Iesaki rakstu: 
Šķiet, neviens neapšauba, ka notiek informatīvais karš – karš par cilvēku prātiem. Un tas ir saprotams – tikai, pateicoties muļķiem, sistēma un tās cilvēki saglabā savu varu. Kliedēt mītus, izgaismot to, kas apslēpts aiz ierastas retorikas, apšaubāmu aksiomu, vispārpieņemtu klišeju un trulas propagandas aizsega – tas ir tas, kādēļ es rakstu un neesmu vienaldzīgs.
Un būt vienaldzīgs es nemaz nevaru būt, jo smagi ciešu vienaldzīgā, pastulbā sabiedrības vairākuma dēļ. Japāņi saka: ”Nav bīstamāka ienaidnieka par muļķi.” Diemžēl tieši šī masa nosaka politisko, ekonomisko, sociālo un garīgo stāvokli valstī, kuru es saucu par savu, – Latvijā. Bet, kā okeāns sastāv no ūdens pilieniem, tā arī šī masa – no atsevišķiem cilvēkiem. Un viens tāds man šodien uzrakstīja komentārā pārmetumu – sak, - ko Tu cepies? - Neviens tev neko nav parādā!(!)
Un te man, draugi, gribas lamāties. Protams, cienot jūs, es to nedarīšu. Saka, ka cilvēka gudrībai ir robežas, bet muļķība – bezgalīga. Šķiet, tas ir par tiem, kuri dzīvo Latvijā, ik dienas tiek aptīrīti visdažādākajos veidos un tomēr turpina skandēt šo stulbo “Neviens tev neko nav parādā!”
Pēdējos pārdesmit gadus Latvijas valsts gan tiešā veidā, gan, “jumtojot” tādus apšaubāmus uzņēmumus kā CSDD, man ir nozagusi/izspiedusi/izkrāpusi lielas naudas summas. Samērojot ar maniem ienākumiem – milzīgas. Pat nekaunoties mani atstāt bez iztikas līdzekļiem. Jā – es izķepurojos, bet ne ar valsts palīdzību. Par spīti tai.
Valsts turpina man (un visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem) izspiest naudu, neskatoties uz tās acīmredzami kriminālo darbību. Jā, - visi atzīst, ka OIK ir nelikumīgs. Un... turpina to iekasēt! NĪN ir pretrunā Satversmē garantētajām cilvēka tiesībām uz mājokli, bet to turpina iekasēt! Ja tev ir vairākas automašīnas, bet tu lieto tikai vienu, bet pārējās netiek kustinātas, tev vienalga ir jāmaksā par tām saucamais “ceļa nodoklis” vai transporta ekspluatācijas nodoklis.
Un tu nevari iestāstīt tiem neliešiem, ka tev pat tehniskā apskate nav ieta, bet tehniskās apskates uzlīme ir “atļauja piedalīties ceļu satiksmē”, attiecīgi – tu ar šīm kaut kur šķūnī vai aiz tā noliktajām automašīnām nepiedalies ceļu satiksmē. Bet visai ievērojama nauda no tevis tiek izspiesta. Tā nav iekasēta, tā ir izspiesta, jo tu nevari nesamaksāt. Ja nesamaksāsi par automašīnām, kuras tu gadiem neekspluatē, tu nevarēsi iziet tehnisko apskati automašīnai, kuru lieto. Protams, ka tā ir izspiešana.
Ja tu nesamaksāsi laikā NĪN, tev mafija, kura nelietīgi valkā Latvijas valsts vārdu un lieto tās atribūtus, ieslēgs “skaitītāju”. Un, kad tu turpināsi nemaksāt, tev māju atņems un visticamāk kā “bomzim” ieteiks griezties pēc palīdzības sociālajā dienestā. Un skaitīsies, ka valsts “palīdz” grūtībās nonākušam cilvēkam. Iespējams, tu pat dabūsi darbu vietējā pašvaldībā par pārdesmit centiem stundā.
Bet tavu māju pārdos, iegūto naudu – sadalīs. Tā ka tu, ja vien neesi pilnīgi stulbs vai superspītīgs, samaksāsi. Ja varēsi. Bet tā būs izspiesta nauda jeb tā saucamais rekets.
Es varētu turpināt vēl un vēl, bet neapgrūtināšu lasītāju ar tik daudziem burtiem. Es saprotu, ka vairumam interneta lietotāju kļūst arvien grūtāk un grūtāk noturēt uzmanību garākam tekstam. Tādēļ šo komentāru beigšu, bet ar lūgumu – Nekad, dzirdiet, nekad nesakiet man, ka “Tev neviens neko nav parādā!”
Šodien aprēķināt summu, ko man nozagusi/izkrāpusi/izspiedusi Latvijas valstsmafija, nav jēgas. Jo bumba ir viņu pusē. Viņiem kalpo spēka struktūras. Bet tad, kad stulbā/vientiesīgā/naivā tauta beidzot atjēgsies un “nāks pie prāta”, kad Saeimas, ministriju un citu iestāžu un struktūru blēži tiks patriekti, es apsēdīšos un aprēķināšu visus zaudējumus, kurus viņi man sagādājuši. Un iesniegšu tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību. Jā – nesmejieties, - tiesā! Jo visi korumpētie tiesneši būs atlaisti, bet daļa no tiem gaidīs uz taisnīgu tiesu izmeklēšanas izolatorā.
Tev nāk smiekli? Tas ir slikts simptoms. Tas rāda, ka tava dvēsele ir smagi cietusi, smagi slima. Varneši to ir sakropļojuši. Jo tu vairs netici taisnības un godīguma triumfam. Tu esi uzvarēts.
Bet es – nē. Tādēļ nedodiet man muļķīgus padomus un nerakstiet demagoģiskus tekstus. Lai tie paliek kā dvēseles plāksteris tiem, kuri padevušies. Varbūt tas ir viss, kas viņiem atlicis, – ilūzija par to, ka “tur jau neko nevar darīt”...
Bet es saku – var! Un, paldies Dievam, tā saka arī visi mani domubiedri. Un iesākt mēs varam ar mazumiņu – parakstīties par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Atcerieties – Saeima ir likumdevējs! Ja tajā būs krietni un godīgi cilvēki, tad arī likumi būs tādi paši! Un Latvijā iestāsies citi laiki – taisnīguma, labklājības un uzplaukuma laiki!
Netici? Tad neiestāsies...
Nepadodies, draugs! Tikai Tu, tikai es, tikai mēs varam pagriezt Latviju atkal pret sauli!...
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
