Misiņa bibliotēkas krājuma “iepludināšana” LU bibliotēkā ir brutāla tās iznīcināšana
Literatūras nozares pārstāvji*16.05.2025.
Komentāri (34)
Iesaki rakstu: 
Latvijas zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicēja, bibliogrāfa Jāņa Misiņa (1862-1945) veidotais krājums ir ļoti nozīmīga nacionāla mēroga kultūras vērtību krātuve, kurā ietilpst ne tikai citās Latvijas atmiņas institūcijās neatrodami unikāli iespieddarbi, bet arī ļoti daudzi Latvijas kultūras, izglītības un zinātnes vēstures izpētei svarīgi rokraksti un citas arhivālijas.
Misiņa bibliotēka ir Latvijas kultūras darbinieku un pētniecības vidē atpazīts zīmols, kurš, pateicoties drosmīgiem un erudītiem iepriekšējo paaudžu bibliotēku jomas speciālistiem, tika nosargāts padomju okupācijas laikā.
Sociālajos tīklos ir parādījušās ziņas, ka Misiņa bibliotēkas krājums tiek “iepludināts” LU bibliotēkas Speciālo krājumu nodaļā. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” (12.05.2025.) LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš šo ziņu apstiprināja, pasvītrojot, ka Misiņa krājumu nepieciešams digitalizēt. Pret digitalizāciju nevarētu būt ne mazāko iebildumu, bet tāpēc vien Jāņa Misiņa bibliotēkas krājums ar pāri par 1,5 miljonu grāmatu, periodikas, rokrakstu vienību nebūtu jātransformē. Bibliotēkas direktors, šķiet, neapzinās, ko Latvijas kultūrai nozīmē Misiņi.
Misiņa bibliotēka ir bagātākais vienkopus savāktais Letonikas krājums, kas svarīgs rakstniekiem, zinātniekiem, arī vēsturi, valodu, literatūru studējošajiem un daudziem citiem.
Zīmīgi, ka Misiņa vārda noņemšana, nepaturot krājumu pat kā atsevišķu nodaļu LU bibliotēkā, notiek tieši latviešu grāmatas piecsimtgades svinību gadā un arī Misiņa bibliotēkas jubilejas reizē. – Tieši pirms 140 gadiem Jānis Misiņš atvēra savu bibliotēku un pirms 100 gadiem noslēgts līgums par šīs bibliotēkas nodošanu Rīgas pilsētai publiskai lietošanai.
Misiņa bibliotēkas nonivelēšana, iekļaujot to kā bezpersonisku krājumu LUB Speciālo krājumu nodaļā, bez jebkādiem profesionāliem argumentiem par šādu radikālu pārmaiņu nestiem ieguvumiem, var radīt tikai neizpratni Latvijas sabiedrībā, LU atbalstītāju lokā, tai skaitā no trimdas tautiešu puses un profesionālajā vidē ārpus Latvijas.
Misiņa bibliotēkas un arī Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas (tajā atrodama pērn 500 gadi sagaidījušās “Bibliotheca Rigensis” vērtību esence) statusa maiņa slēpj potenciālus riskus šī bez pārspīlējuma otras nacionālās bibliotēkas krājuma turpmākā pilnvērtīgā papildināšanā, kā arī būtiski samazina tās iespēju uzturēt un pilnveidot pašas LUB pētniecisko potenciālu, īstenot LU Stratēģijā 2021.-2027. formulēto virzību uz izcilību.
Stipra valsts ir tāda, kurā zinātne, kultūras un tās veidotāji (arī Latvijas Universitāte) apzinās simbolisko vērtību, tostarp Misiņa vārda un bibliotēkas krājuma, nozīmi tagadnei un nākotnei.
Pilnīgi noraidāmas ir zinātnisku bibliotēku tradīcijas un krājumu decentralizētas glabāšanas pamatojumu nepārzinošu ļaužu spekulācijas par iespēju vai pat nepieciešamību visas nacionāla mēroga vērtības glabāt vienuviet.
* Gundega Grīnuma, literatūrzinātniece
Ēriks Hānbergs, rakstnieks
Ieva E.Kalniņa, literatūrzinātniece
Sarma Kļaviņa, valodniece
Arno Jundze rakstnieks, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs
Voldemārs Hermanis, publicists
Viesturs Zanders, grāmatzinātnieks
Janīna Kursīte-Pakule, literatūrzinātniece
Jānis Lejiņš, rakstnieks
Virdžīnija Lejiņa, režisore
Žanete Grende, Imanta Ziedoņa fonda “Viegli“ padomes priekšsēdētāja
Inga Ābele, rakstniece
Rudīte Kalpiņa, literāte
Osvalds Zebris, rakstnieks
Attēlā: par šo likvidāciju atbildīgais - LU rektors Gundars Bērziņš
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
