Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka, – palīdziet, glābiet Ivetu!
Egils Līcītis, Latvijas Mediji01.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šī ir patīkama atkalredzēšanās ar sabiedriskās politikas centra “Providus” direktori un vadošo pētnieci, augstās Sorosa mācības koordinatori un vieslektori Latvijas augstskolās Ivetu Kažoku. Vecajā paziņā vēl kvēlo uguns, verd dzīvības sulas un neapdzēšams cīņas gars, īsi sakot, Iveta kustas kā dzīvsudrabs!
Sen zināms koptēls arī par “Sorosa fonds Latvija” sastāvošo organizāciju darbības reglamentu un uzskatiem, ka Latvijā ir piesātināts ar latviskā uzspiešanu. Sorosa kolonija Rīgā piedāvā savu estētiku, tālas pasaules zaigu, lai vietējos, ar aklību sistos iezemiešus, pievērstu pareizai ticībai un apgaismotu progresivitātē.
Kā Kukažiņa – Latvijas politiskā lielceļa malā nav neviena lielāka akmens, uz kura Kažokiņa nebūtu sēdējusi. It sevišķi agrākas jaunības gados pētniecīte bij’ gatava iztirzāt visplašāko jautājumu loku – no sava redzesleņķa. Sorosa gudrībās izskolotās būtnes galvā viss griezās tādā virpulī, ka dažkārt Kažoka vēlmē kritiski analizēt un izprast pasauli krietni izsmīdināja cilvēkus un nereti signalizēja – Iveta jāglābj! Ivetai nepieciešama ātrā palīdzība!
Tomēr radioreportierus un interneta portālu apskatniekus, dienas laikrakstu žurnālistus arvien (paralēli prof. Skudras domām) interesēja Kažokjaunkundzes viedoklis par šo vai to. Tāpēc tāļā apkaimē visi viņu labi zina – ne tik vien tie, kam ar sirsnību daudzmaz sakara dzīvē, pazīst arī ar nacionālismu sistie ļaudis un sirdīgi oponenti.
Ievērojamai študierētai politoloģei mīlulīši ir visi apspiestie – vai tie nēģeri, Irākas bēgļi, krievvalodīgie, seksuālās orientācijas un pārējās minoritātes.
Katru, kuram, kā Ivetai liekas, uzkāpts uz varžacīm un kurš tiek diskriminēts, “Providus” direktore ir gatava ucināt klēpī. Par pāridarījumiem Kažokiņas actiņās uzreiz parādās mitrumiņš, pētniece pieraudājusi kabataslakatus pilnus par nabaga nelaimes putniem uzgrūsto postu un bēdām.
Ar savas kompānijas kolēģiem Kažoka sekoja līdzi, lai uz Baltkrievijas–Latvijas robežām ieklīdušos jaunekļus uzņemtu kā sengaidītus viesus. Spītīgi neņēma vērā, kad viņai teica – tie ir speciāli atvesti Lukašenko un Putina hibrīdkara ieroči.
Nē, slapstekļiem, kas lauzās tikt iekšā Eirosavienībā, vajadzēja būt appuišotiem, lai robežsargi ar migrantiem apietos kā ar vatē tīstāmām jēlām olām. Un, ja Allāha vārdā šurpu nākušiem nebūtu iespējams nodibināt efektīvu, civilizētu atpakaļsūtīšanas mehānismu, Iveta un citi vilkomisti bija gatavi plaši atvērt sava mājokļa durvis, lai nabadziņiem būtu jele kāda pajumte.
Būdama sirds silta pret visu tautību muhamedāņiem, pret bērziņiem, liepiņiem Iveta gan bija mazāk piekāpīga.
Vietējiem miesas kārīgajiem vīrišķiem ir niecīgas izredzes iekarot skaistules pētnieces sirdi, pret latviešiem viņa kā skābene.
Pašreiz sorosīte un vadošā pētniece nodarbināta ar neiecietības un aizspriedumu mazināšanu un dialoga veidošanu, lai nebūtu sabiedrības saskaldītība un nenotiktu krievu diskriminācija. Kažokai ir iebildumi pret Saeimā pieņemamo likumprojektu, kas paredz valsts finansējuma piešķiršanu tikai tām priekšvēlēšanu kampaņām, kuras veiktas valsts, lasi, latviešu, valodā.
Tas, ka ne grama līdzekļu netiek tērēti ne ivritam, ne hieroglifiem, ne aģitācijai krievu mēlē un kirilicas rakstā, vienkārši satriecis “Providus” direktori!
Tas nenākšot par labu ne sabiedrības saliedētībai, ne partiju iespējai uzrunāt dažādus vēlētāju segmentus. Šejienes krievi jau tā esot apātiski, un uzruna pirms vēlēšanām viņiem saprotamā valodā tikai priecētu šos skumīgos, pašreizējā momentā stipri pieklusušos pilsoņus – tā Iveta čāpstina par Latvijas ļaudis pamatīgi satraukušo problēmu.
Viņa neklausās loģiskos skaidrojumos, ka pilsoņiem, kuri turklāt taisās piedalīties vēlēšanās, jābūt ar elementārām valsts valodas prasmēm.
Nē, pētniece paliek pie izpētītā, ka latviešiem jābūt pretimnākoši daudzvalodīgiem, kamēr krieviem pietiek būt monolingvistiem.
Kažokiņa iet pa lielceļu salīkuse, ar nūju oļus mētādama. Arājs aptur vagā zirgu, pļāvējas apstājas, un visi jūt, kā kad kāds labs gars ietu ar Kažokiņu. Jo visi zina, ka Kažokiņa vēlē visiem labu – druvām un pļavām, cilvēkiem un kustoņiem. Un gans tura nikno Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kažokiņu vien neaiztiktu.
Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka – palīdziet, glābiet Ivetu, kura sapinusies reizesrēķinos!
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
