Muhameda nāve

Šoreiz pastāstīšu par to, kā visu teroristu tēvs Muhameds ņēma galu, un šis gals nebija patīkams. Kā vienmēr – no islāma avotiem.

Ap 614. gadu Muhamedam kā “atklāsme” atnāca Korāna 69. nodaļas Al-Haqqah (Nenovēršamais) 44-48. pants: Ja vēstnesis būtu kaut ko izdomājis Mūsu Vārdā, Mēs noteikti viņu satvertu aiz labās rokas un pārgrieztu viņa dzīvības dzīslu (aortu) un neviens no jums viņu nespētu no tā pasargāt. Un, patiešām, šis ir atgādinājums ļaudīm, ka  bīstas no Allāha.

Ap 628. gada pavasari Muhameds izdomāja iekarot Haibāras oāzi – vietu, kurā bija patvērušies tie žīdi, kuri pamanījās aizmukt no Medīnas, kad Muhameds viņus visus tur apslaktēja.

Viņa zvērības Haibārā ir aprakstītas:

Al Tabarī vēstures 8. grāmatas 117.-124. lpp.;

Ibn Katīra “Pravieša dzīves” 3. grāmatas 245.-265. lpp.;

Ibn Išāka “Muhameda dzīves” 510.-526. lpp.

Al Vakidī “Vēstures un kampaņu” grāmatas 311.-341. lpp.;

…un tas notika aptuveni šādi.

Haibāras oāze bija viens no bagātākajiem reģioniem Rietumu Arābijā. Tā bija auglīga un šaura serpentīna ieleja, kas bija izgrebta starp seniem lavas laukiem. Tā bija pazīstama kā Hedžāzas dateļu ferma, un arī tika slavēta par saviem dārzeņiem, graudiem, zīdu un amatniecību. Kāds pusducis klanu, kurus vienoja radniecība un reliģija, dzīvoja nocietinājumos un apkārtējos ciematos, katrā ar savām plantācijām un laukiem, kas bija neizmērojamas platības. Ar tik apjomīgiem resursiem, ko tirgot visai ārējai pasaulei, Haibāras žīdi baudīja augstu dzīves līmeni, salīdzinājumā ar Meku un Jatribu (Medīnu), līdz ar to loģiski, ka Muhameds to gribēja pievākt sev un savai tuksneša laupītāju bandai, formālajam iebrukuma iemeslam esot žīdu nevēlēšanos pieņemt viņa reliģiju un viņu kā garīgo un politisko līderi.

Muhameds izveidoja savu kazarmu bāzi aptuveni sešas jūdzes no Haibāras, lai agrā rītausmā uzsāktu uzbrukumu. Pirms uzbrukuma viņš simboliski gaidīja skanam azānu kā aicinājumu uz Fajr (rīta lūgšana), un, nesagaidījis to, viņš uzkāpa uz sava zirga un deva uzbrukuma signālu, nokliedzoties: “Allahu akbar! Khaybar kharabat!” (Allāhs ir varens, Haibāra ir postā!). Viņa līdzgaitnieki, jādami uz zirgiem un ātriem kamieļiem iekšā ielejā, kliedza līdzi: “Ak, iekarotāj! Nogalini! Nogalini!” To dzirdēdami, vietējie žīdi sāka bļaut pa visu oāzi: “Muhameds nāk! Muhameds nāk!” Žīdiem bija par vēlu, lai noformētu vienotu, veselu armiju, tāpēc viņi ieslēdzās savos nocietinājumos cerībā, ka Muhameds norimsies. Šī stratēģija cieta neveiksmi, un Muhameds visus nocietinājumus ieņēma vienu pēc otra, paralēli nocērtot aptuveni 400 dateļpalmu, kas bija žīdu peļņas avots.

Haibāras iekarošana ilga no 628. gada 11. maija līdz 629. gada 30. aprīlim. Kad visi nocietinājumi bija ieņemti un vairums to aizstāvju izlaupīti un nogalināti, Muhameds metās svinēt. Savā augstprātībā viņš nespēja aizdomāties, ka ņemt ēdienu no sievietes, kuras ģimeni viņš tikko ir noslepkavojis, varētu būt slikta ideja. Zeināba bint Al-Hārita bija Natas vecākā Hārita ibn Al-Hārita meita un Marhaba ibn Al-Hārita brāļameita un viņu nocietinājums bija pirmais, kuru Muhameds sagrāva. Viņas vīrs, savukārt, bija Salam Miškams – Banu Nadir cilts rabīns, kurš, dzīvojot Jatribā apsprieda teoloģiska rakstura jautājumus ar Muhamedu, bet vēlāk atklāti par viņu ņirgājās dēļ viņa vājajām zināšanām. Nocietinājuma ieņemšanas laikā Zeināba zaudēja visus – savu vīru, tēvu, onkuli un brāļus, tādējādi viņa lika cerības uz vienīgo iespējamo atriebības veidu: noindēšanu.

Viņa pagatavoja un pasniedza Muhamedam un pārējiem viņa bandītiem ceptu aitas kāju un plecu. Viņi metās notiesāt maltīti, kad Muhameds, nenorijot savu kumosu, to izspļāva ārā un sacīja: “Pārstājiet! Tā ir saindēta!” Vienīgais, kurš norija gaļas kumosu bija Bišrs al-Bara – bandīts, kurš Haibāras ieņemšanas laikā piedalījās cilts vecākā Kenanas ibn al-Rabī brāļa spīdzināšanā un noslepkavošanā. Bišrs, savukārt, to norija, kamēr Muhameds sacīja: “Šis kauls man pateica, ka ir saindēts!” Tad viņš pasauca šo sievieti, un viņa atzinās gaļas saindēšanā. Viņš vaicāja: “Kas lika tev šādi rīkoties?” Viņa sagatavoja gudru atbildi: “Nav noslēpums, kā esi izrīkojies ar maniem ļaudīm. Tāpēc es pateicu, ka, ja tu esi pravietis, tu par to [indi] zināsi, bet, ja esi valdnieks, tad no tevis jātiek vaļā.” Muhameds viņai piedeva, bet Bišrs nomira no apēstā kumosa.  Pēc šī notikuma Muhameda veselība pasliktinājās, jo inde viņa mutē bija paspējusi uzsūkties.

Viņa nāve aprakstīta:

Al Tabarī vēstures 9. grāmatas 163.-209. lpp.;

Ibn Katīra “Pravieša dzīves” 4. grāmatas 322.-393. lpp.;

Ap 632. gadu Muhameda veselība pasliktinājās tik stipri, ka 8. jūnijs bija viņa pēdējā diena uz šīs zemes. Līdz tam savā dzīves norietā viņš darīja to, ko darīja ierasti: pasūtīja slepkavības, iecēla vietvalžus, viņa sektas sludinātājus un nodokļu piedzinējus. Šīs aktivitātes turpinājās, līdz viņu pārņēma kaite, kas aizsākās armijas formēšanā, kuru bija paredzēts sūtīt uz Sīriju kā atriebību Bizantijas impērijai par viņa armijas sakaušanu pirms 3 gadiem, kad bojā gāja viņa adoptētais dēls Zaīds, Alī brālis Džafārs un Abdulla Ravaha.

Kaite sāka par sevi liecināt kādā naktī, kad Muhameds lūdzās kapsētā kopā ar kādu no saviem brīvlaistajiem vergiem. Šo kapsētu sauca par Garkāda Dārzu, un tajā apglabāti vairāki viņa laikabiedri un radinieki. Viņš skaļi uzrunāja apglabātos, sakot, ka viņiem ir paveicies būt brīviem no pasaules izaicinājumiem, kas šķietami nebeidzami nāk viens pēc otra, katram nākamajam esot briesmīgākam par iepriekšējo. Muhamedam sāka sāpēt galva, un šīs sāpes turpinājās līdz tam, ka viņš sāka domāt, ka viņa galva uzsprāgs. Viņš saprata, ka viņa kaite ir neārstējama, kad viņam sāka sāpēt krūšu daļa.

Situācija kļuva tik slikta, ka viņa sievas viņam ar varu baroja zāles. Visi bija vienisprātis, ka viņš cieta no pleirīta – plaušu iekaisuma, kura ārstēšanai abisīnieši sagatavoja viņam pretīgas garšas eliksīru, kuru sievas viņam lēja mutē, kad viņš bija pavisam novārdzis. Viņa kaite ilga gandrīz divas nedēļas, bet viņš turpināja vadīt piecas obligātās lūgšanas katru dienu, līdz viņš vairs nespēja un vadību pārņēma Aīšas tēvs Abū Bakrs.

Saskaņā ar Sahih Al-Bukhari 64.grāmatas 450.hadīsu, kuru stāsta Aīša: Pravietis mira vārgumā un man sacīja: “Ak, Aīša! Es joprojām jūtu sāpes, ko izraisīja ēdiens, ko ēdu Haibārā, un jūtu, kā mana dzīvības dzīsla [aorta] tiek plēsta pušu no tās indes!”

Viņš nomira pirmdienas pēcpusdienā. Diena sākās daudzsološi, jo sākumā šķita, ka viņš atgūst spēku pēc trīs dienu ilga gultas režīma. Viņš piecēlās un pabīdīja aizkaru, kas nošķīra viņa istabu no lūgšanu telpas un vēroja kā musulmaņi rindās seko Abū Bakram. Tas viņu iepriecināja, un viņš nolaida aizkaru, lai atgultos gultā ar Aīšu. Viņa gars bija pacilāts, un uz brīdi likās, ka viņš pat varētu atkopties. Rītam paejot, kad Abū Bakrs devās mājās, Muhameda ķermeni atkal pārņēma sāpes, vienu brīdi viņam esot pie skaidra prāta, citā brīdī jau murminot neskaidrus tekstus.

Viņš gulēja uz matrača ar galvu Aīšas klēpī. Viņam tuvākie cilvēki ik pa laikam nāca iekšā viņu apraudzīt. Viņš visiem atgādināja, lai pēc viņa nāves ar viņu tiek aizlūgts katru piektdienu, kārtējo reizi skaidrojot greizu teoloģiju: “Piektdiena ir viena no jūsu labākajām dienām, jo tajā tika radīts Ādams un tajā viņš arī nomira. Tajā dzīvība sākās ar elpu un dzīvība beigsies ar zibens spērienu. Aizlūdziet par mani bieži šajā dienā, jo jūsu lūgšanas man tiks darītas zināmas.” Kad viņam vaicāja kā tas būs iespējams, ja viņa ķermenis būs satrūdējis Augšāmcelšanās Dienā, viņš atbildēja: “Allāhs ir aizliedzis zemei apēst praviešu miesu!” Tālāk viņš deva instrukcijas savai apglabāšanai: “Kad būsiet mani nomazgājuši un iebalzamējuši, ietiniet mani līķautā un novietojiet mani mana kapa malā, tad aizejiet no manis uz kādu brīdi. Tad pirmie ļaudis, kuri par mani aizlūgs būs mani divi kompanjoni Gabriēls un Mihaīls, tad Israfīls un tad nāves eņģelis kopā ar vairākiem eņģeļiem, lai miers pār viņiem.”

Rītam noslēdzoties, viņa temperatūra pacēlās, un viņš atkal kļuva neskaidrs, izsakot nesaprotamas frāzes, kad viņš bija pie samaņas. Visu rītu viņa galva bija Aīšas klēpī. Vienā brīdī viņš atvēra acis un sacīja: “Vissmagāk no kaitēm cieš pravieši.” Un citā: “Vīrs ir nomocīts līdz savai ticībai, ja viņa ticība ir stipra, viņš būs stipri nomocīts.” Pirms tam viņš skaidri norādīja, ka nevēlas greznu kapu, lai tas nepārvēršas par pielūgšanas objektu, tajā brīdī dusmās sakot: “Lai Allāhs iznīcina žīdus un kristiešus! Viņi savu praviešu kapus ir pārvērtuši par pielūgšanas vietām!” Šīs dusmas viņu novārdzināja, viņš iekrita Aīšas klēpī, bet viņa naids pret žīdiem, kristiešiem, pagāniem un visiem pārējiem, kuri viņam un viņa reliģijai stājušies pretī, savā pēdējā dusmu izplūdē saucot: “Divas reliģijas nepaliks arābu zemē!” Šī ir tieša atsauce uz viņa pēdējo “atklāsmi” At-Tawbah (Nožēlošana), kas satur visvairāk vardarbības un instrukcijas noslepkavot vai paverdzināt jebkuru, kas nepieņems viņu kā pravieti.

Bija vasaras sākums, un ap pusdienlaiku telpu piepildīja karstums. Kāds atnesa viņam ūdens bļodu un viņš tajā iemērca savus pirkstus, lai noslaucītu savu seju. Viņš skaļi novaidēja: “Ak, Allāh, aiztaupi man nāves sāpes!” Šajā brīdī istabā ienāca Aīšas brālis Abdulla. Viņam līdzi bija zobu bakstāmais, kuru pirms tam nogrieza no palmas. Šādus priekšmetus Muhameds izmantoja zobu tīrīšanai. Domājot, ka tas iepriecinās Muhamedu, Aīša to sakošļāja līdz gals kļuva kā birste un iedeva to Muhamedam. Viņš berzēja savus zobus ar to, pēc kā viņš pacēla savas rokas un sacīja: “La Illāha il Allāh!” (Nav cita dieva kā Allāhs). Tad viņš sacīja: “Nāvei ir savas sāpes!” Pēc brīža viņa acis kļuva nofiksētas tā, it kā viņš skatītos tālumā. Viņš pacēla savu kreiso rādītājpirkstu un sacīja: “Ar augstāko kompanjonu! Ar augstāko kompanjonu!”, iespējams, atsaucoties uz Allāhu.

Nāve iestājās kad viņš vēlreiz sniedzās pēc ūdens. Tikko kā viņš pieskārās ūdenim, viņa roka saļima, viņa galva nokrita uz priekšu, nospiežot viņa hennā nokrāsoto oranžu bārdu pret viņa krūtīm. Nāves brīdī viņš joprojām atbalstījās pret Aīšu. Viņa piecēlās un palika ādas spilvenu zem viņa galvas, un kopā ar citām sievietēm sāka dauzīt savas krūtis un pļaukāt savu seju aiz sērām, bet savaldīja sevi no kliegšanas un vārtīšanās pa zemi, jo Muhameds šādu praksi bija aizliedzis.

Viņa nomazgāšanas un apglabāšanas process sākās nekavējoties, Muhameda kompanjoniem – vīriešiem, viņu nomazgājot, viņam joprojām atrodoties drēbēs. Mazgāšanu drēbēs var izskaidrot ar pēcnāves erekciju, ar kuru Alī it kā teica: “Ak pravieti! Tavs loceklis stiepjas līdz debesīm!”, bet šo šķietami neērto faktu islāma vēsturnieki noklusē. Neskatoties uz to, atsauce uz šo notikumu ir meklējama britu vēsturnieka Edvarda Gibona “Romas impērijas vēstures un norieta” 9. sējuma 216. lpp. [175] atsaucē, atsaucoties uz kādu no kurdu vēsturnieka Abū al-Fidas grāmatām.

Tā, lūk, Muhameds aizgāja no šīs pasaules – nolādot visus, kas nepieņēma viņu, bet vismaz ar stīvu locekli… varbūt.

Mani iepriekšējie raksti:

1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;

2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;

3. Par islāmu un sieviešu sišanu;

4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;

5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;

6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;

7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi;

8. Muhameda portrets;

9. Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani;

10. Riddah: islāma vienvirziena biļete;

11. Zina: Šahāda zem varavīksnes jeb praids Mekā. Islāma skatījums uz seksuālajām minoritātēm;

12. Islāms – plaģiāta reliģija;

13. Pedofilija islāmā jeb kādus ļaudis mums varētu atvest ANO migrācijas pakts;

14. Pamācība Mārai, kā nēsāt hidžābu, jeb galvassegas izcelsme un regulējums šariātā ;

15. Par Kraistčērčas mošeju apšaudi ;

16. Musulmaņu naids pret ebrejiem* un tā teoloģiskie aspekti

17. Vardarbība pret sievieti islāmā – kulturāla daudzveidība “Progresīvo” iznireļu gaumē;

18. Feministes utopija – dzīve šariātā;

19. Vai Muhameds bija gejs?

 20. 20 retoriski jautājumi palestīnas atbalstītājiem

Novērtē šo rakstu: