Mordāns, Melnmeiers, Durašs, Bebrovskis, Rimēvičs, Laimiņš, Govzems, Veroni un citi: „Nauda” atklāj gaidāmas kadru pārbīdes un to pasūtītājus
PIETIEK17.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kāpēc gan tieslietu ministrs Jānis Bordāns ir aizmirsis visus savus solījumus par tieslietu sistēmas steidzamā audita nepieciešamību un bez kāda audita paziņojis par neuzticību pašreizējam ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram? Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vienu nodaļu no Indriķa Latvieša jaunā politiskā trillera „Nauda” („Bailes –
91. nodaļa. Valdis Bebrovskis
Visvarīgākās lietas bija apdarītas, beidzot bija mierīgāks brīdis, lai apskatītos – kas īsti bija Duraša atstātās lapeles.
Jēziņ, kas par jancīgu rokrakstu… Kur gan viņš kaut to tādu jau bija redzējis… Ā, pareizi, pareizi – pirms dažiem gadiem Bebrovskis bija saņēmis vēstuli no toreizējā aktierīša Laimiņa, kurš garumgari bija aprakstījis to, cik ļoti vēlētos pievienoties Bebrovska partijai “Vienība” un cik ļoti būtu pelnījis vietiņu tās kandidātu sarakstā nez kādā pašvaldībā. Ko tādu nebija viegli aizmirst.
Toreiz Laimiņa kungs bija ne visai pieklājīgi atšūts un rezultātā bija atradis aizbildņus citur. Un, re, kā bija pacēlies – ja reiz Durašs staipa apkārt viņa aprakstītas lapeles. Nu ko, interesanti, interesanti…
“Ko grib mūsu Rūdis…”
Augšējā rindiņa bija trīsreiz pasvītrota, un pie vārda “Rūdis” uzzīmēts kaut kas ne visai pieklājīgs. Zinot pašreizējās politiskās reālijas, Bebrovskim nebija ne mazāko šaubu par to, kas ir šis gribošais Rūdis.
“Lielā vajadzība Rūdim tūlīt – tikt vaļā no kriminālprocesiem. Citādi nevar normāli atbraukt uz Latviju.
Psiho nabags.:)))
Ogļu ielā daudz laba vīna esot palicis, citi izdzeršot. :) Joks laikam?
Uztraucas, ka dabūšot aizdomās turētā statusu.
Risinājums – vēl vairāk uzspiest uz Melnmeieru. Tas ir lupata, ar to var.
Mīzītis Rūdim jau kabatā, tur viss nokārtots.
Vēl vajag nomainīt izmeklētāju. Mums būs iekšlietu ministrs, to var izdarīt. Vajag arī izčekot procesa materiālus.”
Jā, jā, nodomāja Bebrovskis. Par to runāja jau mēnešiem ilgi. Veroni kungs acīm redzami stresoja – iekšlietu sistēmā pa ilgiem laikiem bija pagadījušies daži dīvaini cilvēki, kurus viņš nespēja lāgā nopirkt. Turklāt viņi vēl arī viens otru pabalstīja, tā ka arī ar spiedienu no augšas nekas labs nesanāca.
“Var gadīties problēmas ar Durašu, viņam gribas savu policijas priekšnieku. Var nelaikā uzspiest. Kā atrast kopsaucējus?
Rauska Durašam ģimenes draugs. Ja Rausku ieliek Puža vietā, tad Rauskas vieta tiek mums. Rūdis pateiks pareizo kandidātu.”
Jā, tieši tā. Ja nekas nemainīsies, tā arī notiks… Lasīsim vien tālāk.
“Rūdim lielās intereses – pats uzskaita.
– ostas
– meži
– dzelzceļš
Kategoriski nepieciešams apturēt dzelzceļa elektrifikāciju.
Rūdis trako, viņam to nevajag, citādi jāpērk jaunas lokomotīves, tāpat visas viņa kompānijas pakaļā. Visām zaudējumi.”
Bebrovskis labi atcerējās visu, ko bija dzirdējis par naudiņu, kuru pilsonis Veroni dažādos veidos bija iepludinājis arī “Vienības” priekšvēlēšanu budžetā. Protams, ka tagad Šveices advokāts vēlējās atdevi no savām investīcijām.
“Rūdim vajadzīgs mainīt likumdošanu – lai nevajadzētu uzrādīt patiesos labuma guvējus. Kā to lai izdara? Vajadzēs ar “Saticību” vienoties, citādi balsu pietrūkst.
Nepieciešams piesaistīt Durašu ar Mordānu visās svarīgajās lietās. Kakule būs uz sakariem ar “Vienību”. Rūdis ir gatavs piemaksāt vēl. Runā par 300 katrai partijai. Vairāk nedošot – esot jau tā pirms vēlēšanām daudz iztērējis.
Rūdim vajag aizstāvību ar Emberga uzņēmumiem, baidās, ka tos var viņam atņemt.
Jāskatās, ko var izdarīt ar Latvijas Valsts mežiem. Rūdim doma par privatizāciju, bet pašlaik pāragri. Varbūt pēc kāda gada, varbūt ātrāk, ja sākas krīze. Par to var labi vienoties ar “Saticību”, Rūdis pateiks, kam maksājis un ar ko var runāt.
Uzdevums no Rūda – paskatīties, ko var izdarīt ar “Energolat”. Rūdis pašlaik kontrolē Bubesu, maksā stipendiju. Neefektīvi, esot stulba un slinka. Vajadzētu nomainīt.”
Šis gan bija kaut kas jauns. Tad re, kur uzpūtīgā, skaļā muļķe bija piesūkusies. Varbūt tā arī labāk…
“Nedaudz uztraucies par Duraša partijas ietekmi spēka struktūrās. Duraša metode – kādam uzbraukt, noorganizēt kriminālprocesu, tad lai tas taisnojas pāris gadus. No amata pa to laiku ārā, dabū no valsts kompensāciju, vietā – Duraša cilvēks. Tā bijis ar Ekonomikas policijas Dudermani. Tuvākā laikā vēl varētu būt.
Ar ostām viss skaidrs – kopā ar Duraša partiju noorganizēt nacionalizāciju. Pēc tam būs vieglāk sadalīt. Bet vēl ir jāvienojas ar “Vienību” un “Saticību”.
Rūda uzstādījums – viņam personiski vajag divdesmit piecus proc. Par pārējo var runāt. Kaut vai visiem sadalīt.”
Jēziņ, jēziņ, jēziņ… Bebrovski šokēja ne tik daudz Veroni kunga apetītes apmēri, cik Laimiņkunga nepārspējamais, pasakainais idiotisms, to visu ar savu roku rakstot uz papīra un pēc tam pieļaujot, ka šis papīrs aizklīst pasaulē. Un tas nebija viss.
“Kas man jādara…
Kas Govzemam jādara…
Kas Zatakistovam jādara…”
Zem katras no šīm sadaļām bija precīzi uzskaitīts, ko katrs no cienījamajiem tautas kalpiem ir apņēmies izdarīt tēvoča Rūdolfa labklājības un labsajūtas labad. Konkrēti balsojumi, konkrēti priekšlikumi, konkrētas apstrādājamās personas pašvaldībās un valsts uzņēmumos… Jēziņ, jēziņ, jēziņ…
Bija grūti saprast, kādu tieši iemeslu dēļ Durašs bija šīs lapeles tā vienkārši atstājis Bebrovskim, toties viņam bija skaidrs, ko ar tām iesākt. Ja reiz Rimēvičam vajadzēja politisko atbalstu viņu kopējam projektam, šīs lapiņas bija īstais instruments, lai ar to palīdzību saņemtu Veroni kunga izpratni un līdzdalību.
Jā, jā, jā, Ilmārs būs priecīgs, tur nu nebija nekādu šaubu…
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
