalījos krimināllietas izmeklēšanā, kuras iznākumā tika notiesāts deviņpadsmit gadus vecais, nekur nestrādājošais Aleksandrs Avents.

Viņš kopā ar nekur nestrādājošo Vladimiru Ļaškovu un matrozi Juriju Akoviču 1979. gada jūnijā bija organizējis noziedzīgu grupu kontrabandas veikšanai, proti, preču nelegālai izvešanai un tirdzniecībai ārpus PSRS un ārzemju preču iepirkšanai un nelegālai ievešanai PSRS teritorijā.

Atjaunojoties Latvijas Republikas neatkarībai, es vienmēr esmu darbos izrādījis savu lojalitāti neatkarīgās valsts interesēm, kā profesionālis strādājot vispirms Latvijas Republikas Drošuma policijā un pēc tam Iekšējo lietu ministrijā. Es nekad neesmu darbojies kādas ārvalsts interesēs vai pildījis tās uzdevumus.”

Nu, protams, protams, nosmīkņāja Mīzītis. Kurš gan būtu padomājis ko citu…

“Manā rīcībā ir apjomīga informācija, kas saistīta ar vairāku citu personu iespējamu darbību citas valsts labā, kā arī par izrēķināšanos ar šīm personām, tām atsakoties šo darbību turpināt un nodot ziņas par šo darbību Latvijas valsts drošības iestādēm.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma es esmu bijis pazīstams ar nu jau mirušo Jutu Sviķi, kas tajā laikā sāka strādāt Drošuma policijā, kurā es ieņēmu amatu kā atzīts speciālists un profesionālis. Jutai Sviķei iestājoties darbā, tika veikta standarta biogrāfijas datu pārbaude, un Drošuma policijas darbinieks konstatēja nesakritības potenciālās darbinieces biogrāfijas datos par laiku, kad viņa vēl dzīvoja Maskavā.

Šo analīzi veikušais darbinieks bija izdarījis pieņēmumu, ka Jutai Sviķei varētu būt radīta viltus biogrāfija un jauna identitāte, lai viņu astoņdesmito gadu beigās kā potenciālu “guļošo aģentu” iesūtītu valstī. Es ar šo informāciju iepazinos un oficiāli novērtēju kā nepamatotu, norādot, ka notikusi kļūda ar datumiem, kam nebija nekādas būtiskas nozīmes, un 1995. gadā virzīju Jutu Sviķi darbam Drošuma policijā.

Tolaik Drošuma policijas priekšnieks bija Jānis Ābelis, tagad jau miris. Mēs ar viņu bijām vienisprātis, ka, visticamāk, pieņēmums bija patiess un Juta Sviķe, tolaik vēl Juta Patopova, ir cilvēks, kura patieso identitāti mēs nezinām. No tā izrietēja, ka, visticamāk, viņa varētu būt Krievijas izlūkošanas iestāžu labā strādājoša persona ar konkrētiem uzdevumiem.

Ņemot vērā valsts drošības intereses, mēs pieņēmām lēmumu izmantot šo situāciju, lai vispirms par Jutas Patopovas darbību savāktu pietiekami daudz faktu. Tika sākta un ilgstošu laiku turpināta operatīvās izstrādes lieta, veicot vispusīgu Jutas Patopovas novērošanu, viņas korespondences pārbaudi, telefonzvanu kontroli utt. Vienlaikus atsevišķos sensitīvos jautājumos Jutai Patopovai tika apzināti piegādāta nepatiesa informācija, kuras nodošana ārvalstij nenodarītu kaitējumu Latvijas valsts interesēm.”

Nu jopcik, veco vilku izklaides, nobrīnījās Mīzītis. Šis ļoti, ļoti izklausījās pēc patiesības. Veco ģenerāli Ābeli viņš vēl atcerējās tīri labi – cilvēks bija sarežģīts, bet nopietns, un arī savu darbu uztvēra nopietni.

“1997. gadā, Jānim Ābelim lēmumu saskaņojot augstākajā līmenī, tika pieņemts lēmums par mēģinājumu, izmantojot savākto informāciju, pārvervēt Jutu Sviķi. Tā bija mana ideja, par kuras pareizību es esmu pietiekami pārliecināts arī tagad. Saruna ar Jutu Sviķi bija ļoti veiksmīga un rezultatīva, mums izdevās panākt praktiskas dabas vienošanos faktiski visos jautājumos.

Tika arī veikta Jutas Sviķes nopratināšana par viņas biogrāfiju un citiem faktiem, un šīs nopratināšanas protokols, viņas parakstīts, vienā eksemplārā palika pie ģenerāļa Jāņa Ābeļa. Kur tas atrodas tagad, man nav zināms.

Jaunā sadarbība ar Jutu Sviķi bija auglīga līdz pat 1999. gadam, privātās sarunās ģenerālis Jānis Ābelis man izteica pateicību un raksturoja to kā unikālu gadījumu, par ko man pienāktos valsts apbalvojums. Šādu apbalvojumu es nesaņēmu un arī prasību pēc tāda neizteicu, jo vairāk tāpēc, ka situācija ar laiku sarežģījās.

Sakarā ar politiskām intrigām man nācās pamest darbu Drošuma policijā. 1999. gadā politiska spiediena rezultātā darbu Drošuma policijas priekšnieka amatā nācās pamest arī Jānim Ābelim. Viņš tika atcelts no amata lielā steigā, viņu pašu par to informējot pēdējā brīdī. Atšķirībā no manis viņš saņēma divus visaugstākos valsts apbalvojumus. Faktiski no viņa šādā veidā atpirkās.

Amatu atstājot, ģenerālim Jānim Ābelim radās sajūta, ka jaunajai vadībai un politiskajiem pārraugiem vajadzības pēc šāda dubultaģenta nav, arī es biju vīlies, un rezultātā mēs mēģinājām darbu ar Jutu Sviķi turpināt ārpus Drošuma policijas ietvariem. Es zinu, ka Jānis Ābelis šo rīcību saskaņoja visaugstākajā līmenī, taču man nav zināms, ar ko tieši.

Situācija sarežģījās 2000. gadu sākumā, kad Juta Sviķe saprata, ka viņa faktiski vairs netiek kontrolēta no valsts drošības iestāžu puses. Viņa satuvinājās ar jaunā politiskā spēka “Jaunais Tvaiks” līderi Eināru Epši, kļuva par viņa uzticības personu, ar viņas palīdzību viņas vīrs Maigonis Sviķis tika pie darba Militārās izlūkošanas dienestā.

Man šajā laikā ar viņu vairs nebija faktiski nekādu kontaktu, un privātā sarunā ar mani ģenerālis Jānis Ābelis izteicās, ka “meitene ir atsitusies no rokām” un ka viņam esot aizdomas, vai gadījumā viņas atzīšanās protokols, izmantojot savu ietekmi “Jaunajā Tvaikā”, kurš bija pārņēmis varu valstī, nav no Drošuma policijas arhīviem izņemts.

2014. gadā Jānis Ābelis nomira, un es vairākus gadus darbojos privātajā uzņēmējdarbībā, attālināti sekojot Jutas Sviķes gaitām. 2016. gadā mani negaidot uzmeklēja Juta Sviķe, un es sapratu, ka tas saistīts ar viņas piespiedu aiziešanu no Korupcijas novērošanas un analīzes biroja un saistītām tēmām.

No šīs un sekojošajām sarunām man kļuva skaidrs, ka Juta Sviķe ir iespējami minimālā līmenī turpinājusi sadarbību ar Krievijas struktūru pārstāvjiem, taču šī sadarbība viņai ir kļuvusi aizvien nepatīkamāka, it īpaši ņemot vērā viņas vēlēšanos sākt politisku karjeru kopā ar Juri Durašu, kurš, cik nopratu, bija Sviķes kontrolēts cilvēks, un Jāni Mordānu, kurš bija Duraša kontrolē.

Pie manis Sviķe bija vērsusies cerībā, ka, tā kā ģenerālis Jānis Ābelis ir miris, man varētu būt zināms, kur atrodas viņas nopratināšanas protokols no 1997. gada un saistītie dokumenti, kas vajadzības gadījumā varētu publiski apliecināt, ka viņa ir darbojusies Latvijas valsts interesēs.

Es Jutai Sviķei paskaidroju, ka šo dokumentu pie manis vismaz pašlaik nav, bet es varu mēģināt noskaidrot…”

Mīzītis atrāvās no lasīšanas. Stāsts bija interesants, diezgan ticams, taču tikpat ticami bija tas, ka puse no tā bija dezinformācija. Vajadzēja tikai mēģināt saprast – kura puse. Nebūt nebija izslēgts, ka Tautmanis bija turējis Sviķi uz droša āķa, solot viņai par noteiktiem pakalpojumiem atdot šos dokumentus, kurus kaut kur glabāja. Viss varēja būt – Ābelis bija miris, Sviķe tāpat, patiesība bija palikusi kaut kur tur, ārā…

“Nākamajos gados mūsu attiecības ar Jutu Sviķi bija diezgan draudzīgas, zināmā mērā es biju kļuvis par viņas uzticības personu. Taču pēc saslimšanas konstatēšanas, par ko es biju informēts, Sviķe kļuva aizvien nervozāka.

Viņa daudzkārt uzsvēra, ka vēloties palikt valsts vēsturē ar kaut ko izcilu. Viņa ļoti uztraucās, ka noteiktā situācijā atklātībā var nonākt dokumenti par viņas sadarbību ar Krievijas iestādēm, kam viņa nevarētu likt pretī apliecinājumu, ka patiesībā ir darbojusies kopā ar Latvijas nacionālās drošības iestādi.

2020. gada sākumā es no Jutas Sviķes nopratu, ka viņa kopā ar kādu advokātu, kura vārdu man neatklāja, nodarbojas ar īpaši svarīgu valsts drošības jautājumu, kuram var būt ārkārtīgi nopietnas sekas. Kā nopratu, par šo tēmu bija lietas kursā arī viņas sadarbības personas no Krievijas iestādēm, kuras bija vēlējušās no viņas šo informāciju iegūt vai arī brīdinājušas par nepieļaujamību šādu informāciju publiskot.

Mūsu pēdējā sarunā neilgi pirms Jutas Sviķes nāves es viņu brīdināju par to, cik šāda situācija ir potenciāli bīstama, taču viņa – iespējams, saslimšanas dēļ – neuztvēra šo manu brīdinājumu nopietni. Dažas dienas vēlāk, uzzinot par viņas negaidīto nāvi, mans pieņēmums bija, ka šī nāve varētu būt saistīta ar manis aprakstītajiem faktiem.

Pieļauju, ka, tikdams atbrīvots no apcietinājuma un saņemot personiskās drošības garantijas, es varētu manis minētos faktus apliecināt ar dokumentiem, to vidū gan par Jutas Sviķes darbību, gan par viņas savākto informāciju, gan arī par personām, kas varētu būt saistītas ar viņas nāvi.”

Nu, lūk, te arī bija visa vēstījuma “sāls”, nodomāja Mīzītis. Protams, tas bija vilinoši, pat ļoti, cita lieta – ka Tautmaņa kungs bija ārkārtīgi tāls no reālās situācijas šādu lēmumu pieņemšanā. Pat veikt Sviķes ekshumāciju būtu vienkāršāk nekā ar Satversmes apsardzības biroja iespējām izdabūt no apcietinājuma pilsoni Tautmani.

Un ne jau tikai kādu likumisku šķēršļu dēļ, te tieši problēmu nebūtu – lielu daļu tiesnešu birojs, atsaucoties uz nacionālās drošības interesēm, varēja locīt, kā vien uzskatīja par vajadzīgu. Bet bija cits faktors, kas saucās Valsts drošuma dienests un dažādie cilvēki tā vadībā. Pārsteidzīgi rīkojoties, rezultāts varētu būt pilnīgi pretējs Tautmaņa vēlmēm – līdz pat negaidīti letālam iznākumam. Rūpju kļuva tikai vairāk. Bet iespēju arī.”

Novērtē šo rakstu:

244
21

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Indivīda rīcība un „valsts stāvoklis”

FotoIndivīdam ir jānodala lēmumi par savu dzīvi no “valsts stāvokļa”. Savā personīgajā dzīvē ir jārīkojas tā, it kā valstī nekas pašam par labu nemainīsies. Runājot par konkrētu indivīdu ar vārdu un uzvārdu, valstij nav tieša uzdevuma nodrošināt viņam vēlamu dzīvesveidu, nodarbošanos vai jebkādus citus vēlamus apstākļus.
Lasīt visu...

3

Kamēr slimnīcas valdes priekšsēdētājs saņem 8500 eiro mēnesī, negausīgie ārsti prasa 7500!

FotoVakar Latvijas Televīzijas raidījumā “Panorāma” tika parādīts korespondentes Zandas Ozolas-Balodes sižets “Onkoloģijas centrā darbu gatavi pamest trīs vadošie LOR ārsti; apdraudēta nodaļas pastāvēšana”, kurā neobjektīvi un nepilnīgi atainota situācija saistībā par trīs stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” LOR ārstu iesniegtajiem atlūgumiem un to iesniegšanas patiesajiem iemesliem. Pēc sižeta noskatīšanās rodas priekšstats, ka runa ir vien par pāris simtiem eiro algas pielikumu un ilgstošu atpalicību apgādē ar jaunākajām medicīnas tehnoloģijām un instrumentiem. Tas neatbilst patiesībai!
Lasīt visu...

10

Latvija nekad nebūs bagāta, ja...

FotoPie mums šovakar ir divas spāņu ģimenes ar bērniem. Parasts vakars ar bērnu spēlēm, ēst gatavošanu un sarunām. Mums viss sanāks, mēs integrēsimies. Un tad sapratu, ka man šis jāpasaka. Latvija nekad nebūs bagāta, ja Latvijā tiks ienīsti cilvēki.
Lasīt visu...

21

Ausīs arī mūsu saule

FotoMotoklubs „Dieva suņi” 20. novembrī savā Twitter kontā publicēja tvītu ”Tā saucamais “urā patriotisms” ir pretīgs ar to, ka viņš balstās un mītiem, puspatiesībām un meliem, kas ļoti kropļo cilvēkiem realitātes apziņu. “Latvieši ir stipra tauta”, ar ko stipra? Ar to, ka okupekļus jauc 2022.g.,nevis 1991.g., vai 2014.g.(Krimas aneksija). Stipra?”. Tvīta saturs noteikti kādā radīja aizvainojumu un pārdomas. Vai abus.
Lasīt visu...

21

Ekonomikas ministrei un valdības vadītājam jāuzņemas politiska atbildība par situāciju enerģētikā

FotoValdības rīcība sakarā ar AS "Sadales tīkli" regulatoram iesniegto jauno tarifu projektu ir bezatbildīga, un publiskie paziņojumi atgādina zināmo manipulācijas metodi par "labo policistu" un "slikto policistu".
Lasīt visu...

21

Lūk, cik enerģiski mēs skaldām matus

FotoBiedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” (LMĒP), kas apvieno 44 mediju asociācijas un individuālus medijus, triju gadu laikā ir sniegusi atbildes vairāk nekā 150 iesniegumiem no iedzīvotājiem un organizācijām par iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem un 51 gadījumā sagatavojusi detalizētu izvērtējumu sūdzībai un atzinumu.
Lasīt visu...

21

Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini

FotoArmands Puče „Ar baltiem cimdiem”. Izcils eksemplārs. Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini. Klauzula viena - jebkuras šaubas tiek tulkotas pa sliktu apsūdzētājam. Ar frāzēm –" varētu likties", "varētu secināt", " izskatās ka", "varētu bažīgi iztēloties, ka".
Lasīt visu...

21

Sports visa mūža garumā ir veselības pamats

FotoLaika sprīdis, kad politiķi cenšas izveidot valdību, ir vienīgā iespēja viņiem iedvest, ka valsts nav sadalāma 15 nozaru klucīšos (ministrijās), kas katra atbild par savu jomu, nekad neinteresējas par citas ministrijas esamību, bet ja saņem kādu  citas ministrijas sastādītu likumprojektu, Ministru kabineta noteikumus vai mazāk svarīgu dokumentu, tad šo rakstu darbu nīdē laukā vai vismaz piesārņo ar tik  daudz birokrātiskām prasībām, ka jaunievedumam ir tikai bremzes iedaba. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

"Sadales tīkla" tarifu celšana kā slēpts nodoklis graus iedzīvotāju un uzņēmēju maksātspēju

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas deputāti aicina nepieļaut krasu elektroenerģijas pārvades tarifa...

Foto

Džeks, kurš pieliek mūli kā mērkaķis, ir patriots?

Labrīt. “Patriotu nedēļa” ar citas valsts karodziņiem Lāčplēša dienā un citu valstu tankiem 18. novembrī krastmalā ir galā,...

Foto

Paziņojums par enerģētisko situāciju valstī

Neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, lai kompensētu apkures un elektroenerģijas izmaksas mājsaimniecībām, par oktobri saņemtie rēķini, salīdzinot ar iepriekšējo apkures sezonu, ir...

Foto

Par cilvēka nemirstību, kas ir medicīnas nesasniedzamais mērķis

Laika ass ir nežēlīga nākotnes pāreja pagātnē. Cilvēks alkst uzzināt nākotni, parasti viņš interesējas par nākotni savas prognozējamās...

Foto

Prātojums par diagonālēm

Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās...

Foto

Prezidenta uzdevums ir izvirzīt premjera amata kandidātu, nevis norādīt partijām, ko tām darīt

Valdības veidošanas sarunas nevedas. “Jaunās vienotības” valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš par šo procesu...

Foto

Noticiet man - es tagad lasu Satversmi kā pilsonis

Valsts ir nācijas mājas, bet tās pamatlikums Latvijai – Satversme – ietver nācijas kopdzīves būtiskākos noteikumus, balstītus kopīgās vērtībās,...

Foto

Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas

Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu...

Foto

Valsts ir slikta, cilvēki ir slikti, pensionāri ir slikti, vēlētāji ir slikti, Lāčplēša diena ir slikta, es gan esmu lielisks

Šis būs personisks ieraksts. Un neapvainojieties....

Foto

Antropoloģisks pētījums

Vai atceramies sabiedrībā pazīstamos indivīdus, kuri saviem uzvārdiem lika prievārdus ar mērķi panākt aristokrātisku skanējumu? Visi ņirgājās par Fon Kalmanoviču un De Vaškeviču, turpretim...

Foto

Liberālās demokrātijas apdraudētība kā tās leģitimitātes pamats

Ir viena uzskatu pārbaude, kas būtu jāveic ar sevi katram pilsoniski aktīvam cilvēkam. Tātad jums — šīs slejas lasītājam...

Foto

Kas Pīlēnam deva tautas mandātu veidot valdību? Kurš? Pareizi, neviens!

Sākšu ar jautājumu. Vai man vienīgajam šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar zaļo bildi, nu...

Foto

Mēs visu ļoti rūpīgi rečekojām un noskaidrojām, ka Bārbijas Kens nav stāvoklī, - ziedojiet mums naudu, lai mēs varam turpināt!

Jūnija vidū konservatīvi noskaņotā humora vietne...

Foto

Žetonu piešķiršanas kārtība

Šodien “Neatkarīgajā” Elitas Veidemanes un Rolanda Pētersona intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tā nav tipiskā draudzīgā intervija, kur ilgā sarunā norunātais sakompilēts...

Foto

Viņš NEKAD nebūs mans prezidents

Egils ir atmodies no letarģiskā miega. Sveicot 14.Saeimu, viņš uzkāpa kancelē un zibeņoja....

Foto

Tikai nesmejieties skaļi, es došu dažus padomus par veselības aprūpi

Kustība "Par!" Veselības ministrijas politiskajā vadībā bijusi visus četrus 13. Saeimas sasaukuma gadus - divus gadus Ilze Viņķele, divus - es. Esam...

Foto

Beidzot ir gala lēmums saistībā ar manu autoavāriju

Šā gada 1. maija traģiskā avārija zibenīgi pārpildīja interneta ziņu portālus, un sociālie tīkli jau izdarīja tūlītēju spriedumu,...

Foto

Mēs labprāt ierasti neliktos ne zinis, bet diemžēl šoreiz mums jāimitē ieinteresētība

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) piektdien, 4. novembrī, ir pieprasījusi VSIA “Latvijas Televīzija”...

Foto

Štrunts par algām, īstā problēma ir tā, ka izglītības jomā ir iestājusies pieklājības un cieņpilnas attieksmes krīze

Pieklājība un cieņpilna attieksme ir jebkuru attiecību pamatā. Taču...

Foto

Pasaulē piešķir Darvina balvu, Latvijas politikā – Levita medaļu

Pēc ziņas, ka četriem ļoti jau nu šaubīgas raudzes 13. Saeimas deputātiem piešķirta Egila Levita vārdā nosauktā...

Foto

Kā lordu sarunas varētu patīrīt Latvijas tirgu

Nesen bija pirmā reize, kad izdevās personīgi satikt un iepazīties ar kādu lordu, turklāt – ar diviem vienā vakarā....

Foto

Vai kūdra var izglābt Latviju?

Šķiet, tikai retais nebūs pamanījis zemestrīci, kas pēdējā gada laikā ir satricinājusi energoresursu tirgu. Lai mazinātu iespējamās enerģētiskās krīzes ietekmi, ne...

Foto

Slimot nav rožu dārzs, jo īpaši slimnīcā

Slimot nav rožu dārzs. Tas ir fakts. Taču, nokļūšana slimnīcā var pārvērsties par krietni nepatīkamāku pieredzi, kas neaprobežojas ar...

Foto

Jaunākiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem ļaus nesportot un pieņemties svarā

Plašākam lasītāju lokam paslīdēja garām kāda satraucoša ziņa – 18. oktobrī Ministru kabinets atbalstīja noteikumu projektu "Grozījumi...

Foto

Ja tagad izrādās, ka pie varas ir tikai partijas (1,4% vēlētāju), tad steigšus jāatkāpjas no senā principa, ka tautas vietniekam ir plašas pilnvaras

[1.] Biedrība “Atvērtās...

Foto

Latvijai ir vajadzīgs Roberts Fūrmanis. Vairāk nekā "progresisti"

„Tagad es jums pateikšu, kas notiks tālāk. Sarūsējusi fašistu kaska uz bērza krusta – tas ir viss, ko...

Foto

Pirmo reizi jaunlaiku vēsturē “sabiedriskie” jeb valsts mediji ir nostājušies pret tautas vairākumu

Operācijas Mindfuck vietējā kontekstā: šobrīd Latvijā ir iestājusies unikāla situācija: pirmo reizi jaunlaiku vēsturē “sabiedriskie”...