Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā Igaunijā par spiegošanu Ķīnas militārās izlūkošanas dienesta labā tika notiesāts Tallinas Tehniskās universitātes pētnieks Tarmo Kiutss. Viņam ilgus gadus bija pielaide gan Igaunijas, gan NATO noslēpumiem, un pēdējos trīs gadus par tās nodošanu ķīniešiem viņš bija saņēmis atalgojumu 17 tūkstošu eiro apmērā.
Ja jautājat man, tad tā ir visnotaļ smieklīga summa, par kuru pārdot savu dzimteni, pie reizes ieliekot savu pakaļu aiz restēm. Tajā pašā laikā esmu diezgan drošs, ka mūsu pašu bāleliņi ir gatavi izpārdot savu dzimteni par vēl mazākām summām.
Līdzās Kiutsam informācijas nodošanā ķīniešiem bija iesaistīta arī kāda sieviete, reiz labi pazīstama golfa spēlētāja un konsultāciju firmas īpašniece. Pēdējos gados viņa daudz ceļojusi, tostarp uz Ķīnu. Iespējams, ka tieši vienā no saviem ceļojumiem uz Honkongu viņa nonāca Ķīnas drošībnieku nagos un tika savervēta.
Jāteic, ka tieši ceļojumi uz Ķīnu ir viens no izplatītākajiem veidiem, kādā Latvijas iedzīvotāji tiek savervēti darbam Ķīnas specdienestu labā. Parasti tas notiek pēc tās pašas shēmas, kuru reiz izmantoja padomju čekisti, lai vervētu PSRS ieceļojušos lētticīgos rietumniekus.
Vietējā Pekinas vēstniecība rūpīgi atlasa potenciālos „ekskursantus” un piedāvā tiem doties apmaksātā ceļojumā uz „pārprasto” un eksotisko Padebešu impēriju. Parasti „ekskursantiem” tiek piedāvāts piedalīties kādā starptautiskā pasākumā, forumā vai konferencē, kurā Ķīnas specdienesti kā no zviedru galda atlasa sev tīkamākos ietekmes aģentus no visas plašās pasaules.
Par „ekskursantiem” parasti ir lemts kļūt noteiktu profesiju pārstāvjiem – žurnālistiem, politiķiem un zinātniekiem. Nereti konspirācijas nolūkos ceļojums uz Ķīnu tiek piedāvāts nevis pašai Pekinu interesējošajai personai, bet gan kādam tās radiniekam – laulātajam, bērniem vai vecākiem.
Atgriežoties savā mītnes zemē, Ķīnas vēstniecība lūdz „ekskursantus” atdarīt dāsno ceļojumu ar lojalitāti. No sākuma ar nelielu ierakstu sociālajos tīklos, kurā Ķīna tiek atspoguļota pozitīvā gaismā. Pēc tam ar nelielu interviju kādam vietējam medijam par Ķīnā piedzīvoto labklājību. Galu galā īpašos gadījumos par ceļojumu var nākties samaksāt ar valsts nodevību. Šo rūgto patiesību uz savas ādas nācās izbaudīt arī lētticīgajam igauņu zinātniekam Kiutsam.
Šādā veidā Ķīna atlasa sev lojālākos ietekmes aģentus, kurus vēlāk regulāri izmanto savu ietekmes operāciju īstenošanai.
No vietējiem žurnālistiem tiek lūgts publicēt Ķīnai draudzīgus rakstus masu medijos, veidot blogus un sociālo tīklu lapas, kas aģitē par sadarbību ar Pekinu. Atsevišķos gadījumos propagandas publikācijas tiek jau iepriekš sagatavotas vēstniecībā vai ar ziņu aģentūras „Xinhua” atbalstu. Savervētajam žurnālistam atliek tikai „aizlienēt” ķīniešiem savu vārdu un stāvokli sabiedrībā. Acīgākie lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka Ķīnai īpaši draudzīgas publikācijas mēdz parādīties gan „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, gan „Dienā”, ik pa laikam arī t.s. „prokremliskajos” medijos.
Sava lojalitātei Ķīnai ir jāapliecina arī savervētajiem politiķiem. No tiem kā parasti tiek pieprasīti Pekinai izdevīgi balsojumi parlamentā, kā arī atsevišķos gadījumos, ziņošana par iekšpolitiskajām aktualitātēm un intrigām varas gaiteņos.
Acīgākie politikas vērotāji noteikti būs manījuši, ka pēdējos gados Ķīnā ir paciemojušies ne vienas vien Latvijas partijas politiķi, kas pēc tam ir manīti gan, aģitējot par sadarbību ar Ķīnu, gan slavinot tur redzēto progresu un kārtību. Vārdos nevienu nesaukšu, vien minēšu, ka tādas personas ir atrodamas ne vien ierasto vaininieku „Saskaņas”, ZZS un Krievu savienības, bet arī Nacionālās apvienības pseidopatriotu rindās.
Pati personīgi esmu manījusi, ka starp nacionālās dzīves ziņas sludinātājiem ir atrodami arī tādi, kas pēc „ekskursijas” uz skaisto Ķīnu ir gatavi sludināt arī komunisma pārākumu pār „liberālo” Eiropu.
Galu galā ilgtermiņa sadarbība ar Ķīnas specdienestiem tiek piedāvāta arī jau iepriekšminētajiem zinātniekiem, kas nereti sevī iever dalīšanos ar sensitīvu informāciju ar Ķīnas kolēģiem. Bez liekvārdības šādu sadarbības modeli dēvē par „zinātnisko spiegošanu”.
Tarmo Kiutsa lieta ir pirmais gadījums Igaunijā un, iespējams, visās trīs Baltijas valstīs, kad par spiegošanu tiek notiesāts nevis Maskavas, bet gan Pekinas aģents. Iespējams, ka tā ir tikai pirmā skaļā lieta, ko tuvāko gadu laikā dzirdēsim saistībā ar Ķīnas ietekmi ne vien Igaunijā, bet arī Latvijā.
Vismaz vienu kandidātu zinātnieka Tarmo Kiutsa liktenim varu iedomāties jau tagad. Lai man nebūtu jāatklāj šīs personas vārds, minēšu vien to, ka labas zināšanas ģeogrāfijā nebūt nenozīmē laba un pareiza morālā kompasa klātesamību...
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
