Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā Igaunijā par spiegošanu Ķīnas militārās izlūkošanas dienesta labā tika notiesāts Tallinas Tehniskās universitātes pētnieks Tarmo Kiutss. Viņam ilgus gadus bija pielaide gan Igaunijas, gan NATO noslēpumiem, un pēdējos trīs gadus par tās nodošanu ķīniešiem viņš bija saņēmis atalgojumu 17 tūkstošu eiro apmērā.
Ja jautājat man, tad tā ir visnotaļ smieklīga summa, par kuru pārdot savu dzimteni, pie reizes ieliekot savu pakaļu aiz restēm. Tajā pašā laikā esmu diezgan drošs, ka mūsu pašu bāleliņi ir gatavi izpārdot savu dzimteni par vēl mazākām summām.
Līdzās Kiutsam informācijas nodošanā ķīniešiem bija iesaistīta arī kāda sieviete, reiz labi pazīstama golfa spēlētāja un konsultāciju firmas īpašniece. Pēdējos gados viņa daudz ceļojusi, tostarp uz Ķīnu. Iespējams, ka tieši vienā no saviem ceļojumiem uz Honkongu viņa nonāca Ķīnas drošībnieku nagos un tika savervēta.
Jāteic, ka tieši ceļojumi uz Ķīnu ir viens no izplatītākajiem veidiem, kādā Latvijas iedzīvotāji tiek savervēti darbam Ķīnas specdienestu labā. Parasti tas notiek pēc tās pašas shēmas, kuru reiz izmantoja padomju čekisti, lai vervētu PSRS ieceļojušos lētticīgos rietumniekus.
Vietējā Pekinas vēstniecība rūpīgi atlasa potenciālos „ekskursantus” un piedāvā tiem doties apmaksātā ceļojumā uz „pārprasto” un eksotisko Padebešu impēriju. Parasti „ekskursantiem” tiek piedāvāts piedalīties kādā starptautiskā pasākumā, forumā vai konferencē, kurā Ķīnas specdienesti kā no zviedru galda atlasa sev tīkamākos ietekmes aģentus no visas plašās pasaules.
Par „ekskursantiem” parasti ir lemts kļūt noteiktu profesiju pārstāvjiem – žurnālistiem, politiķiem un zinātniekiem. Nereti konspirācijas nolūkos ceļojums uz Ķīnu tiek piedāvāts nevis pašai Pekinu interesējošajai personai, bet gan kādam tās radiniekam – laulātajam, bērniem vai vecākiem.
Atgriežoties savā mītnes zemē, Ķīnas vēstniecība lūdz „ekskursantus” atdarīt dāsno ceļojumu ar lojalitāti. No sākuma ar nelielu ierakstu sociālajos tīklos, kurā Ķīna tiek atspoguļota pozitīvā gaismā. Pēc tam ar nelielu interviju kādam vietējam medijam par Ķīnā piedzīvoto labklājību. Galu galā īpašos gadījumos par ceļojumu var nākties samaksāt ar valsts nodevību. Šo rūgto patiesību uz savas ādas nācās izbaudīt arī lētticīgajam igauņu zinātniekam Kiutsam.
Šādā veidā Ķīna atlasa sev lojālākos ietekmes aģentus, kurus vēlāk regulāri izmanto savu ietekmes operāciju īstenošanai.
No vietējiem žurnālistiem tiek lūgts publicēt Ķīnai draudzīgus rakstus masu medijos, veidot blogus un sociālo tīklu lapas, kas aģitē par sadarbību ar Pekinu. Atsevišķos gadījumos propagandas publikācijas tiek jau iepriekš sagatavotas vēstniecībā vai ar ziņu aģentūras „Xinhua” atbalstu. Savervētajam žurnālistam atliek tikai „aizlienēt” ķīniešiem savu vārdu un stāvokli sabiedrībā. Acīgākie lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka Ķīnai īpaši draudzīgas publikācijas mēdz parādīties gan „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, gan „Dienā”, ik pa laikam arī t.s. „prokremliskajos” medijos.
Sava lojalitātei Ķīnai ir jāapliecina arī savervētajiem politiķiem. No tiem kā parasti tiek pieprasīti Pekinai izdevīgi balsojumi parlamentā, kā arī atsevišķos gadījumos, ziņošana par iekšpolitiskajām aktualitātēm un intrigām varas gaiteņos.
Acīgākie politikas vērotāji noteikti būs manījuši, ka pēdējos gados Ķīnā ir paciemojušies ne vienas vien Latvijas partijas politiķi, kas pēc tam ir manīti gan, aģitējot par sadarbību ar Ķīnu, gan slavinot tur redzēto progresu un kārtību. Vārdos nevienu nesaukšu, vien minēšu, ka tādas personas ir atrodamas ne vien ierasto vaininieku „Saskaņas”, ZZS un Krievu savienības, bet arī Nacionālās apvienības pseidopatriotu rindās.
Pati personīgi esmu manījusi, ka starp nacionālās dzīves ziņas sludinātājiem ir atrodami arī tādi, kas pēc „ekskursijas” uz skaisto Ķīnu ir gatavi sludināt arī komunisma pārākumu pār „liberālo” Eiropu.
Galu galā ilgtermiņa sadarbība ar Ķīnas specdienestiem tiek piedāvāta arī jau iepriekšminētajiem zinātniekiem, kas nereti sevī iever dalīšanos ar sensitīvu informāciju ar Ķīnas kolēģiem. Bez liekvārdības šādu sadarbības modeli dēvē par „zinātnisko spiegošanu”.
Tarmo Kiutsa lieta ir pirmais gadījums Igaunijā un, iespējams, visās trīs Baltijas valstīs, kad par spiegošanu tiek notiesāts nevis Maskavas, bet gan Pekinas aģents. Iespējams, ka tā ir tikai pirmā skaļā lieta, ko tuvāko gadu laikā dzirdēsim saistībā ar Ķīnas ietekmi ne vien Igaunijā, bet arī Latvijā.
Vismaz vienu kandidātu zinātnieka Tarmo Kiutsa liktenim varu iedomāties jau tagad. Lai man nebūtu jāatklāj šīs personas vārds, minēšu vien to, ka labas zināšanas ģeogrāfijā nebūt nenozīmē laba un pareiza morālā kompasa klātesamību...
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
