Morāle netiek bojāta ar patiesību, morāle tiek bojāta ar meliem un noklusēšanu

Putins, iespējams, uzskata, ka uzbrukums noritēja diezgan veiksmīgi. 80% viņa bezpilota lidaparātu palika neskarti, un Trampa apņemšanās palīdzēt Eiropai ir vājāka nekā jebkad agrāk. Es ceru, ka situācija mainīsies, un atzīmēju, ka Polijas valdība ir paziņojusi par dažiem gudriem lēmumiem – viens no tiem ir mācīties no Ukrainas pieredzes, lai būtu labāk sagatavoti nākamajam “nejaušajam” iebrukumam, kas, visticamāk, notiks drīz.

Tātad. Kāds ir atbildīgs veids, kā līderiem par to visu paziņot saviem iedzīvotājiem? Ja viņi turpinās paziņot par progresu un panākumiem, iedzīvotāji arvien mazāk būs informēti par to, kāda veida draudus rada Krievija un kas tiek darīts, lai tos mazinātu. Cilvēki, kas peld stratēģisko ziņojumu jūrā, dzird, ka situācija nav ideāla, bet viņi arī tic, ka tā tiek kontrolēta, līdz... galu galā patiesība nāk gaismā un rada lielu apjukumu un diskomfortu.

Pirms nedēļas Baltijas valstis tika “pārsteigtas”, kad ASV paziņoja par turpmāku attālināšanos no Eiropas. Lai gan ir pagājuši mēneši, kopš ASV skaidri paziņoja, ka Eiropa vairs nevar paļauties uz ASV savas drošības nodrošināšanā, to faktiskā aiziešana daudziem eiropiešiem tomēr ir “šokējoša”. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem tika teikts, ka viss būs kārtībā. Valdības izvēlējās nomierināt savus iedzīvotājus ar nekaitīgiem meliem, nevis sagatavot viņus neizbēgamajiem gaidāmajiem izaicinājumiem.

Vai mēs esam mēģinājuši pateikt patiesību?

Mans pēdējais un vissvarīgākais novērojums ir, ka vēlētāju pasargāšana no ģeopolitisko realitāšu radītā stresa nekad neradīs reālu mandātu pārmaiņām, kad un kur tās ir nepieciešamas. Viens no visbiežāk izmantotajiem argumentiem, kas izskaidro nevēlēšanos tērēt vairāk aizsardzībai, ir “mūsu iedzīvotāji to neatbalsta”. Es parasti atbildu ar šādu jautājumu: vai mēs patiešām esam mēģinājuši izskaidrot aktuālo problēmu? Kad valdībām nācās risināt COVID pandēmijas problēmu, tās nenolaida rokas un nenopūtās: „Diemžēl mūsu iedzīvotāji neatbalstīs Eiropas 750 miljardu eiro aizņēmumu.” Problēma bija reāla un ļoti labi saprotama, fakti tika paziņoti, un kritiska masa cilvēku saprata, ka, ja mēs netērēsim lielas summas, Eiropa tādā veidā, kāda tā ir, varētu sabrukt.

Uzzinot faktus, cilvēki pārsvarā piekrita karantīnai, pieņēma robežu slēgšanu, un ātri tika finansēta sacensība par medicīnisko aprīkojumu un vakcīnām. Viss, kas bija nepieciešams, bija pateikt Eiropas iedzīvotājiem: šis ir plāns, kā mēs to atrisināsim. Un tas tika atrisināts, tieši kā lielākā daļa cilvēku gaidīja. Tas nebija nemaz tik vienkārši, bet mēs to pārvarējām. Fakti mūs izglāba. Balti meli būtu diskreditējuši valdības un veicinājuši ticību „alternatīviem faktiem”, kas tika izplatīti, lai vājinātu sabiedrības struktūru.

Šodien cilvēki neuzskata Krievijas agresijas draudus par līdzvērtīgiem COVID draudiem, jo viņi vēl nedzird, kā virs viņu galvām lido šaheds. Neviens Eiropā netiek nogalināts vai izvarots no brīvībā palaistu krievu ieslodzīto bandu rokām. Vēl. Bet nav pārspīlēti teikt, ka Krievijas draudi ir eksistenciāli Eiropai. Pat, ja tiktu uzbrukts tikai vienai Eiropas valstij un tā paliktu neaizsargāta – kas pēc tam paliktu no labiem vecajiem institūtiem?

Nesen es runāju konferencē, kuras paneļdiskusijas beigās moderators jautāja klausītājiem, vai viņi uzskata, ka mēs esam gatavi stāties pretī Krievijas draudiem. No četriem simtiem cilvēku tikai daži pacēla rokas. Kad viņš jautāja, kas neuzskata, ka mēs esam gatavi, gandrīz visi pacēla rokas. Kāds piebilda, ka mums ir nepieciešama daudz labāka stratēģiskā komunikācija, lai pārliecinātu tos, kuri neuzskata, ka mēs esam gatavi. Es atbildēju – šīs gandrīz četrsimt rokas ir skaidrs mandāts politiķiem – cilvēki ir nobažījušies un prasa pārmaiņas. Un vienīgais, kas jums, lēmumu pieņēmēji, atliek darīt, ir savs darbs. Veiciet pārmaiņas, nevis izdodiet vēl vienu stratēģisku paziņojumu, kas tikai atliek problēmu uz vēlāku laiku.

Daži saka, ka realitāte ir tik šokējoša, ka, ja to pateiktu tādu, kāda tā ir, tā varētu paralizēt cilvēkus, padarot viņus nespējīgus rīkoties, nevis mobilizējot viņus rīcībai.

Bet, pārskatot pēdējo gadu oficiālos paziņojumus, esmu pārliecināts, ka morāle netiek bojāta ar patiesību. Zema morāle ir saistīta ar vienu no divām lietām: vai nu bezspēcības sajūtu, kad valdības apgalvo, ka neko vairāk nevar darīt, vai arī ar atziņu, ka līderi vairāk pūļu velta nepieciešamo pasākumu veikšanai, nekā domāšanai par nekaitīgiem meliem, tādējādi liekot mums zaudēt uzticību, ka viņi mūs aizsargās.

Es labi apzinos, ka ir milzīgi šķēršļi, lai runātu atklāti ar saviem vēlētājiem un pilsoņiem, bet es gribētu atgādināt lēmumu pieņēmējiem par ieguvumiem. Realitāti var noliegt tikai uz laiku, tāpēc ir vērts piedāvāt reālu risinājumu, cik vien iespējams agri, lai cik grūti tas arī nebūtu.

Tā vietā, lai deklarētu „varu” un „vienotību”, patiesāk būtu teikt: situācija ir slikta, mēs neesam vienoti, mēs esam iztērējuši gadus, ignorējot svarīgas mācības, nepalīdzot Ukrainai tik daudz, cik varējām. Bet, kas ir vēl svarīgāk, MĒS VARAM MAINĪTIES. Mēs esam uzsākuši un pabeiguši milzīgus projektus pagātnē, mēs esam bijuši veiksmīgi, nav būtiska iemesla, kāpēc kopā mēs nevarētu palīdzēt Ukrainai uzvarēt iebrucējus un nodrošināt Eiropas nākotni.

Un tad mēs to patiešām varētu paveikt.

Tulkojums - @cosmix

Novērtē šo rakstu: